Kas patiesībā notika pēc tam, kad es tiku deportēts no Dienvidkorejas uz Ķīnu

Es esmu no Ķīnas un mani sauc Vu Cjiluns. Es esmu Faluņgun praktizētājs. 2009. gada 1. jūlijā mani izraidīja no Dienvidkorejas un deportēja atpakaļ uz Ķīnu. Pēc tam es tiku nelikumīgi aizturēts, pakļauts „smadzeņu skalošanai”, novērošanai un cita veida mocīšanai no Iekšējās drošības nodaļas darbinieku puses. Mani piespieda sadarboties ar viņiem ziņu reportāžu fabricēšanā. Es vēlos izskaidrot faktus par to, kas ar mani notika pēc tam, kad tiku deportēts no Dienvidkorejas uz Ķīnu.

2004. gadā Korejā es uzzināju par Faluņgun un sāku to praktizēt. No 2007. gada 14. marta līdz 2009. gada 1. jūlijam, mana nenoteiktā statusa dēļ, es tiku turēts Huačenas ārzemnieku uzraudzības aģentūrā Dienvidkorejā. Šajā laikā es iesniedzu trīs pieteikumus bēgļa statusa saņemšanai. Visas trīs reizes es saņēmu atteikumu, pamatojoties uz to, ka atgriežoties Ķīnā, man nedraud nekādas briesmas. Tādēļ 2009. gada 1. jūlijā es tiku deportēts atpakaļ uz Ķīnu.

Tur mani ātri atrada iekšējās drošības darbinieki. Viņi uzrādīja savus dokumentus un teica: „Sākumā milicija plānoja jūs arestēt, bet par cik jūs esat atgriezies no ārvalstīm, šo lietu pārņēmām mēs.” Patiesībā tas bija tādēļ, ka pastāvēja starptautiskās sabiedrības izdarītais spiediens. Tādēļ, vajājot mani, varas iestādes bija spiestas meklēt citu pieeju. Iekšējās drošības darbinieki nelika mani mierā, viņi katru dienu man zvanīja, bieži ieradās manā darbavietā un mocīja mani un manu ģimeni, nākot pie mums uz mājām. Viņi noklausījās mūsu ģimenes telefonsarunas. Es tiku pakļauts arī „smadzeņu skalošanai”.

Kādu dienu iekšējās drošības aģenti aizveda mani uz viesnīcas numuru. Viņi lika man lasīt Skolotāju Li Hundži apmelojošu rakstu. Es pastūmu rakstu malā. Viņi nolika man to priekšā, lai piespiestu mani to izlasīt. Četri darbinieki viens pēc otra, pārmaiņus pratināja mani tā, lai man nebūtu pārtraukuma. Pēc kāda laika es to vairs nespēju izturēt un lūdzu atļauju izmantot tualeti, lai kādu brīdi atpūstos. Pat tad kāds tika nosūtīts mani novērot un fotografēt. Tuvinieki zvanīja man visu dienu. Es nespēju izturēt mocīšanu un uzstāju, lai man ļauj doties mājās. Dienas beigās „ofisa 610” vadītājs kliedza uz mani: „Vu Cjilun, beidz ar mums spēlēt spēles. Tev nav nekādas izejas!” (Vēlāk es uzzināju, ka es esmu iekļauts viņu melnajā sarakstā.)

Pēc atgriešanās mājās man sākās drudzis un dzirdes halucinācijas. Visu nakti es nespēju aizmigt. Nākamajā rītu es jutu, ka no auss izplūst kaut kas silts. Tās izrādījās asinis. Pēc tam man sāka pasliktināties atmiņa. Dažreiz cilvēkiem nācās atkārtot sakāmo vairākas reizes, pirms es spēju to saprast. Viesnīcas numurā es ēdu un dzēru to, ko viņi man deva „smadzeņu skalošanas” laikā. Man bija aizdomas, ka viņi bija kaut ko pielikuši ēdienam un dzērienam. Kad Iekšējās drošības aģenti ieradās pie manis atkal, es viņiem pateicu par saviem simptomiem. Viņi atbildēja: „Tie nebijām mēs.” Viņi lika man pierakstīt informāciju par to, kā es uzzināju par Faluņgun, man pazīstamu Faluņgun praktizētāju vārdus, viņu atbildīgo personu vārdus un adreses. Viņi arī lika man zvanīt Faluņgun praktizētājiem Korejā un pateikt viņiem, ka es esmu „drošībā”. Draudot kaitēt manai ģimenei, viņi bieži piespieda mani darīt to, ko viņi gribēja. Aģenti nofotografēja mani un manu sievu, sakot, ka tas tiks parādīts tikai Dienvidkorejas valdībai.

Tikai vēlāk es uzzināju, ka balstoties uz šo fotogrāfiju, viņi ir uzrakstījuši stāstu. Viņi safabricēja stāstu par to, ka kāds, kuru es pazinu tikai internetā, ir mans kolēģis. Šis „kolēģis” paziņoja, ka internetā publicētie ziņojumi par manu deportāciju atšķiras no patiesajiem faktiem. Viņš apgalvoja, ka esot braucis ar mani un manu sievu ceļojumā uz priekšpilsētu un viņam esot tieša informācija. Pēc tam viņš teica, ka viņam esot fotogrāfijas, kuras viņš uzņēmis šī brauciena laikā un kuras viņš labprāt publicēs internetā. Tie bija pilnīgi meli. Otrs šīs personas internetā publicētais melīgais paziņojums bija jautājums, kuru viņš esot man uzdevis: „Vai abas reizes, kad tu atgriezies Ķīnā, tu esi ticis pakļauts Ķīnas režīma vajāšanām?” Patiesībā, pēc tam, kad es 2002. gadā aizbraucu uz Dienvidkoreju, līdz deportācijai 2009. gadā, es ne reizi nebiju atgriezies Ķīnā.

Iespējams, viņi bija informēti par starptautiskās sabiedrības izdarīto spiedienu. Iekšējās drošības darbinieki slēpa jebkuru informāciju par to, ka es atrados komunistiskās partijas uzraudzībā un tiku pakļauts „smadzeņu skalošanai”. Tajā pašā laikā viņi fabricēja viltus reportāžas, lai pierādītu, ka Ķīnā es dzīvoju diezgan labi un bez jebkādiem ierobežojumiem. Iekšējās drošības nodaļas darbinieki vairākas reizes piespieda mani tikties ar Dienvidkorejas reportieriem. Sākumā viņi man teica, ka es tikšos ar KBS televīzijas kanāla reportieriem. Vēlāk mani intervēja reportieri no South Korean Chinese Compatriots News – plašsaziņas līdzeklis, par kuru es nekad agrāk nebiju dzirdējis. Iekšējās drošības darbinieki draudēja man ar mana bērna drošību. Viņi teica, ka runājot, man ir jābūt uzmanīgam un „jādomā par savu bērnu”. Citiem vārdiem sakot, man bija jāsaka tas, ko viņi lika teikt. Viņi arī teica: „Neviens vārds no tā, ko tu teici reportieriem, neizkļūs no šejienes bez mūsu kontroles.” Intervijas dienā viņi aizveda mani uz vietu netālu no viesnīcas, izlaida mani tur, lai izskatītos, ka es esmu ieradies pats. Viņi teica, lai es uzvedos dabiski. Tā ir manas intervijas ar South Korean Chinese Compatriots News reportieriem priekšvēsture. Šeit es gribētu pateikt reportieriem par mobilā telefona numuru, caur kuru viņi ar mani sazinājās: „Iespējams, jūs varat domāt, ka kādam no Ķīnas režīma varētu būt mans numurs un viņi jums to iedeva. Patiesībā tajā laikā man nebija mobilā telefona. Iekšējās drošības darbinieki lika man visu laiku nēsāt līdzi manas sievas mobilo telefonu, lai es viņiem būtu sasniedzams visu diennakti. Tādā veidā viņiem bija mans telefona numurs.”

No sarunām ar iekšējās drošības darbiniekiem es uzzināju, ka viņiem ir plaša informācija par ārzemju Faluņgun sekotājiem. Ja jūs esat piedalījies jebkādos pasākumos, jums draud vajāšana. Es nevarēju un neuzdrošinājos pateikt kaut ko agrāk, jo mani pastāvīgi uzraudzīja, vajāja, turēja apcietinājumā un „skaloja smadzenes”. Man paveicās, ka varēju aizbēgt no Ķīnas un tagad es varu visu atklāt un pastāstīt, kas patiesībā ir noticis.

Ar šo es vēršos pie Dienvidkorejas valdības: „Humānu apsvērumu dēļ, katrā ziņā piedāvājiet Faluņgun praktizētājiem politisko patvērumu. Faluņgun vajāšana Ķīnā nav beigusies. Es ceru, ka neviens Faluņgun praktizētājs nekad vairs netiks deportēts.”

Raksts angļu valodā: http://en.minghui.org/html/articles/2013/3/3/138354p.html