Atceroties Skolotāju

Esmu 60 gadus veca, 1994. gadā es sāku praktizēt Faluņgun. Pēdējā laikā mēs vairāki praktizētāji-veterāni ļoti ilgojamies pēc Skolotāja un ar vislabākajām atmiņām atceramies Skolotāja lekcijas Tiaņdzjiņas pilsētas Baji auditorijā.

Dafa pārveidoja mani gan fiziski, gan garīgi, un mani ieskauj Budas Likuma labestība. Vēlos dalīties man dārgajās atmiņās ar draugiem praktizētājiem.

1994. gada 14. martā kāds draugs uzaicināja mani apmeklēt otro Faluņgun lekciju kursu Tiaņdzjiņas pilsētas Baji auditorijā. Es esmu ļoti laimīga, ka man radās izdevība apmeklēt šo kursu. Pirms sāku mācīties Faluņgun, es nenodarbojos ar citiem cjigun veidiem. Es nezināju, kas ir Buda vai Dao, ne arī to, kā ir jāpilnveidojas. Taču pirmajā dienā, noklausoties Skolotāja lekciju, es, šķiet, pēkšņi biju sapratusi jautājumus, uz kuriem agrāk nekad nebiju spējusi rast atbildes, un beidzot sapratusi dzīves patieso jēgu un mērķi. Manos uzskatos par dzīvi un pasauli patiešām notika milzīgas izmaiņas.

Kad Skolotājs lasīja lekcijas, Viņš no uzvalka kabatas izņēma tikai vienu papīra lapu, kuru tobrīd es uzskatīju par Viņa runas uzmetumu. Lekcijas laikā Skolotājs runāja par ļoti daudzko, un teiktā saturs bija dziļš un bagātīgs. Kā tas varēja būt, ka Skolotājam bija nepieciešama tikai viena neliela papīra lapa? Tikai pēc kāda laika, studējot Likumu un pilnveidojoties, es aptvēru, ka Dafa nāk no Skolotāja, un Likums ir Skolotāja sirdī un ka Skolotāja gudrība ir bezgalīga.

Lekciju zālē es sēdēju pirmajā rindā un varēju ļoti skaidri redzēt Skolotāju. Skolotājs izskatījās apmēram 30 gadus vecs. Viņš bija liela auguma ar stingru stāju, cienīgu izskatu un neparasti pievilcīgs. Skolotājs vadīja desmit lekciju kursu, un visu šo dienu laikā es neredzēju, ka Skolotājs būtu iedzēris kaut malku ūdens. Viņš runāja daiļrunīgi un izteicās ļoti skaidri. Klausoties Skolotājā, es jutu, kā silta straume pastāvīgi plūst caur manu ķermeni, es sajutu lielu siltumu un svētlaimi.

Kad otrajā dienā Skolotājs sāka lekciju, es sajutu, ka mana galva uzpampst, es nespēju atvērt acis un aizmigu. Vēlāk es sapratu, ka Skolotājs attīrīja manu ķermeni un apziņu. Agrāk es bieži izjutu reiboņus un galvassāpes, taču pēc tam, kad Skolotājs attīrīja manu ķermeni, šie simptomi izzuda.

Kopš bērnības es biju vāja un slimīga. 7 gadu vecumā es saslimu ar meningītu, un 11 gadu vecumā man tika izdarīta smadzeņu operācija. Man bija hipertonija un sirdsslimība. Mans asinsspiediens bija 160/110 mm Hg. Es nevarēju gulēt uz muguras. Mana asinis viskozitāte bija ļoti augsta, un man visu dienu reiba galva. Man nebija spēka, es daudz gulēju un cauru gadu dzēru zāles. Kopš apmeklēju Skolotāja lekcijas, man izzuda hipertonija un sirds slimība. Mans ķermenis kļuva ļoti viegls. Beidzot man ir vesels ķermenis. Agrāk, kāpjot pa trepēm, es biju pilnīgi bez elpas, tagad es jūtos tā, it kā kāds mani stumtu no mugurpuses. Tagad mana veselība ir labāka nekā jaunībā, un mana gaita ir viegla.

Kopš es sāku mācīties Likumu, paaugstinoties manai izpratnei par Likumu un sjiņsjin [1], es sapratu, ka man ar Skolotāju ir likteņa saistība, un ka Skolotājs ir pieskatījis un sargājis mani dzīvi pēc dzīvēs.

Visvairāk atmiņā palikusi septītā Skolotāja lekciju diena. Tā bija gaiša un saulaina. Mēs visi fotografējāmies kopā ar Skolotāju. Es biju Skolotājam ļoti tuvu un visu laiku skatījos uz Viņu. Skolotājs smaidīja, un viņš bija ļoti laipns un draudzīgs. Viņš izskatījās ļoti veselīgs, un Viņam bija ļoti gluda un maiga āda. Atšķirībā no citiem, Skolotājs izstaroja īpašu auru. Mums ar vienu praktizētāju laimējās nofotografēties kopā ar Skolotāju. Es stāvēju Viņam tieši blakus. Tā ir vislaimīgākā un visneaizmirstamākā diena manā mūžā. Fotogrāfija ar Skolotāju ir ļoti vērtīga. Visu rītu praktizētāji pēc kārtas fotografējās kopā ar Skolotāju. Skolotājs bija ļoti pacietīgs, smaidīgs un mierīgs, un saprata katra vēlmes.

Es vēl joprojām ļoti spilgti atceros pēdējās lekciju dienas katru mirkli. Koordinatori no dažādām prakses vietām pasniedza Skolotājam daudzkrāsainu zīda karogu, lai izrādītu mūsu visdziļāko cieņu. No Šaņsji provinces bija ieradies tēvs ar savu dēlu, lai pateiktos Skolotājam. Viņi bija apmeklējuši Skolotāja lekcijas Taijuaņā. Dēlam bija leikēmija, un viņi bija iztērējuši daudz naudas dažādās slimnīcās visā valstī, taču bez rezultātiem. Pēc deviņu dienu lekciju kursu apmeklēšanas Taijuaņā, dēla leikēmija tika brīnumainā veidā izārstēta. Kad viņi uzzināja, ka Skolotājs mācīs Likumu Tiaņdzjiņā, viņi ieradās no Šaņsji, lai pateiktos Skolotājam. Es redzēju, kā viņi pasniedza Skolotājam zīda karogu. Līdzīgu gadījumu bija ļoti daudz.

Pašās beigās mums ļoti negribējās šķirties no Skolotāja. Grūti izteikt vārdos, kā mēs jutāmies, taču tas bija tā, it kā bērnam būtu jāšķiras no saviem vecākiem. Skolotājs trīs reizes mēģināja iziet no zāles, taču visi turpināja sirsnīgi aplaudēt, un Skolotājs trīs reizes atgriezās. Katru reizi Skolotājs grieza lielo Faluņ, lai attīrītu praktizētāju ķermeņus. Kad atceros šos laimīgos mirkļus, es jūtos ļoti īpaši, brīnišķīgi un svētlaimīgi. Es arī raudu, izjūtot dziļu kauna sajūtu.

Kad domāju par četrpadsmit pilnveidošanās gadiem, tad jūtu, ka neattaisnoju Skolotāja žēlsirdīgo glābšanu. Dažreiz es domāju par pilnveidošanās nozīmi un to, kā es esmu pilnveidojusies. Es tikai visu laiku studēju Likumu, likvidēju savas pieķeršanās un paaugstināju savu sjiņsjin. Visu pārējo ir devis Skolotājs, tāpēc, ka „pilnveidošanās ir atkarīga no sevis paša, bet Gun no Skolotāja” (grāmata „Džuaņ Faluņ”, neoficiāls tulkojums). Visu, ko esam darījuši savā pilnveidošanās ceļā, mēs esam darījuši priekš sevis. Bez Skolotāja milzīgās žēlsirdības, bez viņa glābšanas un labestības es nebūtu tur, kur esmu šodien. Iespējams, es nekad nesapratīšu, ko Skolotājs izdarījis manā labā.

Tādēļ es augsti vērtēju šo vienīgo iespēju visā mūžā pilnveidoties Likuma Izlabošanas periodā un ātri paaugstināties šajā ierobežotajā laika posmā.

Paskaidrojumi:

1. Sjiņsjin - tulkojumā no ķiniešu valodas „sirds daba”, jeb cilvēka raksturs

Raksts krievu valodā pieejams: http://ru.clearharmony.net/articles/200807/6065.html