Trīs ciešanu pilni gadi piespiedu darba nometnē, kur es kļuvu par praktizētāja Čeņ Baoliana nāves liecinieku

Vārds: Van Dže
Dzimums: vīrietis
Vecums: 33
Dzīvesvietas: šobrīd dzīvo Francijā
Pēdējās aizturēšanas datums: 2001. gada 20. jūlijs
Pēdējā ieslodzījuma vieta: Cjinbova piespiedu darba nometne
Pilsēta: Tiaņdzjiņas municipalitāte
Pārciestās vajāšanas: spīdzināšana ar elektriskajiem stekiem, miega liegums, piespiedu darbs, smadzeņu skalošana, nelikumīgs tiesas spriedums, piekaušana, ieslodzījums, spīdzināšana, atlaišana no darba, fiziski ierobežojumi, nopratināšanas, aizturēšana.

Mani sauc Van Dže, un es esmu 33 gadus vecs. Es cietu no neizārstējamas ādas slimības, taču pilnībā atbrīvojos no tās 1997. gada beigās, kad sāku praktizēt Faluņgun.

Sākoties Faluņgun vajāšanām, 1999. gada novembrī, kad devos uz Pekinu apelēt Faluņgun aizstāvībai, es tiku nelikumīgi aizturēts un mani uz mēnesi ieslodzīja Tiaņdzjiņas pilsētas Beičeņas milicijas nodaļā. Pēc atbrīvošanas mani atlaida no darba. 2001. gada 20. jūlijā aģenti no Tiaņdzjiņas pilsētas Hesji rajona Tučen milicijas pārvaldes ar varu aizveda mani no jaunās darbavietas. Trīs gadu laikā, kurus es pavadīju piespiedu darba nometnē, es kļuvu par liecinieku praktizētāja Čeņ Baoliana kunga nāvei, kurš nomira no piekaušanas.

Jaunākā Van Dže fotogrāfija

Mans personīgi pieredzētais „Tiaņdzjiņas incidentā” pirms „25. aprīļa miermīlīgās apelācijas” Pekinā

1999. gada 11. aprīlī He Dzuosjiu jauniešu izdevumā „Jaunatnes sasniegumi zinātnē un tehnoloģijās” publicēja nomelnojošu rakstu par Faluņgun. 21. aprīlī daudzi praktizētāji no Tiaņdzjiņas, tai skaitā arī es, devāmies pie šī izdevuma galvenā redaktora, izskaidrot patiesību. Divas dienas vēlāk vietējie milicijas darbinieki nelikumīgi arestēja četrdesmit piecus vietējos praktizētājus, no kuriem daudzi šī milicijas reida laikā tika savainoti. Nākamajā dienā mēs devāmies apelēt pie Tiaņdzjiņas pilsētas administrācijas un lūdzām nodot mūsu apelāciju Valsts Apelāciju birojam Pekinā. Turpmākie notikumi kļuva pazīstami kā „25. aprīļa miermīlīgā apelācija”, kurā piedalījās desmit tūkstoši praktizētāju no visas valsts.

Drīz pēc „25. aprīļa miermīlīgās apelācijas” Ķīnas komunistiskā partija (ĶKP) pieprasīja katrā Faluņgun prakses punktā visā valstī veikt aptauju praktizētāju vidū par to, kādu labumu veselībai viņi ir guvuši, praktizējot Faluņgun. Arī es piedalījos šajā aptaujā, taču nekad nebūtu iedomājies, ka ĶKP šādā veidā vāc informāciju par praktizētāju dzīvesvietu adresēm un darbavietām, lai vēlāk izmantotu šo informāciju vajāšanās.

Sākot ar 1999. gada jūniju, milicija sāka izraidīt mūs no vingrinājumu izpildes vietas, kura atradās netālu no manas mājas. 20. jūlijā ĶKP visā valstī uzsāka masveida praktizētāju arestus. Kad es kopā ar draugiem praktizētājiem 1999. gada novembrī devos uz Pekinu apelēt Faluņgun aizstāvībai, mēs redzējām miličus no dažādiem valsts rajoniem jau gaidām pie Valsts Apelāciju biroja. Mani nogādāja atpakaļ uz Tiaņdzjiņu, kur vienu mēnesi es tiku turēts apcietinājumā Beičeņas milicijas nodaļā. Pēc atbrīvošanas mani atlaida no darba. Kopš tā laika, katrās brīvdienās vai tā sauktajos jūtīgajos datumos, vietējās varas iestādes nelika mani mierā.

Notiesāts uz trīs gadiem piespiedu darba nometnē

2001. gada 23. janvārī ĶKP iestudēja pašsadedzināšanās incidentu Tiaņaņmeņ laukumā. Maijā mēs kopā ar citiem draugiem praktizētājiem sākām izgatavot patiesību skaidrojošus DVD diskus par šo incidentu. 2001. gada 21. jūlijā vairāki Tučenas milicijas nodaļas darbinieki aizveda mani no manas jaunās darbavietas. Tā kā es atteicos ar viņiem sadarboties, es tiku pakļauts spīdzināšanai, kuru dēvē par „Lidot ar lidmašīnu”; es stāvēju ar noliektu galvu pret sienu tik zemu, ka tālāk vairs nav iespējams un rokas tika vilktas uz augšu un turētas visaugstākajā punktā pie sienas. Viņi turēja mani tādā stāvoklī vairākas stundas un tas bija ārkārtīgi sāpīgi.

Spīdzināšnas metode: „Lidot ar lidmašīnu”

Tajā pašā vakarā priekšnieks Van saslēdza mani speciālās važās un rokudzelžos. Neilgi pēc pusnakts miliči piesēja mani starp divām gultām un lika man tupēt līdz pulksten 6 vai 7 no rīta. Pulksten 9 no rīta priekšnieka vietnieks ieradās, lai nopratinātu mani. Es atteicos atbildēt uz viņa jautājumiem, tāpēc viņš sāka spēcīgi sist man pa seju. Es turpināju klusēt un viņš turpināja sist, līdz man sāka asiņot deguns. Ļoti iespējams, ka viņš pārsita man kreisās auss bungādiņu, jo kopš tā laika ar kreiso ausi es dzirdu daudz sliktāk nekā ar labo ausi. Visu dienu viņi pielietoja dažādus paņēmienus, lai liktu man ciest. Reizēm viņi pieslēdza mani ar rokudzelžiem pie gultas tā, lai es nevarētu ne stāvēt, ne sēdēt. Viņi arī vairākas stundas turēja mani pretī maksimālā režīmā ieslēgtam kondicionierim. Galu galā, Hesji milicijas iecirknī piesprieda man trīs gadus piespiedu darba.

Es biju liecinieks tam, kā Čeņ Baolians tika piekauts līdz nāvei

2001. gada septembrī miliči nosūtīja mani uz Cjinbova piespiedu darba nometni, bet pēc mēneša uz Šuankou piespiedu darba nometnes trešo brigādi. Mani spieda strādāt 15 un vairāk stundas dienā, bieži vien no 6 rītā līdz 23 vakarā. Tā kā es neatteicos no savas ticības Faluņgun, uzraugi lika man katru dienu pēc piespiedu darba rakstīt tā saucamās „pārdomas”. Tāpēc es varēju gulēt tikai 2-3 stundas diennaktī. 2002. gada jūlijā mani pārcēla uz šīs nometnes otro brigādi.

2002. gada 15. augustā visi aizturētie praktizētāji pieteica streiku. Uzraugi lika kriminālieslodzītajiem sist mūs ar nūjām. Pēc tam viņi mūs aizveda uz darbnīcām un turpināja sist. Tādēļ divi praktizētāji tika nopietni savainoti. Viens vecāks praktizētājs, kuru sauca Čeņ Baolians, centās apturēt šo nežēlību un tad brigādes vadītājs Džen Dzjuņhuns lika ieslodzītajiem Vu Guolianam un Li Veņhunam saslēgt Čeņ kungam rokas aiz muguras, muti aizlīmēt ar līmlenti un tad sist viņu ar koka dēļiem.

Čeņ kungs tika nogāzts zemē un Vu Guolians sāka ar lekt viņam ar kājām uz krūtīm. Čeņ kungs kļuva ļoti bāls un ar lielām grūtībām piecēlās. Tikmēr slepkavas apturēja katru, kas centās viņam palīdzēt, kliedzot: „Paskatīsimies, kurš uzdrīkstēsies viņam palīdzēt?” Čen kungam izdevās paspert tikai dažus soļus, un tad viņš sabruka. Uzraugi kļuva nervozi un izsauca ātro palīdzību. Viņi turēja mūs pa gabalu no Čeņ kunga un pavēlēja mums atgriezties kamerās un palikt tur līdz pēcpusdienai.

Kad tajā naktī es interesējos par Čeņ kunga stāvokli, uzraugs Men man atbildēja: „Čeņ Baolians tikko nomira no sirdslēkmes.” Mani saniknoja viņa atbilde, un es centos to atspēkot: „Jūs melojat! Viņš tika piekauts līdz nāvei!” Es ļoti skaidri atceros, ka Men toreiz, it kā starp citu, pateica: „Es teiktu, ka tā nav tava darīšana!”

Nākamajā rītā uzraugi iznāca gaitenī un izsauca mani un vēl trīs citus praktizētājus. Pēc tam mani aizveda uz biroju un jautāja: „Vai jūsu rokas ir jau sadzijušas? Parādiet.” Slikto sanitāro apstākļu dēļ man bija kašķis un āda uz rokām daudzviet bija ieplaisājusi. Tiklīdz es pastiepu savas rokas, tā viņi izgrieza tās man aiz muguru un izvilka mani ārā, kur mašīnā jau sēdēja citi praktizētāji. Viņi sasēdināja mūs ar mugurām kopā un brīdināja: „Uzvedieties klusu, citādi aizlīmēsim jums mutes ar līmlenti.”

Spīdzināšanas Cjinbova piespiedu darba nometnē

Uzraugi aizveda mani uz Cjinbova piespiedu darba nometnes septīto brigādi, kurā vairums ieslodzīto bija narkomāni. Tur bija tikai daži praktizētāji. Es nevarēju iedomāties, cik ļauna ir šī vieta, kamēr nenonācu tur. Šajā vietā nekad netrūka narkotiku; pat uzraugi palīdzēja slepus ienest narkotikas un guva peļņu no tā. Tā kā es atteicos sadarboties ar viņiem, uzraugi atcēla manas tiesības reizi mēnesī tikties ar ģimeni.
2002. gada novembrī, nenorādot iemeslus, man tika noņemti asins analīžu paraugi. Tagad, atskatoties atpakal, es saprotu, ka tas bija laiks, kad šausminošā orgānu izņemšana dzīviem praktizētājiem bija sasniegusi augstāko pakāpi.

Saskaņā ar ieslodzīto vecākā teikto, uzraugi vispirms eksperimentēja ar elektrošoka stekiem uz cūkām un konstatēja, ka četru elektrošoka steku pielietošana vienlaicīgi izraisa cūkas nāvi. Taču pret praktizētājiem viņi vienlaicīgi pielietoja 6 – 8 elektrošoka stekus.

Van Dže pēc kakla operācijas

Strutojošās brūces uz muguras un krūtīm

Brūce bija izveidojusies virs ribas, kādēļ strutas saēda daļu no ribas kaula

Tā kā biju paralizēts, es nevarēju pakustināt pat roku. Es varēju atrasties tikai noteiktā stāvoklī

Paralīzes dēļ es nespēju pats aiziet uz tualeti

2003. gada janvārī pēc tam, kad es uz mēnesi pieteicu bada streiku, uzraugi nosūtīja mani uz smadzeņu skalošanas centru. Centra vadība bija iekārtojusi veselu stāvu, kur notika piespiedu smadzeņu skalošana ieslodzītajiem praktizētājiem. Katrai sesijai izvēlējās četrus praktizētājus. Tiklīdz tur ierados, es tiku smagi piekauts, mani nogāza no kājām, uzkāpa uz rokām un kājām un pielietoja pret mani vienlaicīgi 6 – 7 elektrošoka stekus. Viņi apzināti raidīja elektrošoka triecienus uz īpaši jūtīgām vietām ķermenī, tādām kā plaukstas, pēdas, galva, kakls un mute. Es toreiz biju pavisam nespēcīgs pēc bada streika, taču viņi nepārtrauca to darīt tik ilgi, kamēr es vispār vairs nespēju pakustēties. Pēc tādas spīdzināšanas vairāku dienu garumā man uz muguras izveidojās milzīga strutojoša brūce. Man bija nepieciešama citu palīdzība, lai pārvietotos.

2003. gada jūnijā man diagnosticēja plaušu tuberkulozi, kas vēlāk arī kļuva par iemeslu manai priekšlaicīgajai atbrīvošanai. Pēc atgriešanās mājās es kļuvu vēl nespēcīgāks. Brūce uz manas muguras kļuva arvien lielāka, līdz beidzot strutas izšķīdināja daļu ribas. Brūce uz kakla palielinājās, un tas izraisīja ķermeņa paralīzi no kakla uz leju. Vairākas gadus ilgās vajāšanas bija atstājušas manu ģimeni bez iztikas līdzekļiem. Ģimene bija spiesta pārdot māju, lai samaksātu par manu operāciju.

Daudzas slimnīcas Tiaņdzjiņā atteicās mani pieņemt, jo baidījās, ka es jebkurā mirklī varu nomirt. Galu galā vienā slimnīcā, pateicoties manu vecāku neatlaidīgajiem lūgumiem, piekrita mani uzņemt, taču viņi lūdza parakstīties par to, ka slimnīca nenesīs nekādu atbildību, ja es nomiršu operācijas laikā vai pēc tās. Mani operēja divas reizes. Pirmoreiz operēja kaklu un operācija ilga četras stundas. Veicot šo operāciju, bija nepieciešama anestēzija, taču viņi to nepielietoja, baidoties, ka pilna anestēzija varētu mazināt manas izredzes izdzīvot. Tādēļ operācijas laikā es biju pie pilnas apziņas un izjutu ārkārtīgi mokošas sāpes katrā operācijas etapā. Visbeidzot viņi man veica vietējo anestēziju, kad lika muskuļu skavas.

Otrās operācijas laikā man mugurkaulā tika pārstādīts kauls no iegurņa. Pēc šīm divām operācijām es brīnumainā kārtā atlabu. Kad mani izrakstīja no slimnīcas, es jau varēju izkāpt no gultas un pārvietoties. Pēc atgriešanās mājās es mācījos Likumu un praktizēju Faluņgun vingrinājumus. Jau pēc mēneša es varēju nokāpt pagalmā un tīrīt sniegu pie daudzdzīvokļu mājas, kurā dzīvojām. Kaimiņi man aiz muguras runāja: „Tas ir gluži neticami, ka viņš izveseļojās! Vēl nesen viņš bija tuvu nāvei!”

Aizbraukšana uz Franciju

Pēc ierašanās Francijā 2012. gada februārī, es piedalījos Starptautiskās cilvēktiesību līgas (International League for Human Rights, ILHR) sanāksmē, kurā atmaskoju ĶKP izvērstās Faluņgun vajāšanas. Es pastāstīju savu pieredzi un ikviens no klātesošajiem bija satriekts. Viņi izteica atbalstu Faluņgun un aicināja mani palikt Bordo pilsētā Francijas dienvidos.

Atskatoties pagātnē, mani pārņem emocijas. Es turpināšu atmaskot ĶKP nežēlību, kas vērsta pret Faluņgun, līdz dienai, kad vajāšanas beigsies.

Atmaskojot ĶKP nežēlīgās vajāšanas Starptautiskās cilvēktiesību līgas (ILHR) sanāksmē Bordo

Van Dže kopā ar parlamenta locekli Veroniku Faijetu

Van Dže ar Guičeneta kungu Starptautiskās cilvēktiesību līgas (ILHR) sanāksmes laikā Bordo

Raksts angļu valodā: http://en.minghui.org/html/articles/2012/9/3/135270p.html