Vajāšanas, kuras es pārcietu un kurām es biju lieciniece Masaņdzja piespiedu darbu nometnē

Mani sauc Suņ Juaņjaņa, es sāku praktizēt Faluņgun 1998. gada vidū. Kādu dienu, 2002. gada aprīļa beigās, kad es liku uz sienas plakātu ar uzrakstu “Faluņ Dafa ir labs”, informators Dzou Jadzjuņs ziņoja par mani, piezvanot uz “Ofisu 610” [1] un Gundzji Policijas iecirkni, kuru darbinieki mani arestēja un nosūtīja uz Vafandiaņas Ieslodzījuma centru. Šī paša gada augustā mani arestēja un ievietoja Masaņdzjas Sieviešu Labošanas centrā Liaoniņas provincē. Vispirms ļaunie cilvēki tur izlikās, ka viņi vēl man labu un jautāja par manu izglītību, ģimenes locekļiem, nodarbošanos, sociālo statusu, u.t.t., un tad viņi sāka mani vajāt.

Es tiku nozīmēta uz Pirmās nodaļas V Brigādi. Džan Čuņguana tur bija brigādes priekšniece, bet Van Sjaofena nodaļas vadītāja.

Pirms man tika ierādīta gultas vieta, policistes lika man gulēt klasē uz krēsliem. Viņas deva man ēst sliktas kvalitātes graudus un sālītas saknes. Tā pagāja divi mēneši. Tad kādu nakti ieradās brigādes priekšniece Džan Čuņguana un pamodināja kameras vecāko Van Šudži, un viņas abas sasēja manas kājas ar virvi. Džan Čuņguana centās noturēt mani nekustīgu, ar pēdu spiežot uz manām kājām, un piespiedu kārtā izdarīja man injekciju. Viņa gluži kā zvērs patvaļīgi mēdza sist ieslodzītās. Pašā ziemas vidū viņa norāva man drēbes un divas dienas no vietas lika stāvēt ārā salā. Viņa pazemoja mani, fotografējot, kā es turu rokās melnu kartona tāfeli. Reiz es nepietiekami labi izpildīju fizkultūras vingrojumus, par ko policistes izvilka mani laukā un cietsirdīgi piekāva. Viņas sita man pa seju un izsita divus zobus. Pēc tam man kājas sasēja krusteniski un lika šādi stāvēt veselu dienu, nedodot neko ēst. Viņas mina man uz kājām, neatraisīja mani un neļāva iet iekšā telpās, līdz kļuva tumšs un sāka līt. Kādu citu reizi, neilgi pēc tam, kad es atgriezos no darba uz lauka, man sacīja, ka priekšniece mani meklējusi, bet es atbildēju, ka nevēlos iet. Jau pēc mirkļa Džan Čuņguana atradās manā priekšā un, sagrābusi mani aiz važām, ievilka savā guļamistabā. Viņa sita mani pa krūtīm, zilumi no šiem sitieniem nepārgāja divus mēnešus.

Reiz policiste Suņa, kura ir atbildīgā par ieslodzīto atbrīvošanu, pieprasīja, lai es “nožēloju”. Man lika divas dienas stāvēt pieķēdētai pie apkures radiatora. Sākot ar trešo dienu, man cauru diennakti bija jāsēž gaiteņa vidū ar rokām pieķēdētām pie pretējo sienu apkures radiatoriem.

2004. gadā mani pārcēla uz citu brigādi, kuru vadīja Ķīnas komunistiskās partijas (ĶKP) biedre Žeņ Hundzaņa, Tielinas pilsētas iedzīvotāja. Kādu dienu viņa lika man ienākt viņas istabā. Tikko es biju pārkāpusi slieksnim, viņa sāka mani sist un spārdīt. Tad viņa kaut ko izvilka no somas. Viņa sacīja, ka viņas nodoms nav bijis to pielietot pret mani, taču nu viņa pārdomājusi. Es domāju, ka tas varēja būt elektrošoka steks. Viņa piedūrās ar šo priekšmetu manām rokām dažādās vietās, šādā nodarbībā viņa pavadīja apmēram pusstundu, bet veltīgi. Viņa nespēja izprast, ka, pateicoties manām taisnajām domām, šī ierīce bija kļuvusi neiedarbīga. Tur klāt bija arī policiste Men Sjanfena un Gao Šuja, kuras parasti mācīja mums Ķīnas vēsturi. Tā kā es nekad neņēmu vērā viņu stundas, policiste Guo Veņsjiu lika man stāvēt kājās katru reizi, kad notika stunda.

2005. gada marta otrajā pusē mani pārcēla uz Pirmās nodaļas 1. brigādi, kurā priekšniece bija Džan He. Aprīļa sākumā politiskā instruktore Van Naimiņa sasauca sanāksmi, kurā paziņoja, ka mūsu nodaļa sastāv no ieslodzītajām, kuras nepieciešams “cieši uzraudzīt”. Par sodu mums bija liegts pienācīgs ēdiens. Mazās melnās pankūkas, ar kurām mūs baroja, bija cietas kā akmens. Kad uzsākām bada streiku, nežēlīgās policistes piespiedu kārtā mūs baroja ar graudu biezputru. Kad policistes centās mani piespiedu kārtā barot, es nespēju noturēties kājās un kritu zemē, tādēļ mani nogādāja Masaņdzjas hospitālī, kur man tika veiktas visu veidu pārbaudes un injekcijas. Vieni no medikamentiem, kas man tika doti, bija ietīti melnā drānas strēmelē. Viņi sacīja, ka tas esot jūtīgs pret gaismu. Patiesībā viņi baidījās, ka par tā pielietošanu taps zināms atklātībā. Tā bija inde. Kamēr es atrados hospitālī, viņi atņēma visu naudu, kas man bija līdzi – 197 juaņas [2] (apmēram 25 ASV dolāri). Mani atbrīvoja pēc tam, kad biju nostrādājusi darba nometnē man piespriesto termiņu.

Tālāk aprakstīts tas, ko man nācies dzirdēt un redzēt attiecībā uz citu Faluņ Dafa praktizētāju vajāšanu.

2002. gadā, pēc Ķīnas Valsts gadadienas, mēs devāmies strādāt uz lauka. Policistes ieslodzīja Faluņ Dafa praktizētāju Suņ Dzjuaņu mazā telpā un noturēja viņu tur 17 dienas. Tā bija palīgtelpa policistēm, kurā nebija ne apkures, ne ventilācijas sistēmas. Tur nebija arī gultas, tādēļ Suņ Dzjuaņai nācās gulēt sēdus. Suņ Dzjuaņa ir no Pulaņdiaņas pilsētas.

Faluņ Dafa praktizētāja Van Dzjiņlaņa: nežēlīgās policistes sasēja viņai rokas aiz muguras. Priekšā viņai uz galda nolika bļodu ar graudu biezputru. Viņa bija ārkārtīgi novārgusi.

Praktizētāja Suņ Džupina: dzīves vieta – Daliaņas pilsēta. Viņa tika turēta vienatnē mazā telpā, jo nevēlējās piekāpties policistēm. Kad viņu beidzot izlaida ārā, Suņ bez citu palīdzības nespēja pārvietoties.

Praktizētāja Van Dzjiņfena no Liaoniņas provinces: viņa tika turēta vienatnē telpā, un viņai neatļāva gulēt.

Faluņ Dafa praktizētāja Tiaņ Li: ilgu laiku viņu turēja gaitenī. Kad viņai atļāva doties mājās, viņa tikko spēja paelpot. Li ir no Huludao pilsētas.

Praktizētāja Kan Judži: viņas mājas ir Jinkou pilsētā. Policistes turēja viņu piekārtu aiz roku dzelžiem četras līdz piecas stundas.

Praktizētāja Van Cuijina - medmāsa no Daliaņas pilsētas. Policijas priekšniece Van Sjaofena turēja viņu piekārtu trīs dienas un trīs naktis tikai par to, ka viņa atteicās izpildīt fizkultūras vingrojumus, kas paredzēti vecākiem cilvēkiem.

Faluņ Dafa praktizētāja Li Veņhua no Huludao pilsētas. Viņu ievietoja attiecīgā ēkā atbalsta un audzināšanas grupā “pāraudzināšanai” [3]. Šī grupa sastāvēja no tiem, kas atbrīvoti no Masaņdzja darba nometnes pēc tam, kad bija nodevuši Faluņ Dafa. Man nācies dzirdēt, ka veids, kādā viņi “pāraudzina” Faluņ Dafa praktizētājus, ir likt viņiem mīdīt kājām Faluņgun grāmatas, vai sēdēt uz tām.

Praktizētāja Li Čuņsjiu no Huludao pilsētas. Viņai lika stāvēt ārā salā un pielika pie ieslodzījuma termiņa nometnē vēl sešus mēnešus.

Praktizētāja Len Liandi: viņas mājas ir Vafandiaņas pilsētā. Par to, ka viņa atteicās piedalīties fizkultūras nodarbībā, viņu ievietoja mazā telpā un atstāja tur vienu pašu uz desmit dienām, un lika stāvēt ārā salā.

Faluņ Dafa praktizētājai Van Šudunai pie ieslodzījuma termiņa pielika vēl četrus mēnešus.

Paskaidrojumi

1. "Ofiss 610" - organizācija, kas izveidota speciāli Faluņgun vajāšanai. Tai piešķirta neierobežota vara katrā Ķīnas komunistiskās partijas administrācijas līmenī, kā arī visās citās politiskās un juridiskās sistēmās.

2. "Juaņa" - naudas vienība Ķīnā; 500 juaņas – vidējā Ķīnas pilsētas strādnieka mēneša izpeļņa.

3. "Pāraudzināšana vai pārveidošana" – “smadzeņu skalošana” un spīdzināšana ar mērķi piespiest praktizētājus atteikties no Faluņgun.