Likvidēt egoisma sakni

Es sāku praktizēt Faluņ Dafa 1997. gadā. Taču šī „nenovērtējami dārgā” perioda beigu stadijā es nebiju spējīgs rīkoties tā, kā to prasa Skolotājs, un būt arvien uzcītīgāks, tuvojoties beigām. Dēļ traucējumiem, kurus izraisīja manas pieķeršanās, cilvēciskie priekšstati, egoisms un pieķeršanās komfortam, mans pilnveidošanās stāvoklis kļuva arvien nomāktāks, gurdenāks, vājāks un neuzcītīgāks. Mani tas ļoti uztrauca, bet es nespēju piespiest sevi kļūt centīgākam, kaut arī ļoti to vēlējos. Virspusēji es vēl joprojām veicu dažus ar Dafa saistītus darbus, taču es tos darīju pēc pieraduma tāpat kā ikdienas darbus. Izpildot vingrojumus, es nespēju iekšēji nomierināties. Es jutu, ka vienkārši izpildu savus pienākumus. Reizēm Taisno domu raidīšanas laikā es iemigu, un tad es centos turēt acis atvērtas, taču mana apziņa joprojām bija izklaidīga.

Mans pilnveidošanās stāvoklis pasliktinājās līdz tādai pakāpei, ka man pat parādījās dažāda veida traucējumi, kad es raidīju Taisnās domas četras reizes dienā kolektīvās Taisno domu raidīšanas laikā. Es nespēju pienācīgi noraidīt Taisnās domas. Arī mans veselības stāvoklis pasliktinājās, atkal parādījās daudzi simptomi, kuri man bija pirms prakses uzsākšanas. Tas ne tikai negatīvi ietekmēja manu patiesības skaidrošanas procesu, bet arī izraisīja zināmu jucekli manā Likuma principu izpratnē. Manā apziņā turpināja skanēt Skolotāja balss: „Šadā gadījumā tu sevi grauj.” (Likuma mācīšana 2008. gada Ņujorkas konferencē). Es centos meklēt iemeslu sevī, taču tādēļ, ka es slikti mācījos Likumu un man nebija skaidri Likuma principi, mana meklēšana sevī bija tikai virspusēja parādība, tādēļ es nespēju atrast fundamentālo problēmu. Es darīju lietas tikai formāli, un ar visu savu būtību jutu, ka mani stingri ieskauj kaut kāda neredzama matērija. Es biju noguris un cietu. Reiz viena praktizētāja ieraudzīja bīstamo stāvokli, kurā es atrados, un viņa ļoti satraucās. Dažas reizes viņa atnāca pie manis, dalījās pieredzē un mācījās kopā ar mani Likumu. Es jutu, ka manu pieķeršanos dēļ rezultāts nebija labs, turklāt man bija negatīvas domas par šo praktizētāju: es uzskatīju, ka viņa ir liekvārdīga, pļāpīga un apgrūtinoša.

Es dalījos savā pieredzē ar kādu praktizētāju par meklēšanu sevī. Es jutu, ka viss, par ko es runāju, bija saistīts ar „mani pašu”, piemēram: „mans pilnveidošanās stāvoklis ir slikts”, „es nespēju labi izskaidrot faktus”, „es rīkojos slikti”, „es neeju vienā solī ar Skolotāja Likuma Izlabošanas procesu”, „es neatbilstu Fa prasībām” u.t.t. un tamlīdzīgi. Es jutu, ka esmu iekritis sava „es” lamatās un nespēju izkļūt no tām. Šī praktizētāja neatlaidīgi turpināja kopā ar mani darboties un teica, ka Skolotāja raksts „Brīdinājums” turpina parādīties viņas apziņā:

„Ja jūs neizmainīsiet cilvēka principus, kas izveidojušies laicīgā cilvēka dvēselē desmitiem tūkstošu gadu laikā, tas jūs nevarēsiet izkļūt no virspusējās cilvēka čaulas, nevarēsiet sasniegt pilnību.” (Grāmata „Uzcītīgās pilnveidošanās būtība”, „Brīdinājums”)

Pēkšņi man apziņā parādījās šie vārdi (no Skolotāja Li dzejoļu krājuma „Hun Jiņ”):

"Jauna dzīve"

Izplatu taisnu Likumu
Tūkstošiem dēmonu traucē
Visas dzīvās būtnes glābju
Viņu priekšstati izmainās
Sabojātā matērija iznīcinās
Gaiša gaisma parādās

Pēkšņi es sapratu un aptvēru, ka mana problēma ir tajā, no kāda viedokļa es skatos uz lietām. Es pilnveidojos ļoti lēni tādēļ, ka mēģināju likvidēt savas pieķeršanās vienu pēc otras, raugoties uz tām no individuālās pilnveidošanās viedokļa. Protams, mums ir jāpilnveido sevi. Tam ir vislielākā nozīme, un tas ir tas, kas mums ir jādara. Taču es domāju, ka šīs pieķeršanās esmu es pats, un nespēju izkļūt no šī slazda. Es zināju, ka šobrīd ir Likuma Izlabošanas pēdējais periods. Es domāju - kas es esmu? Man tas ir ļoti skaidri jāsaprot. Es esmu Likuma Izlabošanas perioda Dafa skolnieks, uz kura gulstas milzīga atbildība palīdzēt Skolotājam Likuma Izlabošanā un dzīvo būtņu glābšanā! Skolotājs ir devis mums vislabākās un vissvētākās lietas un ved mūs pa dzīvo būtņu glābšanas dievišķo ceļu. Pilnveidojot sevi, mēs esam ceļā uz jaunu pasauli, uz jauno Visumu. Mēs sasniedzam pilnību, kļūstam par jaunā Visuma valdniekiem un karaļiem, atstājot pilnveidošanās ceļu nākotnes cilvēkiem. Kāda slava un kāds dižs gods ticis mums šajā Visumā! Bet es nespēju iet vienā solī ar Skolotāja Likuma Izlabošanas gaitu, es maldījos cilvēciskās domāšanas robežās, „domājot tikai par sevi”.

Beidzot es atradu savas problēmas sakni. Tas bija „egoisms” - vecā Visuma fundamentālā īpašība! Tas ir tas, kas pieder vecajam Visumam. Tas tiks iznīcināts, ja es neasimilēšos ar Likumu. Vai tad „tas” esmu es pats? Pilnīgi noteikti nē! Tā dēļ, skaidrojot faktus, es centos pasargāt sevi, baidoties no aresta. Tā dēļ es pastāvīgi uztraucos. Es baidījos, ka citi mani nesapratīs, baidījos būt apkaunots citu priekšā. Es baidījos zaudēt stabilu pilnveidošanās vidi. Tas arī bija par iemeslu tam, ka es stāstīju par to, kas man bija labi izdevies, un nepieminēju to, kas neizdevās. Es tikai gribēju mainīt citus, bet ne sevi, un aizstāvēju savu reputāciju un iedomību, cenšoties nezaudēt seju. Visu šo laiku es domāju, ka tas esmu īstais „es”. Kurš tad ir patiesais „es”? Kurš ir īstais „es”? Man tas ir ļoti labi jāsaprot. Es esmu Likuma Izlabošanas perioda Dafa skolnieks un praktizētājs, kurš iet dievišķo ceļu. Pašā sākumā Skolotājs mums teica, ka viņš ir pārveidojis mūs par vislabāko un vistīrāko būtni, kas sastāv no augsti enerģētiskas matērijas, attīrot mūs no mūsu dzīvības pašiem pirmsākumiem. Kamēr mēs atrodamies Likumā un Likuma robežās, nav nekā, ko mēs nevarētu sasniegt.

Mēs esam Dievi, Skolotāja Likums to ir noteicis. Es skaidri sajutu, ka esmu izlauzies no čaulas! Es esmu izgājis no tās. Paldies, Skolotāj!

Kad es pēc tam paskatījos uz traucējumiem, kuri izpaudās tajā, ka man bija slikts garastāvoklis un es izjutu pastāvīgu spiedienu grūtību dēļ, tie nekavējoties izzuda. Es jutu, ka viss mans ķermenis kļuva viegls. Tajā mirklī man acis parādījās asaras, un es sapratu, ka pēc tam, kad biju izpratis šo Likuma principu, Skolotājs noņēma no manis sliktās matērijas citās dimensijās.

„Pilnveidošanās atkarīga no sevis pašā, bet Gun atkarīgs no Skolotāja.” Skolotājs par to jau mums ir teicis grāmatā „Džuaņ Faluņ”.

Raksts krievu valodā pieejams: http://ru.clearharmony.net/articles/200903/6541.html