Dažas atklāsmes par „bezierunu sadarbību”

Sveicināti Skolotāj. Sveicināti draugi praktizētāji.

Mani sauc Matias Slāts, es esmu praktizētājs no Beļģijas, un es vēlos dalīties ar jums savā pieredzē, kas gūta, gatavojoties „Divine Performing Arts” (DPA) izrādēm 2008. gadā. No šīs pieredzes es guvu dažas atklāsmes par personīgo pilnveidošanos un „bezierunu sadarbību”.

Pagājušajā gadā, kad Beļģijā sākās gatavošanās 2008. gada DPA izrādēm, es sapratu, ka izrādes panākumi ir atkarīgi no mūsu spējas strādāt pie šī projekta kā vienotam ķermenim. Daudzi projekta aspekti šķita labi izplānoti un sagatavoti pat pirms mēs to uzsākām. Mana izpratne bija tāda, ka šo projektu vada Skolotājs, un Skolotājs jau ir sagatavojis daudzus šī projekta elementus, ieskaitot visu, kas nepieciešams, lai projekts izdotos. Tā kā tas ir projekts, ko tieši vada Skolotājs, tad nevarētu būt nevienas iejaukšanās vai traucējuma, kas būtu tieši vērsts uz pašu projektu – tas nebūtu atļauts un nebūtu iespējams.

Taču tas, kam varētu būt traucējumi, bija sadarbība starp praktizētājiem un kopējais praktizētāju pilnveidošanās stāvoklis. Tā kā Skolotājs vada projektu, un nepieciešamās veiksmes sastāvdaļas jau ir, prasības mūsu pilnveidošanās statusam kļūst vēl stingrākas. Tad kas mums būtu jādara? Ja mēs nesasniegsim prasības, kas uzstādītas mūsu personīgajai un grupas pilnveidošanai, tas atstās spraugas traucējumiem. Ja rastos traucējumi, tie būtu vērsti uz spraugām mūsu pilnveidošanā stāvoklī, un tie mēģinātu izmantot šīs spraugas un censtos tās padarīt lielākas.

Patiešām, visa projekta laikā ir pierādījies, ka tas ir mūsu vislielākais jautājums: būt vai nebūt spējīgiem strādāt kopā kā vienam ķermenim. Mums ir bijuši daži panākumi un neveiksmes šajā jautājumā. Daudzi aspekti projekta gaitā uzpeldēja virspusē: reputācija un slava, vēlēšanās, lai lietas būtu šādi, vai citādi, pieķeršanās savam viedoklim un pat sacensība un skaudība nospēlēja lomu. Es uzskatu, ka visus elementus, kas uzpeldēja virspusē un kas netika ātri un pareizi pilnveidošanās ceļā novērsti, patiešām izmantoja vecie spēki, un tie tika padarīti šķietami lielāki un traucējošāki, nekā tie bija patiesībā. Tas padarīja saspīlējumus praktizētāju vidū lielākus, nekā reālās problēmas bija patiesībā. Tas radīja mūsu grupai diezgan daudzus konfliktus un aizkavējumus. Beigās mums izdevās pārvarēt dažus no tiem, taču ne visus. Izrādes rezultāti bija labi, taču mums tā arī neizdevās pilnībā sasniegt prasības.

Iepriekšējās reizēs mēs pilnībā nepārvarējām visas nepilnības, un tas jau ir izpaudies mūsu sagatavošanās darbos nākamajam gadam. Situācija ir citādāka, taču dažas problēmas vēl joprojām nav pamatos atrisinātas. Tajā pašā laikā es domāju, ka prasības praktizētājiem, kuri strādā pie 2009. gada DPA izrādēm, ir augstākas. „Bezierunu sadarbība”. Es uzskatu, ka mums būs nepieciešams sasniegt šo prasību, ja mēs vēlamies, lai izrādes Beļģijā, Eiropā un visā pārējā pasaulē gūtu panākumus.

Pēc „Džuaņ Faluņ” un citu Skolotāja darbu lasīšanas es domāju: vai nepareizo priekšstatu un pieķeršanos saknes mūsu prātā nav likvidētas? Vai tad visu mūsu nepareizo priekšstatu un pieķeršanos saknes jau nav likvidētas tādēļ, ka mums ir bijusi iespēja mācīties to, kas patiešām ir taisns? Un, kad mēs vēl aizvien piedzīvojam grūtības, lai atmestu noteiktus priekšstatus vai pieķeršanās, vai tas varētu būt līdzīgi karmas laukam, kas paliek pēc tam, kad slimība tikusi likvidēta? Tieši šāds bija mans iespaids, kad es vēl uzmanīgāk pavēroju priekšstatus un pieķeršanās. Priekšstata vai pieķeršanās saknes jau vairs nav, un tā ir aizvietota ar īstiem principiem. Tas, kas palicis, ir lauks, kas saistīts ar priekšstatu vai pieķeršanos – melnā matērija, kas ir jāpārveido un kas tiek izmantota, lai palīdzētu man saprast lietas un uzlabot sevi. Nav tā, ka es joprojām maldos tajās pieķeršanās un priekšstatos, bet gan, ka šis lauks joprojām ir tur un ka tas dod man iespēju izprast, vienlaicīgi pārveidojot melno matēriju.

Tajās dienās, kad es izlasīju šo rindkopu, es atklāju arī citas tās nozīmes: visas grūtības, ar ko es saskaros, patiesībā ir notiekoši melnās matērijas pārveidošanas procesi. Tā ir vide, kas ļauj man strādāt pie sava Sjiņsjin [1] un izpratnes. Līdzīgi kā trenējot ķermeni, šo grūtību pārvarēšana ļauj man „uztrenēt sirdi un prātu”. Intensīvie konflikti, kas mums bija pirms gada, gatavojoties 2008. gada izrādēm, arī bija šādi pārveidošanas procesi. Visas grūtības var beigties ļoti ātri, tiklīdz šī melnā matērija ir pilnībā pārveidota. Grūtībās ir īslaicīgas, un tās ir tieši saistītas ar šo pārveidošanu. Nav tā, ka es fundamentāli vai no dzimšanas esmu šāds vai citāds – tā visa ir īslaicīga izpausme transformācijas procesā.

Vēlāk tajā nedēļā, braucot uz 2009. gada DPA izrāžu Beļģijas koordinatoru tikšanos, es pamanīju, ka piedalīšanās šajā sapulcē darīja mani diezgan nemierīgu. Dodoties turp, es pieredzēju vairākas grūtības un smagas situācijas, jo manā prātā šis cilvēks vienmēr ir šāds, vai tas cilvēks vienmēr ir tāds, un es sagaidīju, ka viņš vai viņa uzvedīsies šādā vai citādā negatīvā veidā attiecībā pret mani. Es atcerējos, ko es biju sapratis iepriekš, un tas palīdzēja man atgūt daudz mierīgāku un žēlsirdīgāku attieksmi. Turklāt es sapratu, ka citi praktizētāji arī iet caur šādu transformācijas procesu, un arī priekš viņiem šis process ir grūts. Visi mēs ejam caur līdzīgu transformācijas procesu. No dzimšanas dzīvā būtne saskan ar Visumu un tā principiem, taču šajā pasaulē būtnei ir jāpārveido melnā matērija. Es sāku redzēt visu pasauli šādā veidā – visa pasaule sākotnēji saskan ar kosmosa principiem, un visas grūtības šajā pasaulē ir radījusi melnās matērijas pārveidošana – neskaitot traucējumus, ko rada tās būtnes, kurās nekas vairs nav palicis no Īstenības-Labestības-Pacietības īpašības.

Tovakar pirms sapulces mēs lasījām „Džuaņ Faluņ” par to, kā augsta līmeņa būtnes radīja šo pasauli, lai dotu tiem, kuriem radušās egoistiskas domas, vienu pēdējo iespēju atgriezties. Pēc tam, kad sabiedrisko attiecību un savstarpējas mijiedarbības laikā šīm būtnēm parādījās egoistiskās domas, šīs būtnes nokrita, un šajā pasaulē viņām tika dota iespēja atgriezties. Es ieraudzīju paralēli ar prasībām attiecībā uz mūsu „bezierunu sadarbību”, gatavojoties DPA izrādēm. Tikai tad, ja mēs varēsim atbrīvoties no savtīgajām domām, ja mēs varēsim atbrīvoties no šīs fundamentālās problēmas savā personīgajā pilnveidošanā, mēs spēsim sasniegt „darbošanos kopā kā vienotam ķermenim” un „bezierunu sadarbību”. Vēlāk tajā pašā vakarā sapulces laikā es redzēju, kā vienā brīdī cilvēki sāka uzsvērt savu viedokli un savus personīgos uzskatus. Tajā brīdī sapulce kļuva daudz mazāk efektīva, un mūsu darba līmenis pazeminājās. Tas šķita ļoti līdzīgi tam, kā būtnes tiek pazeminātas līmeņos un paliek šajā cilvēku līmenī, lai uzzinātu par atgriešanos pie pirmsākuma.

Tas viss man vēl vairāk parādīja, cik svarīga ir „bezierunu sadarbība”. Tai noteikti ir daudzi aspekti un nozīmes slāņi. Šobrīd mana personīgā izpratne par „bezierunu sadarbību” ir būt spējīgam visu laiku saglabāt lielu un žēlsirdīgu sirdi vienam pret otru. Kad es pamanu, ka man ir negatīvas jūtas vai domas par praktizētāju, es cenšos atgādināt sev, ka saspīlējums vai grūtības starp mums ir melnās matērijas transformācijas process. Tā paturēšana prātā man palīdz saglabāt atklātu un žēlsirdīgu sirdi pret cilvēku vai situāciju. Visu lietu un būtņu, un praktizētāju pamatbūtība ir būt saskaņā ar kosmosa īpašību. Nav svarīgi, ar cik dažādiem viedokļiem mēs saskaramies vai kādas ir grūtības mūsu starpā, tas viss ir transformācijas process, nevis fundamentālas lietas. Šī izpratne ir palīdzējusi man izmest no prāta daudzas negatīvas idejas un priekšstatus, tādējādi ļaujot man pietuvoties „bezierunu sadarbībai” un būt mazāk piesaistītam savam personīgajam viedoklim – mans personīgais viedoklis ir tikai viens viedoklis, kas spēlē lomu visā šajā procesā.

Šobrīd mēs vēl joprojām saskaramies ar sekām, ko radīja konflikti, kas mums bija pagājušajā gadā. Viena no tām ir parādība, ka praktizētāju vidū daudz tiek negatīvi runāts par citiem praktizētājiem. Kādu dienu pēc tam, kad es biju dzirdējis praktizētāju sakām negatīvas lietas par citu praktizētāju, es brīnījos, kāpēc tas tā notika, kādēļ es to visu dzirdēju. Es sapratu, ka tas parādīja man ko tādu, ko es biju darījis savas pilnveidošanās pēdējos gados, un es redzēju, kā tas nesaskanēja ar manu jauno izpratni par „bezierunu sadarbību”. Man ne tikai jāpievērš uzmanību tam, lai man „nebūtu negatīvu domu par citiem”, bet arī tam, lai es „neteiktu negatīvas lietas par citiem”. Kopš tā laika es cenšos pievērst tam uzmanību un cenšos nerunāt negatīvi par citiem praktizētājiem, un nerunāt negatīvi par citiem cilvēkiem vai lietām vispār. Kā es varu bez ierunām strādāt kopā ar praktizētājiem, par kuriem es saku negatīvas lietas? Kā es varu bez ierunām sadarboties ar Visuma īpašību, ja es eju pret šo Visumu, sakot negatīvas lietas par zināmiem tās elementiem? Kā mans prāts var būt saskaņā ar Īstenību-Labestību-Pacietību, ja man ir negatīvas idejas par būtnēm, kas pieder Īstenībai-Labestībai-Pacietībai?

Man pašreizējā izpratne par „bezierunu sadarbību” ietver to, ka mums jāspēj vienmēr ar žēlsirdību izturēties vienam pret otru. Ne tikai virspusēji, bet arī tajā, ko mēs sakām un ko domājam. Tā paveikšana dažreiz var būt izaicinājums mūsu pilnveidošanā, taču tā pati par sevi ir laba lieta – tā ir iespēja „pacelties pāri”, „uztrenēt” mūsu Sjiņsjin un izprast noteiktus principus. Ja mums izdosies sasniegt „bezierunu sadarbības” statusu, es uzskatu, ka mēs būsim pienākuši daudz tuvāk klāt tam, lai „bez ierunām būt par daļu no jaunā kosmosa”, bez personīgiem elementiem, kas atdala mūs no kosmosa principiem.

Ja kāda no šīm atklāsmēm ir nepareiza, lūdzu, norādiet to man.

Paskaidrojumi:

1. Sjiņsjin – “prāta būtība”, “sirds būtība”, “morālās īpašības”, “garīgums”, “dvēseles raksturs”, arī raksturs.