Mana izpratne attiecībā uz altruismu

Nesen man parādījās spēcīga tieksme izrādīties. Praktizētāji ap mani bieži vien slavēja manu spēju izprast Faluņgun mācītos principus, izprast Likumu. Neapzināti es sāku izrādīties. Es bieži uzspiedu savu izpratni citiem cerībā, ka viņi piekritīs tam, ko biju izpratusi savā līmenī. Reizēm, kad praktizētājs vēl nebija pabeidzis savu sakāmo, es jau sāku norādīt uz viņa trūkumiem. Mana tieksme izrādīties pieauga līdz tādai pakāpei, ka ik reizi, sastopoties ar kādu no praktizētājiem, es centos atklāt kādu viņa pieķeršanos, lai nodemonstrētu, cik labi es izprotu Likumu. Aizgājusi līdz mājām, es sapratu, ka tā nav pareizi. Es zināju, ka tā ir vēlēšanās izrādīties, pieķeršanās pašapmierinātībai un pieķeršanās reputācijai. Lai gan ikreiz, kad tā parādījās, es centos to iznīcināt, šī pieķeršanās tomēr izrādījās ļoti spēcīga. Es sapratu, ka neesmu atradusi pieķeršanās sākotnējo iemeslu, bet, kad es patiešām mēģināju to atrast, es sāku svārstīties.

Kaimiņiene no trešā stāva uznāca pie manis, lai pasūdzētos, ka ūdens no drēbēm, kuras biju izkārusi aiz loga, pil uz viņas logiem. (Es dzīvoju 5. stāvā). Viņa sacīja, ka šāda situācija atkārtojas jau ilgāku laiku. Viņa sacīja, ka kaimiņi no pirmā, otrā un ceturtā stāva nesūdzas, jo viņi zina, ka man ir divus gadus vecs bērns un viņi cenšas būt saprotoši. Es nejutos diez ko apmierināta šajā sakarā un nesapratu, ka Skolotājs dod man mājienu.

Pēc dažām dienām, kad es atrados kādas praktizētājas veikalā, viņa aizveda manu bērnu pie sevis uz mājām izmantot labierīcības. Praktizētājai piederošais veikals atrodas kādus 100 metrus no viņas mājām, un viņa dzīvoja kopā ar saviem vecākiem. Kamēr es atrados viņas veikalā, ienāca viņas tēvs un tūlīt mani apsūdzēja: “Kā tu vari pieļaut, ka invalīds rūpējas par tavu bērnu?” Šai praktizētājai bija poliomielīts (bērnu trieka – tulk. piez.). Agrāk viņa staigāja ar diviem kruķiem, bet pēc tam, kad bija sākusi nodarboties ar Faluņgun, kruķi vairs nebija vajadzīgi. Es sapratu, ka starpgadījums nav nemaz tik vienkāršs. Es to apspriedu ar citu pazīstamu praktizētāju. Viņa man sacīja: “Tas notika tādēļ, ka tu nedomā par citiem.” Tobrīd es nodomāju: “Neesmu par to tik pārliecināta. Es nelūdzu, lai viņa rūpējas par manu bērnu.” Neilgi pēc tam atgriezās praktizētāja kopā ar manu bērnu. Es pajautāju viņas viedokli. Viņa domāja, ka šī apsūdzība varbūt attiecas ne tikai uz šo lietu, tas var būt saistīts arī ar citām lietām. Kāda cita praktizētāja veikalā pat minēja dažus piemērus manā uzvedībā. Tomēr es neveltīju tam pienācīgu vērību.

Tagad esmu sapratusi, ka Skolotājs atkal un atkal sniedza man norādi, un cik skaidri bija šie mājieni! Tomēr es nekādi nespēju to izprast. Man patiešām kauns. Es to aptvēru tikai šorīt, izpildot meditāciju, un pēkšņi izpratu to, rakstot šo pieredzi. Skolotājs visu laiku rūpējas par mums un ik brīdi vada mūs soli pa solim.

Agrāk es spēju praktizēt meditācijas vingrojumu tikai pusstundu ar vienkārtīgi krustotām kājām lotosa pozīcijā. Šorīt, izpildot vingrojumu, es pēkšņi izpratu, ka mana tieksme izrādīties, pieķeršanās pašapmierinātai un reputācijai, kā arī nevēlēšanās domāt par citiem, nāk no man raksturīgajām īpašībām vecajā Visumā - egoisma un patmīlības. Kad šīs pieķeršanās parādījās, mana pirmā doma vienmēr bija par sevi pašu.

Skolotājs sacīja:

“Katrreiz, sastopoties ar problēmu, tev vispirms jāpadomā, vai citi varēs to izturēt, vai citiem tas nekaitēs, šādi rīkojoties nevarēs rasties problēmas.” (“Džuaņ Faluņ”, “Ceturtā lekcija”, neoficiāls tulkojums)

Skolotājs sacīja:

“Katrreiz, sastopoties ar problēmu, tev vispirms jāpadomā, vai citi varēs to izturēt, vai citiem tas nekaitēs, šādi rīkojoties nevarēs rasties problēmas.” (“Džuaņ Faluņ”, “Ceturtā lekcija”, neoficiāls tulkojums)

Es sapratu, ka, ja mēs jebkurā situācijā vienmēr vispirms domāsim par citiem, bez jebkādām domām par sevi pašu, tad pilnveidošanās kļūs pavisam vienkārša. Tu spēsi izturēt jebkādus pārbaudījumus un pārvarēt jebkādas grūtības.

Es sapratu, ka man nav jādomā par to, cik ļoti man sāp kājas, izpildot meditāciju, jo šī doma ir savtīga, tā ir par “mani”. Ja vien Skolotājs vēlas, lai mēs to darītu, tad tas ir jādara bez jebkādiem nosacījumiem.
Skolotājs liek mums darīt trīs lietas. Vingrojumu izpildīšana ir daļa no tā. Es tikai attiecīgi izpildu. Mums jāpatur prātā viena doma: “Darīt to, ko Skolotājs liek mums darīt,” un bez jebkādiem nosacījumiem asimilēties ar Likumu. Ja mēs patiešām spēsim to sasniegt, tad nudien “atstājot aiz muguras ēnainus vītolus, tev priekšā pavērsies krāšņi ziedi un vēl kāds ciemats”. Es vairs nejūtu tik stipras sāpes, kādas izjutu, agrāk izpildot meditāciju. Mans prāts ir nosvērts, un es spēju nosēdēt mierīgi. Ja mēs spēsim patiešām sasniegt to itin visā, tad pilnveidošanās kļūs tik vienkārša.

Lūdzu laipni norādīt uz jebko nepareizu.