Atceroties Faluņgun praktizētāju miermīlīgo apelāciju Pekinā pirms 27 gadiem

Trīs mēnešus pirms Ķīnas komunistiskā partija (ĶKP) 1999. gada jūlijā sāka apspiest Faluņgun, 25. aprīlī Pekinā sapulcējās aptuveni 10 000 praktizētāju, lai miermīlīgi paustu savu viedokli.

Šī spontānā apelācija notika pēc tam, kad Tiaņdzjiņā bija nelikumīgi arestēti vairāki praktizētāji. Ar šo rīcību viņi parādīja, ka praktizētāji uzticas valdībai un uzskata, ka kopējā labuma vārdā rīkojas pareizi.

Miermīlīgā apelācija

Tā kā Faluņgun Ķīnā kļuva arvien populārāks, ĶKP mēģināja mainīt sabiedrības viedokli par šo praksi jau vairākus mēnešus un pat gadus pirms 1999. gadā notikušās apelācijas. Pēc tam, kad komunistiskajai partijai lojālais zinātnieks He Dzuosju 1999. gada aprīlī presē atklāti kritizēja Faluņgun, Tiaņdzjiņas milicija 22. un 23. aprīlī arestēja praktizētājus, kuri devās uz izdevniecību, lai paskaidrotu tās redakcijai, kas ir Faluņgun.

Kad praktizētāji vērsās Tiaņdzjiņas pašvaldībā un lūdza atbrīvot aizturētos praktizētājus, viņiem ieteica doties uz Pekinu, jo rīkojums par viņu arestēšanu bija nācis no Pekinas. 1999. gada 25. aprīlī praktizētāji no Pekinas un tuvējiem reģioniem spontāni sapulcējās pie Valsts apelāciju biroja Fujou ielā.

Aculiecinieki stāsta, ka praktizētāji, kas devās uz Fujou ielu, rīkojās atbilstoši Faluņgun principiem "Īstenība, Labestība, Pacietība". Viņi mierīgi stāvēja, izpildīja vingrojumus un pat savāca no zemes atkritumus, tostarp miliču nomestos cigarešu izsmēķus. Viņu mierīgā izturēšanās un pieklājība iespaidoja gan milicijas darbiniekus, gan garāmgājējus.

Milicija liek praktizētājiem sastāties visapkārt Džunnaņhai

Praktizētājiem nebija nekādu politisku mērķu – viņi vienkārši vēlējās pastāstīt valdībai patiesību par Faluņgun, tāpēc devās uz Apelāciju biroju Fujou ielā. Taču daži milicijas darbinieki lika viņiem nostāties gar ielām ap Džunnaņhai (centrālās valdības ēku kompleksu).

Nesen Minghui publicēja šī notikuma aculiecinieka stāstu: "25. aprīlī mēs devāmies uz Čanaņas prospektu. Aptuveni pulksten astoņos no rīta mēs izkāpām no autobusa Čanaņas prospektā. Miliči mūs pavadīja uz vietu tieši pie sarkanajām sienām aiz Sjiņhua vārtiem. Vēlāk mēs uzzinājām, ka patiesībā tas bija slazds, lai Faluņgun varētu apsūdzēt "valdības aplenkšanā". Slazdu uzstādīja Luo Gaņs, toreizējais Centrālās Politiski-juridisko lietu komitejas partijas sekretārs."

Miliči izturējās mierīgi. "Mēs stāvējām aptuveni 30 – 40 metru attālumā uz austrumiem no Sjiņhua dienvidu vārtiem [tas redzams 25. aprīļa notikumu videomateriālā]. "Pretī, pāri ielai, stāvēja bruņoti karavīri, aptuveni trīs līdz piecu soļu attālumā viens no otra," turpināja raksta autors. "Atšķirībā no apsargiem, kas stāvēja sardzē pie ieejas, viņi nestāvēja nekustīgi; viņi staigāja apkārt – daži smēķēja, citi sarunājās savā starpā, un daži pat piegāja pie mums, lai apskatītu to, ko turējām rokās. Daži no viņiem izskatījās nepacietīgi. Savukārt mūsu pusē – vīrieši un sievietes, jauni un veci, parastie pilsoņi no visas valsts – visi stāvēja klusi, mūsu sejas bija mierīgas; neviens neizrādīja nekādas satraukuma vai nemiera pazīmes."

10 tūkstoši no 100 miljoniem

Saskaņā ar ĶKP propagandu Faluņgun ir organizēta kustība – jo citādi kā gan 10 000 praktizētāju vienlaikus varēja sapulcēties pie Džunnaņhai? Šis apgalvojums ir maldinošs. 1999. gadā Ķīnā bija aptuveni 100 miljoni praktizētāju (aptuveni 8 % no Ķīnas iedzīvotāju skaita). Pekinā (pilsētā, kurā ir vairāk nekā 20 miljoni iedzīvotāju) vien bija aptuveni pusotrs miljons praktizētāju, un daudzi no viņiem bija dzirdējuši par arestiem Tiaņdzjiņā. Tā kā praktizētāji izplatīja informāciju savās prakses vietās vai izmantojot tradicionālos saziņas līdzekļus (piemēram, telefonu) – uz šo brīvprātīgo pasākumu bez grūtībām varēja sapulcēties 10 000 praktizētāju no Pekinas un apkārtējiem reģioniem.

Ņemot vērā Ķīnas blīvo apdzīvotību, nav nekas neparasts, ka uz lieliem koncertiem ierodas no 30 000 līdz 80 000 cilvēku. Tāpēc faktam, ka 1999. gada 25. aprīļa aplelācijā piedalījās aptuveni 10 000 praktizētāju, nevajadzētu izraisīt īpašu satraukumu.

Praktizētāji uzskatīja, ka ĶKP arestēja praktizētājus Tjaņdzinā, jo varas iestādēm bija nepareiza izpratne par Faluņgun. Praktizētāji uzticējās valdībai, tāpēc devās uz Valsts apelāciju biroju, lai pastāstītu amatpersonām patiesību. Tajā pašā dienā toreizējais premjerministrs Džu Žundzji tikās ar praktizētāju pārstāvjiem, un jautājums tika atrisināts. Ārvalstu mediji atzinīgi novērtēja šo vērienīgo pasākumu, un daži pat norādīja, ka tas liecina par Ķīnas valdības atvērtību.

Tomēr autoritārais ĶKP režīms nebija gatavs ņemt vērā sabiedrības intereses. Pēc dažām nedēļām, 1999. gada jūlijā, ĶKP vadītājs Dzjans Dzemiņs deva rīkojumu sākt valsts mēroga vajāšanu, kas turpinās vēl šodien.

Saistīts raksts ķīniešu valodā:

https://www.minghui.org/mh/articles/2026/4/5/“四·二五”-我们在长安街上-508461.html

Avots: https://en.minghui.org/html/articles/2026/4/16/233672.html