Ar taisnām domām es spēju apturēt zagli no nozieguma izdarīšanas un sniegt viņam iespēju būt glābtam

Vēlos dalīties ar draugiem praktizētājiem neparastā pieredzē par to, kas ar mani atgadījās Jaungada naktī.

Pēc Jaungada svinībām, 4.00 no rīta, es atgriezos mājās no pilsētas centra. Mans draugs, cenšoties ietaupīt naudu, pierunāja taksometra vadītāju aizvest mani par mazāku maksu (es dzīvoju netālu no pilsētas centra), nenosaucot manu adresi, bet paskaidrojot, ka tālu nebūs jābrauc. Nezinādams precīzu adresi un gaidīdams manus norādījumus, vadītājs neiegriezās vajadzīgajā pagriezienā, lai piebrauktu pie manas mājas. Es uzskatu visādas „atlaides” par nepareizām, tādēļ, nodomājot, ka tā būs godīgi, izkāpu pieturā un devos cauri neapdzīvotai vietai.

Uzreiz pamanīju, ka man seko kāds vīrietis. Bija tumšs. Es nodomāju: „Man nav no kā baidīties, es esmu Dafa praktizētāja, Skolotājs ir ar mani. Mani nenogalinās un neizvaros. Pārējais man ir nesvarīgs.” Pēc tam es padomāju: „Ja mani grib apzagt, iespējams, esmu pieķērusies kaut kādām lietām. Tagad man ir dota iespēja ielūkoties sevī. Kas man ir tāds, no kā nespēju atteikties? Viss, kas man ir dārgs – tas ir Likums un viss, kas saistīts ar Dafa, pārējo var ņemt.” Pēc tam sāku domāt, vai ir pareizi tā spriest, un sāku atcerēties, kā rīkoties šajā situācijā saskaņā ar Dafa. Grāmatā „Džuaņ Faluņ” (nodaļā „Skaudība”) ir rakstīts:

„...mēs, praktizētāji, uzskatām, ka jāseko notikumu dabiskajai gaitai. Lietas, kas ir tavas, nepazudīs, lietas, kas nav tavas, tu neiegūsi pat ar cīņu. Protams, tas nav absolūti. Ja viss būtu tik absolūts, tad nepastāvētu jautājums par cilvēka izdarītiem sliktiem darbiem. Citiem vārdiem sakot, šeit arī var pastāvēt daži nestabili faktori. Taču mūs kā praktizētājus parasti sargā Skolotāja Likuma Ķermenis. Citiem neizdosies paņemt to, kas pieder tev. Tādēļ mēs sakām, ka jāseko notikumu dabiskajai gaitai. Reizēm tev šķiet, ka kaut kāda lieta pieder tev, citi arī saka, ka tā ir tava, bet patiesībā tā tev nepieder. Iespējams, tu jau to uzskati par savu, taču beigu beigās izrādās, ka tā nav tava. No tā kļūst redzams, vai tu spēj atteikties no šīs lietas. Ja nespēj atteikties, tad tā ir pieķeršanās. Nepieciešams izmantot šo metodi, lai likvidētu tavu pieķeršanos pašlabumam. Tāda ir problēmas būtība. Laicīgie cilvēki nespēj izprast šo principu, tādēļ viņi sacenšas un cīnās par savu pašlabumu.” (Neoficiāls tulkojums)

Es nomierinājos, mans dvēseles stāvoklis bija taisns un labestīgs. Nodomāju, ka šī ir iespēja atmaksāt karmu un paaugstināt Sjiņsjin [tulkojumā no ķīniešu valodas - „sirds daba”, jeb cilvēka raksturs].

Drīz zaglis pielika soli, tad sāka skriet un panāca mani. Viņš spēji parāva manu somu un iekliedzās:
„Atdod, citādi es tev iesitīšu.” Atceroties Likuma principu, es sacīju: „Ņemiet.” Ieraudzījis šādu manu reakciju, viņš neskrēja prom, nomierinājās un pagāja ar somu malā. Es nodomāju: „Kamēr viņš vēl ir tepat, jāpadomā, vai somā nav kas svarīgs. Ir gan! tur taču ir pase, bet man pēc divām dienām jābrauc uz konferenci Sanktpēterburgā!” Es uzsaucu zaglim: „Varat ņemt visu, tikai, lūdzu, atdodiet pasi.” Tad atcerējos, ka somā ir vēl arī citi dokumenti. Tad es palūdzu atdot man visu, kas viņam nav vērtīgs. Viņš piekrita, pienāca man klāt un sāka ņemt visu ārā no somas. Dokumentus atdeva man, bet naudu ielika sev kabatā.

No Dižā Likuma es izpratu, ka svarīgi ir „radīt pareizus uzskatus” (Grāmata „Faluņgun”, „Luņju (Par Budas Likumu)”). Es runāju ar viņu laipni, bet viņš bija ļoti pārsteigts par manu reakciju.

Pakāpeniski manas domas kļuva arvien racionālākas un taisnākas. Es nodomāju:
„Somā ir nauda braucienam uz konferenci, viņam nav tā jāpaņem. Ja viņš to paņems, es nevarēšu braukt. Man ir jābrauc!” Puisis turpināja „dalīt mantas”, es stāvēju un analizēju notiekošo. Tikšanās ar šo puisi ir iepriekšnolemta, nav svarīgi, kādā veidā tā notiek. Vai tad šim cilvēkam netiek dota iespēja būt glābtam? Es sāku domāt, kādēļ man vajag braukt uz Pēterburgu? Brauciena mērķis ir kopīga paaugstināšanās, lai efektīgāk varētu skaidrot patiesību un glābt dzīvās būtnes. Tajā brīdī es sapratu, ka nepieciešams šim puisim izskaidrot patiesību. Līdz tam es kaut kā neuzdrošinājos spontāni skaidrot patiesību, traucēja tādas domas, kā „ko viņš padomās, un ja nu neizdodas”. Tad es atcerējos principu, ka nevajag šaubīties, vienkārši jārīkojas un jādara tas, ko pienākas darīt Dafa skolniekam. Domas bija taisnas. Es sacīju: „Vēlos pateikt tev ko svarīgu. Sākot ar 1999. gadu komunistiskais režīms Ķīnā nežēlīgi represē cilvēkus, kuri nodarbojas ar cjigun praksi Faluņ Dafa.” Sākumā viņš mani pārtrauca, kaut ko savu pasakot, taču es jutu, ka lauks ap viņu mainās. Viņu sajūsmināja mana labestība, mana attieksme pret notiekošo, viņš kļuva laipnāks, maigāks, sāka smaidīt, novilka cepuri un teica: „Varat izveidot fotorobotu milicijā.” Viņš pateica, ka viņu sauc Ņikita. Es teicu, ka man tas nav vajadzīgs. Tad viņš sāka sūkstīties, kāpēc taksometrs neaizveda mani līdz mājām, un izteica nožēlu, ka man uzbrucis. Tad viņš sacīja: „Meitenīt, es jums atdošu visu naudu!” Un viņš izvilka no kabatas naudu un atdeva to man. Viņš to darīja ļoti dabiski un neliekuļoti.

Viņam kabatā bija arī mans mazais MP3 atskaņotājs, kurā ierakstītas Skolotāja audio lekcijas ar tulkojumu krievu valodā, skolnieku sacerētā mūzika un vingrojumu mūzika, kā arī ķīniešu valodas mācību stundas. Viņš it kā nepamanīja, ka tas viņam ir kabatā. Tad es teicu: „Mazais MP3 atskaņotājs man ir ļoti dārgs, jo tajā ir ierakstītas Faluņ Dafa audio lekcijas un mūzika.” Es viņam pastāstīju, kas ir Faluņ Dafa, ko tas māca un kādi ir tā principi. Viņš palūdza paklausīties mūziku, nedaudz paklausījās un teica, ka viņam tā patīk un ka tā viņu nomierina.

Tad es pajautāju, vai viņš nav izsalcis un piedāvāju viņu paēdināt. Viņš atteicās, tad es piedāvāju viņam nedaudz naudas, lai pietiktu ēdienam vismaz divām dienām. Mēs iegājām manā kāpņu telpā parunāt, jo ārā bija auksti. Pēkšņi iznāca kaimiņiene un palūdza pasēdēt pie viņas guļošā bērna, jo ar viņas vīru bija kas atgadījies un viņa steidzās palīgā. Es nodomāju, ka jāseko notikumu dabiskajai gaitai un devos pie kaimiņienes, aicinot līdzi Ņikitu. Es padomāju, ka Skolotājs to visu ir iepriekš nolēmis un ka šim puisim ir liela likteņa saistība ar Dafa.

Sēžot virtuvē, es dziļāk izskaidroju viņam patiesību, izstāstīju par Dafa. Viņš nosodīja represijas. Ņikita izstāstīja man savu likteni, izstāstīja, kāpēc kļuvis par zagli. Nodomāju, ka ne jau tāpat vien viņš tik ilgi neievēroja savā kabatā MP3 atskaņotāju, un piedāvāju to uzdāvināt Ņikitam, lai viņš varētu klausīties Dafa lekcijas, iemācīties vingrojumus un izpildīt tos pēc mūzikas.

Mēs pierakstījām viens otra telefona numurus, un drīz atnāca kaimiņiene.

Pateicoties šim atgadījumam, es vēlreiz izjutu Dafa diženumu un milzīgo žēlsirdību. Sapratu, ka Skolotājs vienmēr ir mums blakus. Praktizētāji nav parasti cilvēki, un viņi dzīvo saskaņā ar principiem, kas pārsniedz laicīgo cilvēku principus. Es sapratu, ka ir ļoti svarīgi skaidrot patiesību vienmēr un visur, lai arī kādā situācijā mēs neatrastos un ka Faluņ Dafa praktizētāju mini-konference Pēterburgā ir ļoti svarīgs pasākums, un mana apņēmība braukt turp kļuva vēl stingrāka.

Es sajutu, ka šajā atgadījuma manā priekšā pilnībā atklājās Skolotāja vārdi no grāmatas „Džuaņ Faluņ” (3. lekcija, „Enerģijas lauks”): „Kad Budas gaisma apmirdz visu, tad tikumība un taisnīgums ir pilnīgā harmonijā.” (neoficiāls tulkojums)

Ja es uzreiz būtu sākusi domāt, kā parasts cilvēks, tad nav zināms, ar ko beigtos šī situācija. Kritiskā brīdī es vispirms domāju par Dafa, manas domas kļuva taisnas un es centos rīkoties saskaņā ar Likumu. Un tad viss harmonizējās: ļaunums tika iznīcināts, zaglis spēja izrādīt labestību un neizdarīja noziegumu, un, uzzinājis patiesību, nosodīja represijas, un tādā veidā, iespējams, izvēlējās sev labu nākotni, saņemot glābiņu.

Milzīgs paldies Skolotājam par to, ka atbalstīja mani, nostiprināja manas taisnās domas un ļāva vēlreiz kļūt par liecinieci Dižā Visuma Likuma varenībai, taisnīgumam un žēlsirdībai.

Raksts krievu valodā pieejams: http://ru.clearharmony.net/articles/200801/5448.html