Vajāšana, ko es piedzīvoju Janai piespiedu darbu nometnē

2001. gada augustā mani arestēja par vajāšanu atmaskojošu skrejlapu izplatīšanu, un tas izvērtās par četrus gadus ilgu ieslodzījumu Guidžou pilsētas Janai piespiedu darbu nometnē.

Es tiku turēta Janai nometnes 7. nodaļas dārgakmeņu rūpnīcā. Sākumā es, ģērbta cietuma uniformā, strādāju vairāk nekā divpadsmit stundas dienā. Vēlāk es sapratu, ka vajāšanu atmaskošana ir taisnīga rīcība, tādēļ es atteicos valkāt cietuma uniformu, jo neesmu izdarījusi neko sliktu. Tad cietuma priekšnieks lika ieslodzītajām kriminālnoziedzniecēm uzrakstīt uz manām drēbēm “piespiedu darbs”. Arī tās nēsāt es atteicos.

Reiz citas ieslodzītās ziņoja vadībai par to, ka es lasu Faluņ Dafa grāmatu. Apsardze man jautāja, ko es lasu, bet es neatbildēju. Cietuma priekšnieks pārmeklēja mani, tomēr neko neatrada. Manu grāmatu viņi atrada paslēptu gultā un konfiscēja to. Es devos pie cietuma priekšnieka, lai atprasītu savu grāmatu, bet ieslodzītās atvilka mani atpakaļ.

Nākamajā dienā es atkal devos pie cietuma priekšnieka atprasīt savu grāmatu. Es sacīju ieslodzītajām: “Faluņgun māca mūs sekot Īstenības, Labestības, Pacietības principiem un būt labiem cilvēkiem. Viss, ko redzējāt televīzijā, ir meli.” Vēlāk, ik reizi, kad pa televīziju rādīja Faluņgun nomelnojošas programmas, ieslodzītās sacīja, ka tas viss ir meli.

Dārgakmeņu rūpnīcā es izpildīju vingrojumus. Uzraudze lika man pārstāt to darīt. Uz to es atbildēju, ka esmu praktizētāja, un man nepieciešams izpildīt vingrojumus. Viņa sacīja, ka šeit taču ir cietums, bet es atbildēju, ka man jāizpilda vingrojumi, lai kur es atrastos. Savā sirdī es glabāju stingru ticību Skolotājam un Dafa, tādēļ es klausu tikai tam, ko saka man Skolotājs. Man bija jāstrādā vairāk nekā divpadsmit stundas dienā, vācot kalnā tējas lapas. Daži praktizētāji, kas atteicās doties uz kalnu darbā, tika saslēgti roku dzelžos, dažiem mutes aizbāza ar rokas dvieļiem, un ieslodzītie viņus sita. Praktizētājiem lika skatīties apmelojošas TV programmas, soļot un rakstīt “ziņojumus”. Ja viņi atteicās skatīties TV un rakstīt ziņojumus, viņiem uzlika roku dzelžus.

Reiz man parādījās slimības simptomi, un viņi lika, lai es kaut ko ieēdu. Es atbildēju, ka neesmu izsalkusi, un ēdīšu tikai, kad būšu izsalkusi. Viņi sacīja, ja es atteikšos ēst, mani nosūtīs uz hospitāli. Pret manu gribu viņi nosūtīja mani uz hospitāli un lika četriem cilvēkiem mani uzraudzīt. Pēc tam, kad dažas dienas mums bija veiktas asins analīzes, piecas no mums ievietoja mazā kamerā. Mēs drīkstējām no tās iziet tikai, lai paēstu un aizietu uz tualeti. Citiem pacientiem bija atļauts pastaigāties pa gaiteni.

2005. gadā mani pārcēla uz 8. nodaļu. Katram praktizētājam šeit bija pielikti divi ieslodzītie, kuriem bija uzdots viņus cieši novērot. Trīs cilvēku grupa dzīvoja atsevišķā telpā ar cieši noslēgtiem logiem. Praktizētājus uzraudzīja visu diennakti. Mums nebija atļauts iziet no telpas pat ēdienreizēs.

Apmēram divas nedēļas pirms manas atbrīvošanas, varas pārstāvji centās mani piespiest uzrakstīt garantijas vēstuli. Es atteicos, sakot viņiem, ka es stingri ticu Dafa, un nekas nespēs mainīt manu pārliecību.

Paskaidrojumi

1. "Garantijas vēstule": vēstule, kurā cilvēks paziņo, ka nožēlo, ka praktizējis Faluņgun un garantē, ka nekad vairs nepraktizēs Faluņgun, nedosies uz Pekinu, lai apelētu Faluņgun aizstāvībai un nekad vairs nebiedrosies ar citiem Faluņ Dafa praktizētājiem.