Lieciniece stāsta par 1999. gada 25. aprīļa apelāciju un tai sekojošajiem notikumiem

Pirms 22 gadiem 1999. gada 25. aprīlī aptuveni 10 000 Faluņgun praktizētāju Pekinā pie Valsts Apelāciju biroja sarīkoja miermīlīgu akciju, kurā pieprasīja atbrīvot desmitiem praktizētāju, kuri iepriekšējās divās dienās (23. un 24. aprīlī) bija arestēti Tiaņdzjiņā, un lūdza nodrošināt vidi, kurā varētu brīvi praktizēt Faluņgun un izdot Faluņgun grāmatas.

25. aprīļa apelāciju izraisīja incidents, kas notika Tiaņdzjiņā. 1999. gada 11. aprīlī Ķīnas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis He Dzuosju publicēja rakstu žurnālā Science Review of Juvenile (kuru izdeva Tiaņdzjiņas Universitātes Izglītības koledža) ar nosaukumu "Es neatbalstu jauniešus, kas praktizē Faluņgun." Šajā rakstā viņš atkārtoja Pekinas televīzijas kanāla 1998. gadā pausto apmelojošo propagandu, kura, kā vēlāk tika pierādīts, izrādījās safabricēta.

Lai apturētu dezinformācijas tālāku izplatīšanos, daži Tiaņdzjiņas praktizētāji, ieskaitot mani, 1999. gadā no 18. līdz 24. aprīlim apmeklēja Tiaņdzjiņas Universitātes Izglītības koledžu. Lai gan Izglītības koledža sākotnēji mūs atbalstīja, Tiaņdzjiņas milicija no 23. līdz 24. aprīlim nosūtīja uz turieni vairāk nekā 300 īpašo uzdevumu vienības darbinieku un arestēja 45 praktizētājus, no kuriem daži aizturēšanas laikā tika arī ievainoti. Es biju visu šo notikumu lieciniece.

Nepatiesās apsūdzības

Es un vēl četri praktizētāji 1999. gada 19. aprīlī devāmies uz Izglītības koledžu. Kad deviņos no rīta tur ieradāmies, administrators aizveda mūs uz sanāksmju zāli un lūdza uzgaidīt. Apmēram pēc 10 minūtēm ieradās divi darbinieki, un mēs uzsākām sarunu. Viens no praktizētājiem paskaidroja mūsu ierašanās iemeslu. Divi citi praktizētāji izstāstīja par fizisko un garīgo labumu, ko viņi guvuši no Faluņgun. Es savukārt pastāstīju savas meitas stāstu.

Pirms vairākiem gadiem mana meita saaukstējās. Viņa netika laicīgi ārstēta un rezultātā viņai attīstījās kardīts. Viņa nedrīkstēja sportot un tika atbrīvota no vingrošanas nodarbībām. Katru reizi saaukstējoties, parādījās arī kardīta simptomi. Redzot, kā es praktizēju Faluņgun, viņa ieinteresēta jautāja: "Mammu, vai es varu darīt to kopā ar tevi?" "Protams!" es atbildēju.

Drīz pēc tam kardīts pazuda, un viņa varēja izpildīt fiziskos vingrojumus tāpat kā citi skolnieki. Turklāt, viņai izzuda arī sāpes krūtīs un citas problēmas, kas saistītas ar kardītu. Viņa kļuva tik veselīga, ka pat tad, kad puse viņas klases vēlāk saslima ar gripu, ar viņu viss bija kārtībā.

Veselības uzlabošanās bija tikai daļa no ieguvumiem. Būdama vienīgais bērns, un pie tam vēl meitene, mana meita bija augusi kā izlutināta princese. Sekojot Faluņgun principam "Īstenība Labestība Pacietība", viņa ievērojami mainījās. Nonākot konfliktsituācijās ar vienaudžiem, viņa spēja saglabāt mieru un saprātīgumu. Reiz par ietaupīto naudu viņa apmaksāja pusdienas skolniekam, kurš nevarēja tās atļauties, tāpat viņa palīdzēja arī citiem. Nesavtības un draudzīguma dēļ viņa iemantoja pārējo uzticību, un skolotāji viņai bieži lūdza atrisināt skolēnu savstarpējās problēmas. Pēc tam, kad viņa bija aprunājusies ar šiem skolniekiem un dalījusies savā izpratnē, konflikti vairumā gadījumu izzuda.

Tā kā žurnālā publicētajā rakstā He Dzuosju apsūdzēja Faluņgun par sliktu ietekmi uz skolēnu mācībām, viens no koledžas darbiniekiem man par to pajautāja. Es paskaidroju, ka meita pēc atgriešanās no skolas vienmēr vispirms izpilda mājasdarbus. Pēc vakariņām, pirms doties mazgāties un gulēt, viņa kopā ar mani izlasa vienu lekciju no grāmatas Džuaņ Faluņ. Nedēļas nogalēs un skolas brīvlaikos mēs kopā ar citiem dodamies uz parku izpildīt vingrojumus.

Darbinieks uzmanīgi klausījās. Viņš pajautāja manas meitas vārdu un kurā skolā un klasē viņa mācās. Viņš arī pavaicāja, vai es varētu atvest savu meitu, lai viņš varētu uzdot tai dažus jautājumus. Es atbildēju, ka varu viņu atvest pusdienas pārtraukuma laikā. Arī pārējiem diviem praktizētājiem bija bērni, kas praktizēja Faluņgun, un viņi arī dalījās savā pieredzē.

Noklausījušies mūsu stāstus, darbinieki bija nedaudz apmulsuši par rakstu žurnālā. Mēs viņiem jautājām, vai varētu publicēt kļūdu labojumu, jo raksts neatbilda faktiem; pretējā gadījumā šāds maldinošs raksts var kaitēt žurnāla reputācijai, kā arī nebija taisnīgs attiecībā uz Faluņgun.

Mēs izteicām trīs oficiālas prasības: pirmkārt, žurnālam jāpublicē atklāta atvainošanās Faluņgun praktizētājiem; otrkārt, autoram jāatsauc savas apsūdzības attiecībā uz Faluņgun; treškārt, žurnālam jāpublicē raksts, kurā Faluņgun ir atspoguļots pozitīvi. Darbinieki teica, ka pieņems lēmumu pēc tam, kad apspriedīs mūsu prasības. Es redzēju, ka viņi ir patiesi un vēlējās atrisināt problēmu.

Kad pēc tikšanās visi pieci iznācām no ēkas, ieraudzījām, ka bija ieradies vēl vairāk praktizētāju. Viņi stāvēja uz trotuāra, atstājot vietu gājējiem, lai netiktu bloķēta kustība. Daži praktizētāji bija atnesuši plastmasas maisiņus, lai savāktu atkritumus. Tāpēc zeme bija ļoti tīra. Sastrēgumstundā daži praktizētāji palīdzēja miličiem regulēt satiksmi.

Milicijas iejaukšanās

Tā kā koledžas darbinieki vēlējās parunāt ar manu meitu, nākamajā dienā es atgriezos kopā ar viņu. Bija otrdiena, un tajā pēcpusdienā viņai nebija stundu. Pēc ierašanās mēs devāmies uz to pašu ēku, kurā bijām iepriekšējā dienā. Uzreiz nojautu, ka situācija ir mainījusies.

Izglītības koledža ir pieaugušo izglītības un skolotāju apmācības iestāde. Bet es pamanīju, ka daudzi cilvēki gaitenī neizskatījās pēc pasniedzējiem vai praktizētājiem. Gandrīz visi bija vīrieši vecumā no 25 līdz 40 gadiem. Visi bija vismaz 174 cm gari.

Kad mana meita pienāca pie sanāksmju telpas, vairāki no šiem cilvēkiem stāvēja pie durvīm. Kad grasījos pieklauvēt, viens no viņiem mani apturēja. Lai gan es paskaidroju, ka esmu ieradusies uz tikšanos, viņš vienkārši pateica, ka viss personāls ir aizņemts. Viņš ieteica sazināties ar koledžas darbiniekiem pa telefonu un lika mums doties prom.

Pēc viņu apģērba varēja spriest, ka daži bija no īpašo uzdevumu vienības, bet citi bija parastie milicijas darbinieki. Kad mēs ar meitu pēc tam sēdējām uz soliņa koledžas teritorijā, es pamanīju arī dažus specdienestu aģentus. Turklāt šajā rajonā stāvēja arī netrafarētas milicijas automašīnas.

23. aprīlī es uzzināju, ka netālu no koledžas tika aizturēts un pēc tam aizvests kāds praktizētājs. Kad tovakar atgriezos mājās, vīrs pastāstīja, ka daži miliči bija mani gaidījuši vairāk nekā trīs stundas. Viņi bija jautājuši par manu darbavietu, cik ilgi es praktizēju Faluņgun, un kāda ir mūsu meitas situācija. Viņi aizbrauca tikai dažas minūtes pirms tam, kad es atgriezos mājās.

Nākamajā dienā es plānoju atkal apmeklēt koledžu. Kāpjot lejā pa sava daudzdzīvokļu nama trepēm, es ieraudzīju divus miličus, kas devās uz manu dzīvokli un pieklauvēja pie durvīm. Viņi mani neredzēja.

Kad ierados koledžā, ieraudzīju tur daudzus praktizētājus. Tur bija arī daudz miliču civilā. Kāda praktizētāja teica, ka aizies tualeti, bet atpakaļ tā arī neatgriezās. No citiem praktizētājiem uzzināju, ka viņu aizveduši divi miliči. Tuvojoties vakaram milicija sāka attīrīt teritoriju. Četri miliči vilka vienu praktizētāju. Kāda pavecāka sieviete tika vilkta pa zemi, un viņas atsegtā mugura bija klāta ar nobrāzumiem. Daži vīrieši praktizētāji tika iegrūsti milicijas furgonos.

Attīrījuši teritoriju miliči aizvēra vārtus un aizbrauca.

Tiaņdzjiņas pilsētas amatpersona iesaka doties uz Pekinu

Pēc arestiem daži no mums nolēma sazināties ar pilsētas amatpersonām. Ierodoties pie Tiaņdzjiņa pilsētas valdības ēkas, mēs konstatējām, ka tur jau bija daži praktizētāji. Mēs izskaidrojām situāciju apsargam, un viņš par to ziņoja amatpersonām ēkas iekšienē.

Apmēram 20 minūtes vēlāk iznāca ierēdnis. Viņš sacīja – tā kā šajā incidentā ir iejaukusies milicija, tad tas jau ir ārpus pilsētas amatpersonu pilnvarām. Jautāts, kā atrisināt šo jautājumu, viņš atbildēja: "Jums ir jādodas uz Pekinu un tur jāvēršas ar savu prasību."

"Bet Pekina ir tik liela. Kura iestāde ar to nodarbojas?" viens no praktizētājiem jautāja."Jūs varat doties uz Valsts apelāciju biroju," viņš atbildēja. Kad mēs jautājām, kur tas atrodas, viņš sacīja, ka Fujou ielā. Viņš vēl piebilda, ka līdzko mēs būsim ieradušies Pekinā un apjautāsimies apkārtējiem, mēs to viegli atradīsim.

Pienāca vēl citi praktizētāji. Mēs viņiem izstāstījām, ko bijām dzirdējuši, un nolēmām nākamajā rītā doties uz Pekinu, lai glābtu aizturētos praktizētājus.

Miermīlīgā apelācija

Pēc tam, kad atstājām Tiaņdzjiņas pilsētas valdību, mēs ar draudzeni devāmies uz Vucjinas rajonu, kas atrodas tuvāk Pekinai. Tur pārnakšņojušas mēs piecēlāmies pirms pulksten pieciem un braucām uz Pekinu. Bija tikai seši no rīta, kad ieradāmies pie Valsts apelāciju biroja. Tur es ieraudzīju arī dažus citus praktizētājus, dažus no Pekinas un dažus no Hebejas provinces pilsētām, tādām kā Tanšaņa un Lanfana.

Tā kā praktizētāju bija daudz, mēs nostājāmies rindā gar mūri pie Apelāciju biroja. Aptuveni septiņos no rīta parādījās civildrēbēs tērpušies miliči. Pēc tam es uzzināju, ka daži praktizētāji bija ieradušies arī no citām Hebejas provinces pilsētām un pat no Šaņdunas provinces, taču lielākā daļa no viņiem tika apturēti dzelzceļa stacijās un viņiem netika atļauts iebraukt Pekinā. Bija arī praktizētājs, kurš atlidoja no Ķīnas ziemeļaustrumiem, tomēr lidostā viņš tika aizturēts.

Ap pulksten desmitiem es redzēju, ka praktizētāji man priekšā par kaut ko runā. Kāds teica, ka iznācis premjerministrs Džu Žundzji ar diviem darbiniekiem. Viņš lūdzis Faluņgun praktizētājus atrast dažus pārstāvjus, kas varētu ienākt uz pārrunām.

Pēc kāda laika mēs dzirdējām, ka vairāki praktizētāji bija devušies iekšā, lai runātu ar Džu.

Praktizētāju atbrīvošana

Ap pulksten diviem vai trim dienā, kāds pajautāja vai šeit nav neviena, kas būtu ieradies no Tiaņdzjiņas. Es atbildēju apstiprinoši. Mani palūdza piezvanīt uz Tiaņdzjiņu, lai noskaidrotu, vai arestētie praktizētāji ir atbrīvoti, jo Džu Tiaņdzjiņas varas iestādēm bija devis rīkojumu atbrīvot aizturētos praktizētājus. Es piezvanīju dažiem praktizētājiem. Tajā laikā Tiaņdzjiņas praktizētāji arī bija ļoti satraukti, jo milicija noklausījās viņu tālruņus, tāpēc daudzi uz maniem zvaniem neatbildēja. Es veicu dažus tālruņa zvanus, un galu galā man izdevās ar kādu aprunāties. Es lūdzu viņam uzzināt, vai praktizētāji ir atbrīvoti.

Apmēram pēc pusstundas viņš atzvanīja, sakot, ka praktizētāji, kurus viņš pazīst, ir atbrīvoti un piebilda, ka visdrīzāk visi aizturētie praktizētāji ir tikuši atbrīvoti. Desmitiem praktizētāju tika arestēti, un mēs viņus visus nezinājām. Daži praktizētāji bija ievainoti, viņi bija saņēmuši sitienus gan pa krūtīm, gan muguru.

Pēc tam amatpersonas prasīja mums uzrakstīt ievainoto praktizētāju vārdus un informāciju par viņu traumām. Tā kā Faluņgun nav biedru uzskaites, šādu informāciju bija grūti iegūt. Kad mēs pabeidzām pārbaudīt nepieciešamo informāciju, bija jau ap četriem vai pieciem pēcpusdienā.

Vietas sakopšana un atstāšana

Ap astoņiem vai deviņiem vakarā priekšā esošie praktizētāji izplatīja ziņu, ka mūsu prasības ir iesniegtas un mēs drīzumā varēsim doties prom. Mēs viens otram atgādinājām, ka nepieciešams pārbaudīt apkārtni, lai pārliecinātos, ka nav atstāti atkritumi. Pārbaudījuši vietu sev apkārt, daži praktizētāji uzkopa arī tuvumā esošās teritorijas, savācot pat miliču atstātos izsmēķus. Viņu piemēram sekoja arī citi praktizētāji. Mēs savācām atkritumus plastmasas maisiņos un pēc tam iemetām tos atkritumu tvertnēs.

Parasti pēc cilvēku pulcēšanās vienmēr paliek atkritumi. Bet, kad mēs atstājām vietu, tur nepalika ne papīra strēmeles, ne cigarešu izsmēķa.

Ir pagājuši 22 gadi, un es to joprojām skaidri atceros. Tas parāda, kas mēs, Faluņgun praktizētāji, esam.

Avots: http://en.minghui.org/html/articles/2021/4/24/192003.html