Palīdzēt glābt dzīvās būtnes - tas ir katra Dafa skolnieka pienākums

Cienījamo Skolotāj!
Cienījamie draugi praktizētāji!
Sveicināti visi!

Es saņēmu Dafa 2005. gadā. Es atceros, cik liels prieks man tajā laikā bija par šo atklājumu. Pēc daudzu gadu ilgas meklēšanas un vairāku pilnveidošanās veidu apgūšanas, viss uzreiz kļuva skaidrs un acīmredzams. Es atradu to, kas patiešām bija manu meklējumu īstais mērķis un to, ko es patiešām vēlējos atrast priekš sava iekšējā „Es” – tas ir īstais ceļš, manas dzīves jēga. Es atradu mācīšanās un sapratnes ceļu, atgriešanās ceļu pie savas īstenās būtības, pie sava īstenā „Es”.

Tikai vēlāk, mācoties Likumu, es uzzināju, ka tās bija iepriekšnolemtas attiecības.

Šodien es gribētu dalīties ar dažiem saviem novērojumiem un pilnveidošanās pieredzi.

Šajā gadā mēs pirmo reizi Polijā uzņēmām „Shen Yun”. Es piedalījos izrādes organizēšanā, kas bija neparasta pilnveidošanās pieredze.

Vispirms es un citi praktizētāji dalījāmies mūsu izpratnē par to, cik svarīgi ir organizēt „Shen Yun” izrādi mūsu valstī. Mēs zinājām, ka mūsu Skolotājs ar izrādes palīdzību izplata Dafa, un ka tā ir laimīga dāvana Polijai un poļu tautai. Tāpēc mēs nolēmām pielikt vēl vairāk pūļu, lai stiprinātu vienoto ķermeni un koncentrētu visu savu uzmanību uz šo svarīgo jautājumu: palīdzēt Skolotājam ar godu paveikt šo svēto misiju.

Skolotājs paļaujas uz mums, un neskaitāmas dzīvās būtnes gaida glābšanu.

Bet gadījās tā, ka mūsu cilvēciskās puses, kas vēl nav pilnveidojušās, sāka mums traucēt. Radās daudz jautājumu, tai skaitā problēmas, kas saistītas ar mūsu komunikācijas trūkumu un to, ka mums nebija iespēja nepieciešamības gadījumā nodot svarīgu informāciju. Sāka parādīties sīki pārpratumi, kas kavēja mūs, radot papildus lieku darbu. Mēs esam nedaudz izkliedēti pa visu Poliju, mēs dzīvojam dažādos valsts rajonos, tāpēc informācijas sniegšanas un saņemšanas jautājums par to „kas, kad un ko” bija ļoti svarīgs mūsu efektīvai koordinācijai.

Šīs nepilnības radīja lielus šķēršļus citās dimensijās, kas traucēja efektīvi īstenot uzdotos uzdevumus, kas stāvēja mūsu priekšā. Pateicoties šim gadījumam, mēs sapratām, ka katrs no mums ir saņēmis uzdevumu un iespēju pilnveidoties dažādās jomās. Skolotājs, izrādot lielu žēlsirdību, atceras par mums, un ar šo pārbaudījumu palīdzību vienmēr sniedz mums iespēju laboties.

Kaut arī ārēji es izskatījos mierīga, tai pat laikā iekšienē es biju dziļi satraukta. Ar mani tas notika izrādes organizēšanas laikā. Mana pieķeršanās bailēm parādījās ļoti skaidri. Es baidījos pazaudēt savu reputāciju un uzticību, ja nespēšu ar kaut ko labi tikt galā, un tai pat laikā es gribēju, lai mani paslavētu par maniem centieniem. Es baidījos uzņemties atbildību par ļoti daudzām lietām tāpēc, ka es neticēju, ka spēšu tās izpildīt. Es neizrādīju nekādu iniciatīvu daudzos projektos, baidoties, ka manas nepietiekamās pieredzes un zināšanu trūkuma dēļ par mani smiesies.

Tagad es zinu, ka tā vietā, lai domātu par pēc iespējas lielāka skaita dzīvo būtņu glābšanu, es domāju par sevi un iespējamās diskomforta sajūtas parādīšanos, kas var rasties iemaņu trūkuma dēļ konkrētajā jomā, vai noteiktu darbību rezultātā.

Tajā pašā laikā es atklāju vēl vienu pieķeršanos, kas zināmā mērā ierobežoja mani. Tā bija spītīga doma: ja es sākšu kaut ko darīt, tad man tas noteikti jāizdara nevainojami. Protams, es varētu lieliski paveikt darbus, kurus es pārzinu un kuros man ir darba pieredze. Darbi, kurus es nepārzināju, radīja manī baiļu sajūtu un nepārliecinātību.

Šī fakta apzināšanās izraisīja manī kaunu. Es sapratu, ka tas bija kaut kas ļoti slikts, kas kavēja manu pilnveidošanos. Tāpēc es nolēmu biežāk mācīties Likumu un raidīt Taisnās domas.

Es sapratu, ka jebkāda veida bailes, neizriet no mana īstenā „Es”, bet rodas no manas cilvēciskās būtības pieķeršanām. Tajā nebija labestības, bet bija daudz egoisma. Bailes, ko es izjutu, ne tikai radīja problēmas man sevis pilnveidošanā, bet arī atturēja mani no palīdzēšanas Skolotājam dzīvo būtņu glābšanā. Es negribēju, lai tā būtu.

Tiem, kas pilnveidojas saskaņā ar augstiem standartiem, nevajadzētu iet šādu ceļu. Skolotājs vienmēr dod mums mājienus un vada mūsu pilnveidošanos, bet mēs nevaram atmest savu cilvēcisko domāšanu un vēlamies paši patstāvīgi sevi paaugstināt.

Es patiešām sāku strādāt ar šīm problēmām. Es cenšos atcerēties un apzināties to, ka jebkuras bailes manās domās rodas no tā, ka es vispirms domāju par sevi, bet katram, kurš pilnveidojas saskaņā ar Dafa mācību, vispirms jādomā par citiem un ne no kā nav jābaidās.

Kanonā „Atmest cilvēcisko sirdi, glābt pasaules cilvēkus” Skolotājs saka:

„Kā Likuma Izlabošanas perioda Dafa skolniekiem, personīgā atbrīvošanās nav pilnveidošanās mērķis, kad jūs nācāt šurp, vienīgi dzīvo būtņu glābšana bija jūsu lielākā vēlēšanās, kā arī atbildība un misija, ko vēsture jums uzticējusi Likuma Izlabošanā, un šī iemesla dēļ liels skaits dzīvo būtņu ir kļuvuši par jūsu glābšanas objektiem. Dafa skolnieki nedrīkst neattaisnot milzīgo atbildību, kas uzticēta jums Likuma Izlabošanā, un vēl jo vairāk nedrīkst pieļaut, ka šī daļa dzīvo būtņu zaudē cerību, jo jūs jau esat viņu vienīgā cerība uz to, vai viņi varēs vai nevarēs ieiet nākotnē.” (Citāts no kanona „Atmest cilvēcisko sirdi, glābt pasaules cilvēkus”. Neoficiāls tulkojums.)

Mēs esam nākuši šeit dēļ Likuma, un viss mūsu pilnveidošanās process sastāv no tā, lai palīdzētu Skolotājam dzīvo būtņu glābšanā, apstiprinātu Likumu, bet nevis, lai apstiprinātu sevi. Mēs nedrīkstam to aizmirst. Mums vienmēr jāatceras, ka dzīvo būtņu glābšana šobrīd ir mūsu galvenā prioritāte.

„Likuma lekcijā 2007. gadā Ņujorkas Likuma konferencē” Skolotājs mums vēlreiz atgādināja:

„Dafa skolnieku paaugstināšanās personīgajā pilnveidošanā jau vairs nav problēma, Dafa skolnieku Pilnības sasniegšana arī nav problēma. Šobrīd ir nepieciešams darīt vienu ļoti svarīgu lietu, proti, kā izglābt vēl vairāk dzīvo būtņu, tas arī tas, kas šobrīd jāizpilda Dafa skolniekiem Pilnības sasniegšanas procesā. Tā ir Dafa skolnieku misija, kas ir neatliekama atbildība un kas noteikti ir jādara, lieta, kas noteikti ir jāizpilda.” (Citāts no „Likuma lekcijas 2007. gadā Ņujorkas Likuma konferencē”. Neoficiāls tulkojums.)

Pieredze, ko es guvu izrādes organizēšanas procesā, palīdzēja man saprast šos faktus vēl skaidrāk. Es saprotu, ka, jo vairāk rodas situācijas, kas parāda manas pieķeršanās, jo labāk tas ir priekš manas pilnveidošanās, jo vairāk iespēju atbrīvoties no tām un paaugstināt savu līmeni. Pateicoties tam, es spēšu vēl labāk izpildīt manis dotos solījumus un izglābt vairāk dzīvo būtņu.

Es sapratu, cik ātri notiek Likuma Izlabošana, un cik svarīga loma šajā procesā ir „Shen Yun”. Es jautāju sev, cik vēl daudz laika ir dots dzīvajām būtnēm un cik daudz iespēju tām atlicis, lai izvēlētos savu nākotni? Es arī jautāju sev, cik iespēju palicis mums, praktizētājiem, lai sāktu labāk pilnveidoties?
Pateicoties „Shen Yun” izrādei es ieguvu vēl dziļāku izpratni daudzās jomās. Mana pateicība par to ir bezgalīga.

Es centīšos godīgi izpildīt to, ko ieplānojis Skolotājs manā pilnveidošanās procesā.

Paldies, Skolotāj!

Pateicos visiem Dafa skolniekiem un visiem klātesošajiem.

Raksts krievu valodā pieejams: http://ru.clearharmony.net/articles/201001/7072.html