Kad ieskaties sevī, notiek brīnumainas lietas

Manam dēlam ir deviņi gadi, viņš mācās pamatskolas otrajā klasē un arī ir Dafa praktizētājs.

Mans dēls bieži apvainojas, viņš ir viegli aizkaitināms, izvēlīgs ēšanā un ļoti slinks mācībās. Viņš arī nepilda savus pienākumus. Šodien viņš nevērīgi izturējās pret savu vecmāmiņu, kurai ir slimas nieres. Dēls iedeva viņai nest savu skolas somu, un tas vecmāmiņu nogurdināja. Reiz viņam bija stiprs klepus. Viņš tā klepoja, ka asaras tecēja.

Šovakar, mācoties Likumu, mans dēls izrādīja sašutumu par to, ka rindkopa, kuru viņš tikko bija izlasījis izrādījās garāka, nekā tā, kuru izlasīju es. Viņš sūdzējās. Kad dēls gāja gulēt, klepus kļuva vēl stiprāks, un viņš nespēja iemigt. Es nodomāju, ka viņš droši vien tiek sodīts. Tādēļ es nenoraidīju par viņu taisnās domas, un sāku nodarboties ar patiesības skaidrojošu materiālu izgatavošanu. Vēlāk sieva pārliecināja mani noraidīt taisnās domas par mūsu dēlu. Es mainīju savu viedokli, kad apdomāju, ka nedrīkstu neievērot to, ka Faluņgun praktizētāji ir vienots ķermenis, un nolēmu palīdzēt. Sākumā es raidīju taisnās domas, pēc tam sāku šaubīties, taču neskatoties uz to, piecas minūtes attīrīju sevi un apkārtējo telpu. Brīdī, kad savienoju rokas, es nodomāju: „Vai es daru pareizi, viņam palīdzot?”

Skolotājs atkal un atkal māca mūs skatīties sevī. Negaidīti es aptvēru, ka vēl pavisam nesen nosodīju citus, biju piekasīgs un nepacietīgs, sevišķi pret tuviniekiem. Un tas jau bija nopietni.

Reiz nieku dēļ es pat sastrīdējos ar savu priekšnieku. Nekas tamlīdzīgs nekad agrāk manas vienpadsmit gadus ilgās pilnveidošanās laikā nebija noticis. Reiz, kad pavadīju māti pie ārsta, es nebiju pret viņu pacietīgs. Manas balss tonis un uzvedība bija atbaidoša. Mans tēvs, kurš vēl nav atteicies no piederības Ķīnas komunistiskajai partijai (ĶKP), izturējās pret māti ar lielāku sapratni un pacietību. Kā mana uzvedība spēs izmainīt tēvu, kura apziņu ir saindējuši ĶKP meli? Vienā mirklī šie daži atgadījumi uzplaiksnīja manā apziņā.

Pēkšņi man radās izpratne. Es sapratu, ka mums vienmēr un visur ir jādod cilvēkiem iespēja sajust mūsu labestību un garīgo tīrību. Ja mēs tā nerīkojamies, neskatoties uz to, cik labi ir mūsu argumenti, mūsu vārdos nebūs tā spēka, kas spēj iznīcināt ļaunos elementus viņu apziņā.

Vai nav tā, ka es izturos pret cilvēkiem labestīgi izlases veidā un tas ir atkarīgs no noteiktiem apstākļiem? Ja jūs man patīkat, tad esmu labestīgs. Ja nepatīkat, tad vairs neesmu labestīgs? Vai tad tā nav egoisma izpausme?

Mana dēla uzvedība ir mans atspulgs. Tas notiek tādēļ, ka esmu nepacietīgs un piekasīgs pret cilvēkiem, tas pievieno viņam daudz sliktu faktoru un neļauj paaugstināties līmeņos. Turklāt fakts, ka neskatījos sevī, deva vecajiem spēkiem iemeslu pastiprināt traucējumus un vajāšanas. Man nevajadzētu pārmest dēlam to, ka viņš nav pietiekami apķērīgs (viņam ne pārāk labi padodas matemātika), ka viņam ir lēna reakcija, ka viņš slikti pilnveidojas un ir viegli aizkaitināms. Vai tas viss neatspoguļo nesen ar mani notikušos gadījumus? Vai man nav jāskatās sevī? Skolotājs grāmatā „Džuaņ Faluņ” saka, ka praktizētāji ir nākuši no augstiem līmeņiem. Kādēļ man jādomā, ka mans dēls nav pietiekoši apķērīgs? Mani nedrīkst maldināt mānīgas ārējās izpausmes. Ja es patiesi ieskatīšos sevī, notiks brīnums.

Brīdī, kad savās pārdomās biju nonācis līdz šai vietai, kaut arī vēl neraidīju taisnās domas, dēls beidza klepot. Es nespēju tam noticēt. Pēc tam zēns ātri aizmiga. Ir ļoti grūti izteikt vārdos sajūtas, kuras pārdzīvoju.

Skolotājs vienkārši vēlas, lai mūsu sirdis būtu labestīgas. Mūsu labā viņš ir gatavs izdarīt visu. Mana izpratne bija ļoti zema, tādēļ pēdējo patiesības skaidrošanas pasākumu rezultāti nebija labi. Es nespēju tikt tam pāri. Kādēļ es vienmēr par soli atpalieku no Likuma Izlabošanas procesa?

Kādēļ vienmēr notiek tā, ka es ar cilvēciskām pieķeršanām raizējos, un manas šaubas liek man atkal un atkal palaist garām izdevīgus brīžus? Kādēļ vārdi, ko saku, neaizkustina citu sirdis?

Ja es patiesi ielūkojos sevī, tad atklāju labestības trūkumu, un to, ka mana apziņa ir tālu no apgaismotā, kurš jebkurā situācijā ir spējīgs vispirms domāt par citiem, tikai pēc tam par sevi. Skolotājs raizējas par mani un par dzīvajām būtnēm, kurām ar mani ir likteņa saistība!

Ceru, ka draugi praktizētāji mācīsies no manas pieredzes un cītīgi ies patiesības skaidrošanas ceļu, palīdzot cilvēkiem izstāties no ĶKP.

Raksts krievu valodā pieejams: http://ru.clearharmony.net/articles/200801/5427.html