Seši stāsti par Pacietību (Žeņdzjin)

I. Augstsirdība – kas bijis, tas pagājis

Kad Haņ Aņguo ieņēma neiši amatu (augsta līmeņa ierēdņa amata tituls) Lianu valstī, viņš nonāca cietumā par pastrādātu noziegumu. Cietumā pret viņu ar izsmieklu izturējās cietuma uzraugs Tiaņ Dzja. Haņ Aņguo teica Tiaņ Dzja: „Ja pelni ir jau atdzisuši, vai varat tos atkal padarīt kvēlojošus?” Tiaņ Dzja teica: „Ja pelni, kuri ir jau atdzisuši, atkal iekvēlosies, es uz tiem nolaidīšu savu urīnu, lai tos apdzēstu.” Vēlāk Haņ Aņguo tika atbrīvots un iecelts par Liandžou prefektūras pārvaldnieku. Tiaņ Dzja, to izdzirdot, metās bēgt.

Haņ Aņguo teica saviem padotajiem: „Likumā teikts, ka gadījumā, ja Tiaņ Dzja neatgriezīsies, tad visa viņa ģimene un radinieki tiks nogalināti. Ja viņš nekavējoties atgriezīsies, es piedošu viņam visus viņa grēkus.”

Tiaņ Dzja uzzināja šos vārdus no citiem cilvēkiem un nekavējoties atgriezās, lai tiktos ar Haņ Aņguo.
Haņ Aņguo jautāja viņam: „Tie atdzisušie pelni atkal ir iekvēlojušies. Kāpēc gan jums tos neapdzēst? Kāpēc tad jūs aizbēgāt?” Tiaņ Dzja bija ļoti nobijies. Han Aņgo teica viņam: „Es nesākšu jums atriebties. Tagad, kad esat atgriezies, es vēlos aizmirst jūsu grēkus.” Pēc tam viņš nozīmēja Tiaņ Dzja pildīt tinveja amatu (zemākā līmeņa ierēdņa, lietu pārvaldnieka amatu).

II. Saglabāt labas attiecības, pat paciešot apvainojumus un zaudējot naudu

Dži Buji dzīvoja savā dzīvesvietā kopā ar vēl citiem cilvēkiem. Viens no viņa istabas biedriem devās mājās un nejauši paņēma līdzi citam istabas biedram piederošo zeltu.

Cilvēks, kurš bija zaudējis savu zeltu, turēja aizdomās Dži Buji par zelta zādzību. Viņš bija ļoti nikns un kļuva ļauns pret Dži Buji un teica viņam daudz skarbu vārdu. Dži Buji atvainojās šī cilvēka priekšā, kurš bija zaudējis zeltu: „Tā patiešām bija nepareiza rīcība.” Pēc tam viņš nopirka dažus zelta stieņus un atdeva tam cilvēkam tik daudz zelta, cik viņš bija zaudējis.

Istabas biedrs vēlāk atgriezās un atdeva zeltu, kuru bija nejauši paņēmis. Cilvēks, kurš bija zaudējis savu zeltu, jutās ļoti neērti.

Vēlāk citi cilvēki slavēja Dži Buji un sauca to par godīgu cilvēku.

III. Pacietība – tā pirmā un svarīgākā īpašība šajā pasaulē

Van Šouhe, esot guanlucjina amatā (cits ierēdņa apzīmējums) Tan dinastijas laikā, nekad ne ar vienu nestrīdējās. Reiz viņš uzrakstīja lielu ķīnzīmi „pacietība” uz sava galda un izšuva šo ķīnzīmi „pacietība” arī uz aizkariem savā mājā.

Tan dinastijas imperators uzskatīja, ka Van Šouhe vārds nozīmē „nekonfliktē ar citiem.” Tāpēc imperators lūdza Van Šouhe tikties ar viņu un jautāja: „Tavs vārds ir Van Šouhe. Es redzu, ka tev nepatīk strīdēties ar citiem. Tev patīk rakstīt vārdu „pacietība”. Citi ļoti skaidri var saskatīt tavu nolūku.”

Van atbildēja: „Esmu dzirdējis, ka cilvēki saka, cik viegli ir salauzt cietas lietas. Pacietība – tas ir labākais šajā pasaulē.”

Imperators Tanminhuans paslavēja viņu: „Labi!” Pēc tam viņš, izsakot savu atzinību, apdāvināja Van Šouhe ar zīda audumiem.

IV. Saglabāt mieru arī tad, kad iet bojā vērtīgas lietas

Kad Pei Sjindzjaņs ieguva kontroli pār Dudžidžefu (ārvalstīs), viņš pārņēma neskaitāmu daudzumu nefrīta dārgumu. Ģenerāļi un kareivji no zemākām kārtām arī visi gribēja redzēt šos dārgumus.

Pei Sjiņdzjaņs sarīkoja dzīres, lai parādītu nefrīta dārgumus. Starp tiem bija brīnišķīga divu pēdu gara ahāta plāksne, kura laistījās dažādās krāsās.

Kareivis, kurš turēja šo plāksni, nejauši izmeta to no rokām uz grīdas, kur tā sašķīda gabalos. Kareivis ļoti nobijās, nokrita ceļos un sāka sist ar galvu pret grīdu, līdz parādījās asinis.

Pei Sjiņdzjaņs teica viņam smaidot: „Jūs to neizdarījāt tīšām.” Viņš neparādīja ne mazāko aizvainojuma ēnu savā sejā par zaudēto dārgumu.

V. Iecietība pret citiem – tā ir spēja neparādīt naidu pret tiem, kuri apvaino mūs

Du Jaņs teica: „Mūsdienās tiem, kuru rokās atrodas vara, patīk rāt citus cilvēkus par nenozīmīgām kļūdām. Patiesībā tas liecina par iecietības trūkumu.”

Kopš tā laika, kad Du Jaņs kļuva par valsts vadītāju, kā arī pirms tam, kad viņš ieņēma oficiālu ierēdņa amatu, viņš nekad nerāja nevienu sev padoto ierēdni. Ja padotie nebija pietiekami centīgi darbā, Du Jaņs deva viņiem tādus uzdevumus, kurus pildot nebija laika slinkot. Ierēdņiem, kuri bija neapdomīgi, Du Jaņs teica: „Es nespēju saukt jūs pie atbildības, ja jūsu radītā posta cēlonis ir neuzmanība.”

Reiz Faņ Džunjaņs runāja ar Du Jaņu par kāda nopelniem. Faņ Džunjaņs pat izteica dažus vārdus, kas aizvainoja Du Jaņu. Taču Du Jaņs neapvainojās un joprojām turpināja ar cieņu izturēties pret Faņ Džuņjaņu.

VI. Pārliecināt zagli un dot viņam dāvanas, lai aicinātu to būt par labu cilvēku

Čeņ Ši, saukts arī par Džungunu, bija apgabala miertiesnesis. Kādu dienu uz viņa mājas jumta bija noslēpies zaglis un gatavojās kaut ko nozagt. Čeņ Ši pamanīja zagli. Viņš pasauca savu dēlu un ļoti lēnprātīgi viņam teica: „Patiesībā cilvēki, kurus mēs nevēlamies redzēt, nav slikti savā dvēselē. Nepatīkami ir tikai viņu ieradumi. Cilvēks uz jumta ir tieši tāds cilvēks.”

Zaglis uz jumta to dzirdēja, un pats nokāpa zemē. Viņš nometās uz ceļiem un lūdza Čeņ Ši viņam piedot. Čeņ Ši teica: „Jūs neizskatāties pēc slikta cilvēka. Jūs kļuvāt par tādu droši vien tāpēc, ka bijāt trūcīgs.”
Čeņ Ši iedeva zaglim divus auduma baķus un lūdza to turpmāk būt par labu cilvēku.
Pēc tam šis cilvēks vairs nekad nezaga.

(Šie stāsti ir ņemti no Pacietības kanona (Žeņdzjin), kuru sarakstīja Vu Lians Juaņu dinastijas laikā).

Raksts angļu valodā: http://en.minghui.org/html/articles/2013/3/21/138581p.html