Dārgās atmiņas par 1999. gada 25. aprīli

1999. gada 11. aprīlī He Dzuosju no Ķīnas Zinātņu akadēmijas publicēja rakstu visā valstī pārdotā žurnālā, kurā ar nepatiesiem faktiem nomelnoja Faluņgun. Zīmīgi, ka He Dzuosju bija toreizējā ĶKP (Ķīnas komunistiskās partijas) Centrālās politisko un juridisko lietu komitejas sekretāra Luo Gaņa radinieks.

Kad Faluņgun praktizētāji devās uz žurnāla izdevniecību, kas atradās Tiaņdzjiņā, lai miermīlīgi izskaidrotu patiesos faktus, miliči pret viņiem vērsās, un vairāk nekā 40 praktizētāju tika arestēti.

Nespējot sazināties ar vietējo varas iestāžu pārstāvjiem, Faluņgun praktizētāji 25. aprīlī devās uz Pekinu, lai lūgtu centrālo valdību atbrīvot ne pie kā nevainīgos praktizētājus. Viņi arī lūdza iespēju praktizēt vingrojumus bez uzmākšanās no dažu valdības institūciju puses.

Tajā dienā vairāk nekā 10 000 praktizētāju no Pekinas un citām vietām miermīlīgi sapulcējās pie Džunnaņhai – centrālās valdības ēku kompleksa. Miliči lika praktizētājiem nostāties rindā gar ielu pie Džunnaņhai. Lai arī cilvēku bija daudz, viss bija ļoti mierīgi un klusi.

Pēc tam, kad toreizējais premjerministrs Džu Žundzji tikās ar Faluņgun pārstāvjiem, viņš lika Tiaņdzjiņas milicijai atbrīvot nelikumīgi arestētos praktizētājus. Uzzinājuši šo labo ziņu, praktizētāji vēlu vakarā klusi izklīda, neatstājot aiz sevis nevienu atkritumu, pat ne papīra strēmeli. "25. aprīļa apelācija" bija tik miermīlīga, ka starptautiskie plašsaziņas līdzekļi to raksturoja kā "vismiermīlīgāko un racionālāko apelāciju Ķīnas vēsturē".

Tomēr tas netraucēja Dzjanam Dzemiņam nodēvēt šo miermīlīgo protesta akciju par "Džunnaņhai aplenkumu" un vēlāk izmantot to par ieganstu Faluņgun vajāšanas uzsākšanai visā valstī.

Es personīgi biju lieciniece tam, kas tajā dienā notika. 1999. gada 25. aprīlī agri no rīta izgāju no mājām, lai dotos gaidīt autobusu uz Pekinu. Tolaik transporta pakalpojumi priekšpilsētās nebija tik attīstīti kā patlaban, bija ierobežots skaits autobusu un daži privāti pasažieru mikroautobusi. Kamēr es gaidīju, ieradās vēl citi cilvēki, un es uzzināju, ka viņi visi dodas uz Pekinu.

Kad iekāpām autobusā, visi bija pieklājīgi un centās atbrīvot sēdvietas citiem. Kamēr es stāvēju pie durvīm, kāda jauka sieviete man pamāja ar roku: "Nāciet šurp un sēdieties man blakus." Es piegāju pie viņas, un mēs abas sadalījām vienu sēdvietu. Es viņai pajautāju, vai viņai jau ir 40 gadi. Viņa smaidot teica: "Šogad es dodos pensijā. Kopš sāku praktizēt Faluņgun, visas manas veselības problēmas izzuda, un arī mani kolēģi saka, ka es izskatos daudz jaunāka!"

Gandrīz uzreiz sarunai pievienojās arī citi cilvēki, kas bija mums apkārt. Viņi vēlējās pastāstīt par to, kādu labumu guvuši, praktizējot Faluņgun, un par brīnumiem, ko paši pieredzējuši. Tā bija tik draudzīga gaisotne!

Laiks pagāja ātri, un mēs sasniedzām galamērķi. Pēc izkāpšanas no autobusa mēs šķīrāmies un kopā ar ļaužu pūli devāmies uz ielu, kur atradās apelāciju birojs. Cilvēki klusi stājās rindā gar ielas malu. Es turpināju iet uz priekšu, jo gribēju redzēt, kā izskatās Centrālais apelāciju birojs.

Bija gaišs agra pavasara rīts. Iela ēku priekšā bija tīra un plaša, šur tur smēķēja un sarunājās daži miliči. Lai gan laiks bija nedaudz vēss, koku galotnes jau bija klātas maigi zaļiem pumpuriem. Gaiši zilās debesis un saules zeltainie stari visu padarīja gaišu un siltu.

Kad nonācu ielas galā un palūkojos atpakaļ, mani pārsteidza skaistā aina, kad tik daudz cilvēku mierīgi bija izkārtojušies rindās gar ceļa malu. Daži bija tērpušies uzvalkos, citi – ikdienas apģērbā, daži bija ģērbušies savas profesijas formas tērpos, bet citiem bija sporta apģērbs. Tur bija pavisam sirmi vecāka gadagājuma cilvēki, pusmūža cilvēki spēka gados, enerģiski jaunieši un dzīvespriecīga jauna māmiņa ar tikai dažus mēnešus vecu mazuli rokās. "Cik skaisti! Tad lūk, kā izskatās apelācija!" es klusībā nodomāju. Ļoti žēl, ka man toreiz nebija fotoaparāta, lai iemūžinātu šos dārgos mirkļus.

Gaidot, daži cilvēki izpildīja Faluņgun vingrojumus, daži meditēja, sēžot lotosa pozā, bet citi lasīja Dafa grāmatas.

Pēc pusdienlaika kļuva siltāks. Laiku pa laikam mēs dzirdējām priekšā esošo praktizētāju aplausus. Izrādījās, ka toreizējais premjerministrs Džu Žundzji bija uzaicinājis Faluņgun pārstāvjus uz sarunu.

Sāka satumst, un es pēkšņi atcerējos, ka nākamajā dienā man atkal būs jāstrādā virsstundas, tāpēc negribīgi izspiedusies cauri pūlim, devos uz autoostu.

Bija jau tumšs. Vai kādi autobusi vēl kursēs? Brīdī, kad sāku jau uztraukties, dzirdēju kādu sakām: "Vai jūs aizvest?" Pagriezos un ieraudzīju, ka jauns vīrietis bija apturējis savu nelielo furgonu tieši aiz manis. Laimīga un atvieglota es iekāpu furgonā. Kad mēģināju samaksāt par braucienu, jaunais vīrietis naudu nepieņēma. Viņš sirsnīgi sacīja: "Jūs droši vien esat Faluņgun praktizētāja, kas ieradusies uz apelāciju. Jūs visi esat labi cilvēki, kas seko Īstenībai, Labestībai un Pacietībai. Ir jau vēls. Es jūs aizvedīšu mājās bez maksas!"

Ir pagājuši tik daudzi gadi, bet es joprojām atceros to sievieti, kura ar mani dalījās savā sēdvietā. Viņai joprojām vajadzētu izskatīties jaunai un skaistai. Tagad viņai būtu jau 80 gadu. Mazulis, ko jaunā māte turēja rokās, noteikti ir izaudzis par skaistu jaunu meiteni vai pievilcīgu jaunekli. Viņiem būtu stabili jāiet pilnveidošanās ceļu. Ko šobrīd dara tas jaunais vīrietis, kurš mani par velti aizveda mājās? Varbūt arī viņš un viņa ģimene jau sen ir sākuši praktizēt Faluņ Dafa.

Atmiņas par šiem brīžiem atgriežas, pārpludinot sirdi ar siltuma viļņiem. Žēl, ka es nevienam no viņiem pat nepaprasīju vārdu vai adresi. Tas ir tik neaizmirstami, un man viņu visu pietrūkst.

Avots: https://en.minghui.org/html/articles/2025/4/23/226356.html