No Hipokrata zvēresta līdz Ženēvas deklarācijai

Sengrieķu ārsts Hipokrats dzīvoja no 5. līdz 4. gadsimtam pirms mūsu ēras. Augsti kvalificēts medicīnā un pazīstams ar savu medicīnas ētiku, viņš tiek uzskatīts par Rietumu medicīnas pamatlicēju.

Vēsturnieki uzskata, ka Hipokrata zvērests ir ticis plaši pielietots gadsimtiem ilgi. Piemēram, 1804. gadā Monpeljē Medicīnas skola Francijā izmantoja pilnu Hipokrata zvēresta tekstu kā skolas absolventa zvērestu.

Zvērestā pieminēts Asklēpijs, medicīnas dievs grieķu mitoloģijā. Viņš esot bijis Apollona dēls, un viņam ir bijušas vairākas meitas, tostarp Higieja ("Higiēna", tīrības dieviete), Jaso (dieviete, kas ārstē no slimībām), Akeso (atlabšanas dieviete), Panakeja ("Panaceja" universālo zāļu dieviete) un citas.

Mūsdienās daudzās koledžās un universitātēs, tostarp Amerikas Savienotajās Valstīs, Hipokrata zvēresta modificētas versijas tiek izmantotas izlaiduma ceremonijās, izsniedzot ārsta diplomus.

Hipokrata zvērests

"Es zvēru pie dziedinātāja Apollona, pie Asklēpija, Higiejas un Panakejas, pie visiem dieviem un dievietēm, viņus par lieciniekiem piesaukdams, ka šo zvērestu un šo rakstveida apņemšanos izpildīšu, cik manas spējas un saprašana atļauj.

Savu skolotāju, ārsta mākslas iemācītāju, es cienīšu tāpat kā savus vecākus; dalīšos ar viņu dzīves grūtībās un nepieciešamības gadījumā palīdzēšu viņam viņa vajadzībās; viņa pēcnācējus uzskatīšu par saviem brāļiem un, ja tie vēlēsies mācīties ārsta mākslu, iemācīšu to bez atlīdzības, bez līguma. Pamācības, mutvārdu stundas un visas pārējās zināšanas es nedošu nevienam citam kā vien saviem dēliem, sava skolotāja dēliem un tiem mācekļiem, kas pēc medicīniskā likuma saistījušies ar līgumu un zvērestu.

Slimniekiem, cik spēšu un pratīšu, es došu tikai labas pamācības, kas nestu svētību un nedarītu viņiem nedz netaisnību, nedz ļaunumu. Nevienam, kas to lūgs, es nedošu nāvējošas vielas, nedz arī došu padomu, kā īstenot šādu nodomu. Tāpat nedošu nevienai sievietei līdzekļus augļa nodzīšanai. Savu dzīvi un ārsta māku es saglabāšu tīru un neaptraipītu. Es nekad neoperēšu akmens slimniekus, bet ļaušu to izdarīt šīs mākslas pratējiem.

Lai es ietu kādā namā iedams, es tur iešu tikai slimnieka labuma dēļ un izvairīšos no tīša ļaunuma, kaitēšanas, īpaši no mīlestības lietām ar sievietēm un vīriešiem, ar brīvajiem un vergiem. Ja man ārstējot vai neārstējot gadītos redzēt vai dzirdēt par cilvēku dzīvi kaut ko, kas nevienam nebūtu jāzina, es par to klusēšu un, glabājot noslēpumu, nekad nevienam to neteikšu.

Ja es zvērestu stingri pildīšu, tad lai man tiek piešķirta laime dzīvē un darbā un slava laiku laikos pie visiem cilvēkiem! Bet tam, kas zvērestu pārkāpj vai nepatiesi zvēr, lai notiek otrādi!"

Dziļa nozīme

Hipokrata zvērests nav garš, bet tam ir dziļa nozīme.

Ticība dievišķajam

Dažādās kultūrās valda uzskats, ka cilvēkus ir radījis dievs. Lai cilvēce varētu izdzīvot un vairoties, un vienlaikus arī uzlabot savu dzīves kvalitāti, pastāv daudzas profesionālas nozares, tostarp medicīna. Sevišķi īpaša ir ārsta profesija. Cilvēks var saslimt jebkurā brīdī, un tikai tad, ja cilvēks ir vesels, viņš var dot savu ieguldījumu sabiedrībā un piedalīties sabiedrības dzīvē. Tieši tāpēc mediķa profesija tradicionāli tiek uzskatīta par cēlu profesiju.

Lai kļūtu par ārstu, cilvēkam jāpiemīt taisnai, īstai ticībai un patiesai cieņai pret dzīvību. Šim cilvēkam ir jāvelta sevi medicīnai un jāattīsta līdzjūtība pret saviem pacientiem. Tikai šādā veidā ārstējot pacientus, var gūt dievišķo iedvesmu un spēku, un panākt to, ka pacienti ārti izveseļojas. Šis process ir arī savas sirds pilnveidošanas process, kurā var atpazīt savas nepareizās domas un no tām atbrīvoties.

Proti, senos laikos patiesi diženi ārsti bija cilvēki, kas pilnveidojās, neatkarīgi no tā, vai viņi dzīvoja Austrumos vai Rietumos. Medicīnas prakse lielā mērā bija viņu pilnveidošanas līdzeklis, un pilnveidošanās pamats bija viņu taisnā ticība dieviem. Pats Hipokrats, tāpat kā senie ķīniešu ārsti, tādi kā Hua Tuo, Biaņ Cjue un citi, slimību ārstēšanas procesā pieredzēja daudzus brīnumus.

Uzvedības kodekss

Hipokrata zvēresta daļu, kas nosaka ārstu uzvedību medicīnas praksē, var uzskatīt par noteikumiem, kurus ārstiem uzstādījuši dievi, un tie tikuši nodoti tālāk tūkstošiem gadu garumā. No tā mēs varam redzēt, ka atšķirībā no citām profesijām, dievu prasības attiecībā uz morāli un godīgumu tiem, kas nodarbojas ar ārstniecību, ir ļoti augstas. Galu galā šis zvērests parādījās senos laikos, kad gan Austrumos, gan Rietumos valdīja stipra ticība dieviem.

Zvēresta beigās ir teikts: "Ja es zvērestu stingri pildīšu, tad lai man tiek piešķirta laime dzīvē un darbā un slava laiku laikos pie visiem cilvēkiem! Bet tam, kas zvērestu pārkāpj vai nepatiesi zvēr, lai notiek otrādi!"

Ticīgie zina, ka pret zvērestu nevar attiekties vieglprātīgi. Viņi dod zvērestu ar lielu svinīgumu un nopietnību, zinot, ka zvērests patiesi darbojas.

Mūsdienu modifikācijas

Šis Hipokrata zvērests ir diezgan vienkāršs. Turpretī mūsdienās normas un sistēmas un pat likumi ārstiem medicīnas skolās un slimnīcās – gan austrumu, gan rietumu – ir daudzkārt sarežģītākas un apgrūtinošākas. Visdažādākās tiesvedības saistībā ar ārstu nolaidību, kā arī ārstu un pacientu strīdi, izceļas daudz biežāk nekā agrāk. Kāpēc tā notiek?

Iespējams, ka arvien vairāk koncentrējoties uz tehnoloģijām, cilvēki ir aizgājuši pārāk tālu no ētiskajām vērtībām. Citiem vārdiem sakot, viņu ticība dievišķajam ir kļuvusi arvien vājāka. Īpaši tas attiecas uz kontinentālo Ķīnu, kur Ķīnas komunistiskā partija (ĶKP) ir gandrīz iznīcinājusi tradicionālās vērtības, aizstājot tās ar ateismu un partijas kultūru – šķiru cīņu, naidu un meliem.

Situācija Rietumos arī ir satraucoša. Mūsdienās daudzas medicīnas skolas ir aizstājušas Hipokrata zvērestu ar pašreizējai situācijai piemērotākiem vārdiem, piemēram, ar 1947. gadā pieņemto Ženēvas deklarāciju, kas skan šādi:

"Kā mediķa profesijas pārstāvis:

ES SVINĪGI SOLU visu savu dzīvi veltīt kalpošanai cilvēcei;

MANA PACIENTA VESELĪBA UN LABKLĀJĪBA man allaž būs vissvarīgākais;

ES RESPEKTĒŠU sava pacienta autonomiju un pašcieņu;

VISAUGSTĀKAJĀ CIEŅĀ es uzlūkošu cilvēka dzīvību;

ES NEPIEĻAUŠU, ka manu profesionālo pienākumu izpildi iespaidotu pacienta vecums, slimība vai nespēja, reliģiskā pārliecība, etniskā izcelsme, dzimums, pilsonība, politiskā piederība, rase, seksuālā orientācija, sociālais stāvoklis vai jebkādi citi apsvērumi;

ES GLABĀŠU NOSLĒPUMUS, kas man uzticēti, – pat pēc pacienta nāves;

ES VEIKŠU savus profesionālos pienākumus pēc labākās sirdsapziņas un godprātīgi saskaņā ar labu medicīnisko praksi;

ES VEICINĀŠU ārsta profesijas godu un cildenās tradīcijas;

ES IZTURĒŠOS ar pienācīgu cieņu un pateicību pret saviem skolotājiem, kolēģiem un studentiem;

ES DALĪŠOS ar savām medicīnas zināšanām pacienta un veselības aprūpes pilnveidošanas labā;

ES GĀDĀŠU par savu veselību, labklājību un spēju attīstīšanu, lai nodrošinātu visaugstākajām prasībām atbilstošu ārstēšanu;

ES NEIZMANTOŠU savas medicīnas zināšanas cilvēktiesību un pilsonisko brīvību pārkāpšanai, pat ja man tiks draudēts.

ŠO SOLĪJUMU ES DODU svinīgi, no brīvas gribas un apliecinu ar savu godavārdu."

Ženēvas deklarācija šķiet līdzīga Hipokrata zvērestam, taču viena no būtiskākajām atšķirībām ir tā, ka šeit trūkst solījuma dieviem un gatavība pieņemt dievišķo sodu, ja tas tiks lauzts. Ženēvas deklarācija ir tuvāka parasto cilvēku morāles kodeksam, tā neprasa ierobežot cilvēcisko sirdi. Tā ir kā skaista māja, kas uzcelta uz nestabila pamata un var sabrukt pie mazākās vēja pūsmas.

Patiesībā, kamēr cilvēkam ir taisna ticība savai sirdsapziņai un dievišķajam, viņš zinās, kā rīkoties. Nav vajadzības pēc tik daudziem likumiem un noteikumiem. Tas attiecas ne tikai uz medicīnas jomu, bet arī uz citām profesijām.

Ārsta profesija, visticamāk, turpinās pastāvēt arī nākotnē. Tajā laikā ārsti, domājams, atgriezīsies pie savas taisnās ticības dieviem, kādēļ ārstēšana, iespējams, ļoti atšķirsies no tās, kāda tā ir šodien.

Avots: https://en.minghui.org/html/articles/2021/9/6/194953.html

Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.