Aculieciniece atceras pirms 21 gada notikušo milicijas vienības un miermīlīgo protestētāju sadursmi

Ir pagājis 21 gads kopš tā laika, kad 1999. gada 25. aprīlī 10 000 Faluņgun praktizētāju Ķīnā miermīlīgi protestēja iepretim Valsts apelāciju birojam Pekinā. Viņi lūdza valdībai atbrīvot 45 praktizētājus, kuri pirms divām dienām bija arestēti Tiaņdzjiņā. Protestanti arī prasīja, lai valdība aizsargā viņu pamattiesības praktizēt savu ticību. Šī akcija piesaistīja starptautiskās sabiedrības uzmanību un tika nosaukta par lielāko un miermīlīgāko demonstrāciju Ķīnas vēsturē.

Šajā rakstā praktizētāja stāsta par arestiem Tiaņdzjiņas Izglītības institūtā (tagad Tiaņdzjiņas Pedagoģijas universitāte), kas pēc tam izraisīja masu protestu Pekinā. Uz viņu lielu iespaidu atstāja praktizētāju labestība un iecietība, kas bija krass pretstats Tiaņdzjiņas milicijas brutalitātei.

Tālāk ir viņas stāstījums par notikumiem, kas noveda līdz 25. aprīļa incidentam.

Zinātnieks, kurš saistīts ar augsta ranga ĶKP amatpersonu, apmelo Faluņgun

1999. gada 11. aprīlī Tiaņdzjiņas Izglītības institūta izdotajā žurnālā tika publicēts fiziķa He Dzuosju raksts "Es neatbalstu jauniešus, kas nodarbojas ar cjigun". Viņš bija cjigun kritiķis un Politiski-juridisko lietu komitejas (ārpustiesas kārtībā izveidota Ķīnas režīma struktūrvienība, kas pārrauga valsts drošību un tiesu sistēmu) vadītāja Luo Gaņa radinieks. Savā rakstā viņš apmeloja Faluņgun un cēla neslavu tā dibinātājam. Viņš arī apgalvoja, ka Faluņgun var izraisīt garīgas slimības.

Praktizētāji Tiaņdzjiņā nolēma izskaidrot patiesību par Faluņgun vietējām varas iestādēm. Viņi rakstīja ierēdņiem vēstules, kurās stāstīja par to, kā šī prakse ir palīdzējusi uzlabot viņu vispārējo pašsajūtu. No 18. līdz 24. aprīlim praktizētāji katru dienu pulcējās Tiaņdzjiņas Izglītības institūta studentu pilsētiņā, aicinot redakciju izlabot nepatiesos apgalvojumus He rakstā.

Spontāna, tomēr organizēta rīcība

Tajā laikā es jau gadu praktizēju Faluņgun. Pat tik īsā laika periodā mana dzīve jau bija mainījusies – izzuda problēmas ar sirdi un aknu ciroze, un es kļuvu daudz pozitīvāka. Es negrasījos tā vienkārši sēdēt un ļaut maldināt sabiedrību ar nepareizu informāciju par šo praksi, kura var mainīt cilvēka dzīvi. Tāpēc es pievienojos praktizētājiem pie institūta.

Kad 1999. gada 21. aprīļa rītā ierados institūtā, es visur redzēju praktizētājus, kuri mierīgi sēdēja. Viņi raudzījās, lai nestāvētu nevienam ceļā un netraucētu nodarbības, un mierīgi gaidīja, kad žurnāla redakcijas darbinieki tiksies ar viņiem.

Praktizētāji arī ļoti maz ēda un dzēra, lai pēc iespējas retāk būtu jāizmanto tualete. Ja bez tā nevarēja iztikt, viņi devās uz sabiedrisko tualeti ārpus studentu pilsētiņas. Ik pa brīdim kāds no praktizētājiem savāca un iznesa pārējo atkritumus. Studentu pilsētiņa tika atstāta kārtīga un tīra, kaut arī visu dienu tur bija uzturējušies tūkstošiem praktizētāju.

Apkārtējie iedzīvotāji un uzņēmumu īpašnieki nāca noskaidrot, kas šeit notiek. Daudzi no viņiem pēc sarunas ar praktizētājiem bija pārsteigti: "Tas ir apbrīnojami, ka šeit, kur ir tik daudz cilvēku, ir tik kluss. Jūs esat ļoti disciplinēti."

Satraucošas zīmes

22. aprīlī lija lietus. Tajā dienā es aiz aizkara mācību korpusa logā pamanīju slēpto kameru. Tās objektīvs bija pavērsts uz praktizētājiem un pastāvīgi tiem sekoja. Hao Fendzjuņs, kurš toreiz strādāja Tiaņdzjiņas Valsts Drošības birojā, bet vēlāk emigrēja uz Austrāliju, stāstīja, ka tuvējās ēkās ap institūtu bija uzstādītas slēptās kameras, ar kurām tajā dienā tika piefiksēti vairāk nekā 5000 praktizētāju.

Sākumā, pēc sarunām ar praktizētājiem, redakcijas darbinieki atzina rakstā pieļautās kļūdas un solīja tās izlabot. Tomēr jau nākamajā dienā, 23. aprīlī, civildrēbēs ģērbies milicijas darbinieks atklāja, ka saskaņā ar rīkojumu no augšas, kļūdainās informācijas atsaukšana nav atļauta.

Tajā pēcpusdienā institūta administrācija, izmantojot skaļruņus studentu pilsētiņā, pieprasīja, lai praktizētāji dodas prom, apsūdzot mūs nodarbību traucēšanā. Viņi draudēja, ka pretējā gadījumā mūs gaida nopietnas sekas.

Iedvesmojošs atbalsts praktizētājiem

Dzirdētais mūs nesatrauca, jo zinājām, ka netraucējam nodarbībām, un ļoti iespējams, ka institūta vadība bija spiesta to pateikt.

Kamēr daži praktizētāji domāja par to, kā labāk izskaidrot patiesību institūta darbiniekiem un žurnāla redakcijai, kāds pēkšņi iesaucās: "Skatieties, tur ir Faluņ!"

Es paskatījos uz augšu un ieraudzīju, ka saule ir pārvērtusies par lielu Faluņ, kas rotē te pulksteņrādītāja, te pretējā virzienā, ar skaidri saredzamu svastikas zīmi vidū. Gaisā, uz zemes, uz sienām, un arī uz praktizētājiem, es pamanīju daudz dažāda izmēra un krāsu Faluņ. Man sāka līt asaras. Cenšoties apvaldīt satraukumu, apkārt esošie praktizētāji klusējot pacēla pret kūtīm kopā saliktas plaukstas. Šis svētais brīdis ilga pusstundu.

Kāds milicis izskrēja no studentu pilsētiņas un sauca pārējiem milicijas darbiniekiem: "Šeit ir tik daudz Faluņ!" Vēl kāds milicis nočukstēja: "Pārsteidzoši, tā ir īstenība." Cilvēki sāka satraukti sarunāties savā starpā un kāds, norādot uz Faluņ, iesaucās: "Ātrāk! Paskatieties, tas maina krāsu – sarkans, zaļš, zils!"

Cīņa starp labo un ļauno

Tovakar, kad devos kaut ko nopirkt vakariņām, uz ielas institūta priekšā bija simtiem miliču. Turpat stāvēja milicijas mašīnas un autobusi. Dusmu un skumju pārņemta, es griezos atpakaļ. Bija skumji redzēt kā milicija, kurai vajadzēja "aizsargāt un kalpot", pavērš savus ieročus pret mums.

Taču es nebaidījos. Pēc gadiem ilgas meklēšanas, beidzot atradusi Faluņgun, es biju apņēmusies, ka jebkuros apstākļos sekošu savai ticībai.

Kad pienāca nakts, miliči iebruka studentu pilsētiņā, vicinot savus stekus un draudot arestēt praktizētājus par "sabiedriskās kārtības traucēšanu."

Nezinu kurš pirmais sāka to darīt. Pēkšņi, daži man apkārt esošie praktizētāji sāka deklamēt Likumu no galvas, pēc brīža viņiem pievienojās vēl citi, un visbeidzot mēs to deklamējām visi vienā balsī. Nelokāmā ticība Likumam deva mums spēku un drosmi to turpināt.

Miliči metās grūstīt praktizētājus un uzbrukt tiem, kuri atteicās pakļauties. Kāda vecāka gadagājuma, sirma praktizētāja, kuru miliči grūstīja un sita, mēģināja viņiem pateikt: "Jūs nedrīkstat tā darīt. Bez Faluņgun es būtu mirusi no koronārās sirds slimības...." Viņas balss kļuva arvien klusāka, līdz viņa zaudēja samaņu.

Četri miliči aizvilka vēl vienu gados vecāku praktizētāju. Viņas krekls un bikses pārplīsa, un atsegtā mugura berzās pret zemi, kad miliči vilka viņu prom un nometa uz ielas.

"Jums nevajadzētu sist bērnam, viņa taču ir tik maza," jauns praktizētājs teica milicim, kurš iesita mazai meitenītei. Pirms praktizētājs paspēja pabeigt sakāmo, milicis trieca viņu ar galvu pret sienu. No brūces praktizētāja galvā sāka tecēt asinis, un viņu iegrūda autobusā.

Manā priekšā izvērsās daudzas nežēlīgas ainas: kāds milicis sagrāba sievieti aiz matiem un uzkāpa viņai virsū; cits vairākas reizes iespēra praktizētājam, kurš gulēja uz zemes; kāda praktizētāja sabruka sāpēs, kad milicis no visa spēka trieca viņai krūtīs skaļruni. Es redzēju, kā miliču vardarbība kļūst nekontrolējama. Praktizētāji viens pēc otra tika notriekti zemē un ievilkti autobusos.

Kopumā tajā naktī tika arestēti 45 praktizētāji. Vēlāk Tiaņdzjiņas milicijas priekšnieks Ķīnas Centrālajā televīzijā apgalvoja, ka milicija nevienam nav uzbrukusi un neviens nav arestēts.

Amatpersonas piedāvā praktizētājiem doties uz Pekinu

Pēc tam, kad mūs izdzina no institūta, daļa no mums devās uz vietējo municipalitātes ēku, lai pieprasītu atbrīvot arestētos praktizētājus. Mēs klusi sēdējām vai stāvējām pie pilsētas administrācijas ēkas. Bija pāri pusnaktij, bet mēs pacietīgi gaidījām – zinājām, ka ēkā vēl ir daži miliči un viņi mūs vēro.

No ēkas iznāca cilvēks un paziņoja, ka mums ir jāizklīst. Praktizētājs atbildēja: "Atbrīvojiet visus, kurus arestējāt. Pretējā gadījumā, mēs šeit paliksim līdz rītam. Mēs vēlamies taisnīgumu." Pēc neilga laika vīrietis atļāva dažiem praktizētājiem ieiet ēkā, un tur viņiem pateica, ka bez atļaujas no Pekinas viņi nevar atbrīvot praktizētājus.

"Dodieties uz Pekinu," viņš teica, "tikai tur jūs varēsiet atrisināt šo problēmu."

Miermīlīgā apelācija

Šis vēstījums izplatījās, un vairāk nekā 10 000 praktizētāju no Pekinas un tuvējiem reģioniem 25. aprīlī ieradās pie Valsts apelāciju biroja Pekinā. Pieci praktizētāju pārstāvji iegāja biroja ēkā un izteica trīs prasības: atbrīvot Tiaņdzjiņā arestētos praktizētājus, saskaņā ar likumu nodrošināt vidi, lai praktizētāji varētu pilnveidoties, un atcelt aizliegumu publicēt Faluņgun grāmatas.

Toreizējais premjerministrs Džu Žundzji vairākkārt apliecināja, ka valdība netraucēs sabiedrībai praktizēt cjigun un lika Tiaņdzjiņas milicijai atbrīvot praktizētājus. Līdz vakaram Tiaņdzjiņas milicija bija atbrīvojusi visus praktizētājus. Praktizētāji, kas stāvēja pie apelāciju biroja ātri izklīda un atstāja aiz sevis visu ideālā kārtībā. Uz zemes nepalika ne vismazākais papīra gabaliņš. Praktizētāji pat savāca miliču atstātos cigarešu izsmēķus.

Saskarsmē ar ļauno režīmu, praktizētāji visur – no Tiaņdzjiņas Izglītības institūta līdz pat Pekinas Apelāciju birojam – demonstrēja savu cēlo garu un pacietīgo attieksmi.

Avots: https://en.minghui.org/html/articles/2020/4/30/184260.html