Senās Ķīnas stāsti: Imperators Šuņs iedvesmoja cilvēkus ar savu piemēru

Imperators Šuņs (ilustrācija: Džičin Čeņs/ The Epoch Times)

Ķīnas morāles un ētikas kodeksam ir ļoti sena vēsture, kas aizsākās imperatora Šuņa valdīšanas laikā 2255 g.p.m.ē.

Jau daudzus gadsimtus pirms Konfūcija mācības izplatīšanās, 5 gadsimtā pirms mūsu ēras, imperators Šuņs bija pazīstams ar to, ka iedibināja sociālos noteikumus ģimenē un sabiedrībā. Viņš teica, ka starp dēlu un tēvu jāvalda mīlestībai, starp monarhu un viņa ministriem jābūt taisnīgumam, vīram un sievai jāpilda savi pienākumi, veci cilvēki jāciena un draugu starpā jāvalda uzticībai.

Tas kļuva par ķīniešu ētikas kultūras pamatu. Stāsti, kas tika atstāti par imperatoru Šuņu, vēsta par viņa lielo augstsirdību. Viņš pats vienmēr rādīja labu piemēru.

Imperators Šuņs auga kā zemas kārtas cilvēks imperatora Jao valdīšanas laikā. Imperators Jao bija cilvēks ar augstu morālo stāju, kurš augstu vērtēja tikumību. Kad Jao valdīšanas laiks tuvojās beigām, viņš saprata, ka neviens no viņa deviņiem dēliem nav cienīgs mantot viņa troni. Viņš sūtīja savus ministrus meklēt jaunu vīrieti, kuram būtu liels tikums, kas nepieciešams, lai kļūtu par imperatoru.

Kādu laiku meklējuši, visi imperatora ministri ieteica viņam izvēlēties 30 gadus veco Šuņu, kuram bija ārkārtīgi godbijīga dēla reputācija – viņš cienīja vecākus cilvēkus un rūpējās par saviem vecākiem.

Imperators Jao devās satikt Šuņu, līdzi ņemot divas savas meitas, kurām bija jākļūst par viņa sievām. Jao arī teica saviem dēliem sadraudzēties ar Šuņu un vērot, kā viņš uzvedas, vai viņš ir lietpratīgs un patiesi tikumīgs.

Laikam ritot, Šuņs pierādīja, ka dzīvo cienīgu dzīvi. Laulībā viņš bija godīgs, dāsns un piedodošs. Tādēļ arī abas princeses bija uzticīgas sievas, un, neraugoties uz savu karalisko izcelsmi, neskatījās uz Šuņu un viņa ģimeni no augšas.

Šuņs bija pieticīgs, laipns un godīgs. Viņš deva cilvēkiem labu zemi labības audzēšanai. Tādēļ cilvēki nestrīdējās par savu lauku robežām un kļuva gādīgāki viens pret otru.

Dodoties zvejot, Šuņs neaizņēma tās vietas, kur zivis ķērās vislabāk, un pamazām cilvēki sāka darīt tāpat, atstājot labākās zvejas vietas citiem.

Šuņa raksturs uz cilvēkiem atstāja lielu iespaidu. Visi gribēja dzīvot viņam kaimiņos, un visi, kas dzīvoja blakus viņam, bija iedvesmoti kļūt labāki. Gada laikā vieta, kur dzīvoja Šuņs, kļuva par ciemu.Otrajā gadā ciems kļuva par mazpilsētu. Trešajā gadā mazpilsēta pārvērtās lielā pilsētā.

Kad Šuņs kļuva 50 gadus vecs, imperators Jao lūdza Šuņam, lai viņš uzņemas imperatora pienākumu izpildi. Šuņa lieliskais raksturs un spējas bija pārliecinājušas imperatoru. 61 gada vecumā Šuņs kļuva par imperatoru.

Imperators Šuņs valdīja 39 gadus. Viņa valdīšanas laikā valstī valdīja kārtība. Viņš bija līdzjūtīgs valdnieks, un visi viņu mīlēja un klausīja. Imperators Šuņs nomira, būdams 101 gadu vecs.