Par pašlepnumu

Cilvēki bieži saka: „Šim cilvēkam ir pārāk daudz pašlepnuma, un viņš nespēj pieņemt kritiku.” Cilvēks ar šādu domāšanu kļūst dusmīgs un zaudē savaldīšanos, ja viņš tiek kritizēts. Šī pieķeršanās sakņojas pārmērīgā pašlepnumā.

Pat nepraktizētājiem pārāk daudz pašlepnuma ir slikta lieta. Pārmērīgu pašlepnumu bieži var redzēt, kad notiek saskaršanās ar dzīves likstām, un cilvēkiem nav pareizas psiholoģiskas attieksmes nelabvēlīgās situācijās un viņi nav spējīgi stāties pretī šīm situācijām ar mierīgu prātu. Viņi uzskata, ka dzīve ir netaisnīga, un lai aizsargātu sevi no bailēm, ka uz viņiem skatīsies no augšas, viņi ieslēdz sevi čaulā. Viņi apskauž citus, kas ir veiksmīgi vai spēcīgi, un viņiem skauž par citu cilvēku labajām dzīvēm. Tas ir nenormāls dvēseles stāvoklis, kas sastāv no sevis pazemošanas un pašlepnuma, ko parastie cilvēki arī uzskata par neveselu. Patiesībā tā ir egoistiska domāšana, ko izraisījušas viņu aizskartās jūtas.

Kad kāds nejauši skar šī parastā cilvēka pašlepnumu, šis cilvēks parasti jūtas aizskarts un bieži ilgi tur aizvainojumu. Viņš var pat kļūt dusmīgs, nodarīt citiem pāri vai izdarīt ko nesaprātīgu. Ārkārtējā gadījumā viņš var pat zaudēt vēlēšanos dzīvot, vai izdarīt noziegumus. Lūk, cik briesmīgs ir pārmērīgs pašlepnums. Praktizētājiem tā ir spēcīga pieķeršanās, dēmoniskās būtības izpausme un ļaunuma sakne.

„Ļaunu cilvēku vada skaudība. Aiz egoisma un dusmām viņš žēlojas par netaisnību pret sevi.”
(„Sasnieguma pakāpe” no grāmatas „Uzcītīgas pilnveidošanās būtība” (neoficiāls tulkojums).)

Tādēļ mums jāiznīcina pašlepnuma pieķeršanās. Skolotājs mums teica:

„Sākot no šī brīža, tas, kurš neļauj citiem sevi kritizēt, nav uzcītīgs; tas, kurš neļauj citiem sevi kritizēt, nedemonstrē praktizētāja stāvokli, vismaz šajā jautājumā.” („Likuma lekcija Losandželosā”, 2006. gads, neoficiāls tulkojums)

Mēs varam redzēt, ka pieķeršanās pašlepnumam ir liels šķērslis mūsu pilnveidošanās ceļā, tādēļ mums jāredz tam cauri un jāiznīcina to.