Kultūras mantojums satur mūsu senču gudrību un atspoguļo to, kā attīstījusies cilvēku sabiedrība. Tas ir bagātīgs resurss nākamajām paaudzēm, lai izprastu mūsu vēsturi ar visu tajā ietverto dziļo gudrību. Tāpēc ir ļoti svarīgi sargāt kultūras mantojumu, lai varētu saglabāt un nodot tālāk tradicionālo kultūru.
Par kultūras pieminekļu saglabāšanu ir izcīnītas smagas cīņas. Dažas no tām ir aprakstītas zemāk.
Nacionālo dārgumu glābšana Luvrā
1940. gadā Hitlers pavēlēja ieņemt Parīzi. Miljoniem parīziešu bēga, un pilsēta pēkšņi kļuva tukša. Luvras kurators Žaks Žožārs bija cieši apņēmies glābt pēc iespējas vairāk kultūras dārgumu. Viņš iesaiņoja 1862 kastes ar vērtīgām kultūras relikvijām, tostarp Trīs Luvras dārgumiem (gleznu "Mona Liza", pieminekli "Spārnotā uzvara" un Milosas Venēras skalulptūru), kā arī 4000 kastes ar artefaktiem. Kopumā tika izmantotas 203 kravas automašīnas, lai dārgumus pa nakti pārvestu uz dažādām pilīm, kur tos noslēpa.
Dienā, kad Luvru atstāja pēdējā kolekcija, Parīzi ieņēma nacisti, un Hitlera plāns "pārņemt Luvru" neizdevās. Šī aizraujošā vēstures epizode vēlāk tika ekranizēta filmā "Frankofonia".
Čans Kaiši izglābj Ķīnas nacionālās bagātības no iznīcināšanas
1933. gada janvārī japāņu armija izlauzās cauri Šaņhai pārejai (zināma arī kā Šaņhaiguaņa, viena no galvenajām Lielā Ķīnas mūra pārejām). Ķīnas Nacionālās partijas vadītājs Čans Kaiši, kurš Ķīnas pilsoņu kara laikā cīnījās pret japāņu iebrucējiem un vēlāk pret Ķīnas komunistisko partiju, bija dedzīgs nacionālā kultūras mantojuma aizstāvis. Japāņu veiktās bombardēšanas laikā viņš lika saviem vīriem pārvietot tūkstošiem kultūras relikviju uz drošu vietu.
1933. gada 5. februārī tumšā un vētrainā naktī Aizliegtajā pilsētā pēkšņi tika izsludināts kara stāvoklis. Pēc tam tūkstošiem aizzīmogotu koka kastu konvoja pavadībā tika klusi izvestas no pilsētas caur Šeņvumeņ (Dievišķās varenības) vārtiem. Eskorts bija tērpies pilnībā melnās drēbēs, un kolonnu apsargāja karavīri un bruņoti policisti. Tā sākās valstī lielākā un veiksmīgākā kultūras relikviju pārvešana, kam bija dziļa vēsturiska nozīme Ķīnas vēsturē.
Vēlāk divi vilcieni ar 19 557 kastēm nacionālo dārgumu apbrauca Tiaņdziņu, pēc tam brauca pa Pinhanas, Lunhajas un Dzjiņpu līnijām, līdz ieradās Šanhajā. Šīs misijas laikā tika pārvietotas nenovērtējamas nacionālās bagātības, tostarp pilns Siku Cjuaņšu (Pilnīga kolekcija četrās grāmatu krātuvēs) – milzīga ķīniešu mācīto vīru darbu kolekcija no senatnes līdz 18. gadsimtam, oriģinālais kaligrāfijas darbs "Drīz snigs un tad skaidrosies", kura autors ir cienījamais Vans Sjidži no Dzjiņu dinastijas, statuete "Nefrīta kāposts", seni kaligrāfijas darbi, gleznas un citi vērtīgi priekšmeti.
Ķīnas Nacionālā partija bija ieguldījusi milzīgus līdzekļus militāro preču iegādei cīņai pret japāņu iebrukumu, tāpēc finansējums un transports dārgumu pārvešanai bija ierobežots. Tomēr Čans Kaiši personīgi deva atļauju piešķirt vagonus nacionālo dārgumu transportēšanai uz dažādām vietām Sičuaņas un Guidžou apgabalos Ķīnas dienvidrietumos.
Dažos ceļa posmos, braucot pa Sičuaņas-Šaaņsji lielceļu, dārgumus nācās pārkraut kravas automašīnās, un katra kravas automašīna varēja aizvest tikai aptuveni 20 kastes. Braucienu īpaši apgrūtināja bojātie ceļi un tilti.
Pēc kara pret Japānu sākās pilsoņu karš starp Padomju Savienības atbalstīto Ķīnas komunistisko partiju (ĶKP) un Čana Kaiši vadīto nacionālistu valdību.
1948. gadā, kad Čans Kaiši gatavojās atkāpties uz Taivānu, viņš izdarīja divas ļoti tālredzīgas lietas saistībā ar Ķīnas kultūras mantojumu. Pirmais bija klasiskās ķīniešu izglītības korifeju nogādāšana Taivānā. Otrais bija nacionālo dārgumu pārvietošana no Ķīnas uz Taivānu.
No 1948. gada 21. decembra līdz 1949. gada 9. decembrim nacionālie dārgumi no kontinentālās Ķīnas tika pārvesti piecas reizes – pirmās trīs reizes ar kuģi, bet pēdējās divas – ar lidmašīnu. Čans Kaiši bija pavēlējis dārgumus pārvietot pēc iespējas ātrāk, neraugoties uz izmaksām. Galu galā pēc neaprakstāmām grūtībām 680 000 nacionālo dārgumu priekšmetu tika pārvesti no kontinentālās Ķīnas uz Nacionālo pils muzeju Taipejā.
1949. gada 9. decembrī Džans Dacjaņs, ķīniešu tradicionālās glezniecības lielmeistars, ar augsta ranga amatpersonas automašīnu devās uz Sjiņdzjiņas lidostu Čendu pilsētā. Viņam līdzi bija 78 Duņhuanas alu sienas gleznojumu reprodukcijas no viņa privātkolekcijas. Tomēr lidmašīna jau bija pilnībā piekrauta, un mākslas darbiem tur vairs nebija vietas.
Nacionālās valdības izglītības ministra vietnieks Hans Livu, izmisuma pārņemts, brīvprātīgi atteicās no savām trim somām, kurās bija arī viņa mūža uzkrājumi – aptuveni 20 taeļi zelta, lai lidmašīnā atbrīvotu vietu gleznojumiem. Viņš to darīja ar nosacījumu, ka pēc ierašanās Taivānā Džans Dacjaņs uzdāvinās šīs gleznas valstij. Džans Dacjaņs piekrita un turēja savu solījumu.
Lai gan kultūras relikvijas var būt trauslas un viegli bojājamas, neviens no dārgumiem, kas tika izvesti no Aizliegtās pilsētas, pēc garā un bīstamā ceļojuma netika salauzts vai bojāts. Izskatījās, ka tos būtu sargājuši dievi.
Na Džilians, viens no Aizliegtās pilsētas darbinieku grupas, kas pirmajā etapā palīdzēja pārvest nacionālās bagātības, atcerējās: "Tikai pēc tam, kad biju liecinieks tam, kā mēs vienmēr varējām droši izbraukt tieši bombardēšanas brīdī un izdzīvot bez jebkādiem bojājumiem – pat tad, kad apgāzās mūsu kravas automašīna un apgāzās laiva, – es sāku ticēt, ka visiem šiem senajiem priekšmetiem piemīt gars un intelekts." Vēlāk viņš uzrakstīja grāmatu "Septiņdesmit gadus sargājot Aizliegtās pilsētas nacionālos dārgumus".
No 1961. līdz 1962. gadam daži no Čana Kaiši uz Taivānu pārvestajiem nacionālajiem dārgumiem tika izstādīti piecās ASV pilsētās, tostarp Vašingtonā, un tos aplūkoja 470 000 cilvēku.
Čans Kaiši ir pelnījis lielu atzinību par savu nenovērtējamo ieguldījumu kultūras pieminekļu saglabāšanā, neraugoties uz kara postošajām sekām. Savukārt Ķīnā atstātie dārgumi, tostarp tautas meistaru darbi un kultūras relikvijas, Kultūras revolūcijas laikā (1966. – 1976. g.) tika gandrīz pilnībā iznīcināti ar Mao sarkangvardu rokām.
ĶKP ir iznīcinājusi neskaitāmas nacionālās bagātības
Kamēr Čana Kaiši izglābtie valsts dārgumi tika izlikti ASV iedzīvotāju apskatei, ĶKP režīms kontinentālajā Ķīnā sāka graujošu Ķīnas tradicionālās kultūras iznīcināšanu.
1966. gada 1. jūnijā laikraksts Žeņmiņ Žibao publicēja redakcijas rakstu "Aizvākt prom visus briesmoņus un dēmonus", kurā faktiski paziņoja, ka visi ĶKP ienaidnieki ir zemcilvēki. Rakstā tika sludināts sauklis "izskaust četras pagātnes paliekas" (vecās idejas, vecā kultūra, vecās paražas un vecie ieradumi), kas bija viens no galvenajiem Kultūras revolūcijas mērķiem.
18. augustā Mao uzņēma Sarkangvardu pārstāvjus Tiaņaņmeņā. Pēc tam sarkangvarde Pekinā uzsāka "četru pagātnes palieku" nekavējošu iznīcināšanu, kā rezultātā pilnībā tika iznīcināti budistu un daoiešu tempļi, Budas statujas, vēsturiskas vietas, tradicionālie kaligrāfijas darbi, gleznas un senlietas.
Tiek lēsts, ka visā Ķīnā tika pārmeklēti un izlaupīti vairāk nekā 10 miljoni mājokļu. Neskaitāmi dārgumi, kaligrāfijas un glezniecības darbi, grāmatas, trauki, rotas un senas grāmatas tika sadauzīti vai sadedzināti un pārvērsti pelnos.
No 6843 kultūras pieminekļiem un vēsturiskām vietām, kas bija iekļautas Pekinas 1958. gada kultūras pieminekļu sarakstā, 4922 tika pilnībā iznīcinātas 1966. gada augustā un septembrī.
Turklāt tika atrakts Konfūcija kaps Šaņdunas provincē, un viņa pīšļi izmētāti apkārt. Tika iznīcināts arī vairāk nekā 5300 seno grāmatu, kaligrāfijas un glezniecības darbu, valsts pirmās kategorijas kultūras relikviju un akmens pieminekļu, kas bija saistīti ar Konfūciju.
Netika saudzētas pat senatnīgās ēkas, kas glabāja atmiņas par seniem laikiem. Pekinā tika nojaukti pilsētas iekšējie un ārējie mūri, atstājot tikai četrus vārtus — Tiaņaņmeņas, Dženjanmeņas, Dešenmeņas un Jundinmeņas. Kopš Liao dinastijas laikiem pirms gandrīz 1000 gadiem šie mūri un ēkas bija pārdzīvojušas vairākus pilsoņu karus un nemierus, un tagad ĶKP nežēlības dēļ tas viss tika iznīcināts.
ĶKP Kultūras revolūcijas laikā tika pārcirstas Ķīnas tradicionālās kultūras saknes, kā rezultātā notika ievērojama nacionālās civilizācijas deģenerācija, kas turpinās vēl šodien.
Gadu pēc Kultūras revolūcijas sākuma Čans Kaiši 1967. gada 12. novembrī notikušajā "Tēva dibinātāja dzimšanas dienas un Kultūras atdzimšanas dienas piemiņas ceremonijā" teica runu. Viņš sacīja: "ĶKP bandītu ļaunā, dēmoniskā daba ir pilnīgā pretrunā ar mūsu "trim tautas principiem" (nacionālisms, tautas vara, tautas labklājība), kas balstīti uz Ķīnas tradicionālo kultūru un vērtībām! ĶKP cenšas iznīcināt Ķīnas 5000 gadu seno tradicionālo kultūru, kas dziļi iesakņojusies mūsu sirdīs, izmisīgi graujot mūsu kultūras morāles principus, demokrātiju un zinātni, kuru pamatā ir tradicionālā kultūra. Tā sauktā "kultūras revolūcija" ir tikai virspusējs "aizsegs" tās graujošajiem noziegumiem pret tradicionālo kultūru. Šodien kontinentālā Ķīna ir kļuvusi par milzīgu cietumu, kur normālas attiecības starp tēvu un dēlu, vīru un sievu... tiek uzskatītas par nodevību un tiek pastāvīgi kritizētas."
Čans Kaiši uzskatīja, ka komunisms, kā lielākais cilvēces ienaidnieks, galu galā aizies bojā. 1972. gadā viņš precīzi prognozēja, ka Eiropas komunistiskās valstis sabruks 1990. gadā, bet ar ĶKP tas notiks nedaudz vēlāk. Viņš bija pārliecināts, ka tas, kas patiešām var glābt Ķīnu un uzveikt komunisma dēmonus, ir ķīniešu kultūra, kas jau paaudzēm ilgi ir dziļi sakņojusies ķīniešu tautas sirdīs.
Savā runā Čans Kaiši sacīja: "Neviens nevar iznīcināt ķīniešu kultūru! Tas, kas galu galā likvidēs komunistu bandītus un zagļus, slēpjas mūsu ķīniešu kultūrā manifestētajā "nacionālā neatkarīgā rakstura un spēju" būtībā un taisnīgumā!"
Aizsardzība pret iznīcināšanu
Ir teiciens, ka Aizliegtajā pilsētā Pekinā "ir pilis, bet nav dārgumu", savukārt Aizliegtajā pilsētā Taipejā "ir dārgumi, bet nav piļu". Tas nozīmē, ka, lai gan "Aizliegtā pilsēta" abās vietās demonstrē Ķīnas seno un krāšņo kultūru, ĶKP un Ķīnas Nacionālajai partijai ir pilnīgi atšķirīga attieksme pret kultūru un kultūras relikvijām.
Nacionālajā pils muzejā Taipejā uzmanīgi rūpējas par ķīniešu kultūras relikvijām, un tajā ir detalizēti noteikumi par to, kā ar tām apieties. Ja kāds priekšmets ir jāpārvieto, klāt jābūt diviem vai trim cilvēkiem, un viss process tiek uzraudzīts un ierakstīts video.
Savukārt Pekinas Aizliegtajā pilsētā pret relikvijām izturas nevērīgi, kā rezultātā tās nereti tiek bojātas. Starp bojātajām relikvijām ir sarkanais sandalkoka aizslietnis no Cjinu dinastijas kolekcijas, šedevrālie Minu dinastijas rituālie trauki un Sunu dinastijas porcelāns – zaļi glazētais saulespuķes formas trauks. Neticami, bet Pils muzeja darbinieki, kopā ar nevajadzīgajām kastēm izmeta arī vairāk nekā desmit vērtīgu Budas figūriņu. Cilvēki, kas kārtoja tukšās kastes, atrada Budas figūriņas un vēlāk nodeva tās atpakaļ pils muzejam.
Tiek ziņots, ka laikā no 2000. līdz 2007. gadam Pekinas pils muzejs neatgriezeniski zaudēja vairāk nekā 100 retu seno grāmatu, tostarp gravīras tehnikā veidotus izdevumus no Minu dinastijas laikiem.
Kāpēc ĶKP vēlas iznīcināt tradicionālo kultūru?
Kādreiz Ķīnu dēvēja par Šeņdžou (Dievišķo zemi), un Ķīnas tradicionālā kultūra tika uzskatīta par dievu iedvesmotu kultūru, ko dāvājuši dievi. Tradicionālajām ķīniešu rakstu zīmēm, kuras, domājams, radījušas dievišķas būtnes, bija cieša saistība arī ar senās Ķīnas morāles vērtībām un priekšstatiem.
Runā, ka dižais kaligrāfijas meistars Vans Sjidži no Austrumu Dzjiņu dinastijas (303.– 361. g.) esot pavadījis vairākus gadus, vingrinoties pareizā dvēseles stāvoklī uzzīmēt rakstzīmi 永 (kas nozīmē mūžība). Šajā rakstzīmē ir visi astoņi Kai[šu] stila kaligrāfijas pamata triepieni. Runā, ka kāds daoists no Tiaņtai kalna viņam parādījis, kā to uzrakstīt. Uzcītīgi praktizējot rakstīt šo rakstzīmi, Vans apguva svarīgākās ķīniešu kaligrāfijas prasmes. Daoists viņam arī teica, ka, nodarbojoties ar kaligrāfiju, viņam vienmēr jāsaglabā tīra un cildena domāšana. Pēc gadiem ilgām un neatlaidīgām pūlēm Vans kļuva par vienu no izcilākajiem kaligrāfijas meistariem Ķīnas vēsturē.
Nostāsti vēsta, ka Vans mēdzis vingrināties rakstībā pie dīķa, un pabeidzot darbu, viņš dīķī mazgājis savu otu un tintes akmeni. Laika gaitā ūdens dīķī kļuva melns, un to sāka dēvēt par "tintes dīķi".
Senatnē kaligrāfijā un glezniecībā bija jāpievērš uzmanība "gan formai, gan garam". Mākslinieki lika uzsvaru uz pilnveidošanās prakses nozīmi un ticēja "harmonijai starp cilvēku un dabu". Tieši pateicoties šādai apgaismībai, viņu darbi izrādījās tik spilgti, ar nezūdošu nozīmi. Šie darbi atgādina nākamajām paaudzēm par saikni starp cilvēku un dievišķo, lai tās neaizmirstu, no kurienes ir nākušas, un neapjuktu pasaulīgās dzīves labirintos.
Tomēr ĶKP netaupa pūles, lai iznīcinātu kultūras mantojumu un Ķīnas tradicionālās kultūras būtību. Viens no galvenajiem iemesliem ir tas, ka ĶKP popularizētais marksisms un ateisms ir pilnīgā pretstatā tradicionālajai ķīniešu kultūrai un vērtībām.
Savu daudzo politisko kustību laikā ĶKP ir izmantojusi visdažādākos ļaunos paņēmienus, tostarp nežēlīgas masu slepkavības, reliģisko ticību iznīcināšanu, intelektuāļu, kas aizstāv taisnīgumu un sirdsapziņu, vajāšanu, un tradicionālās ķīniešu kultūras – tostarp seno tempļu, kultūras relikviju, kaligrāfijas darbu, gleznu un senlietu – iznīcināšanu. ĶKP galīgais mērķis ir dominēt pār visu pasauli un pārraut saikni starp cilvēku un dievišķo, iegrūžot cilvēci bīstamā bezdibenī.
Ir ārkārtīgi svarīgi, lai cilvēki pilnībā apzinātos ĶKP ļauno būtību. Tas ļaus viņiem atbrīvoties no tās ietekmes un apzināties, cik svarīgi ir atjaunot un ievērot tradicionālās kultūras vērtības – tikumību, taisnīgumu, pieklājību, labestību un uzticību. Tas viss nodrošinās cilvēcei gaišu nākotni.
Avots: https://en.minghui.org/html/articles/2023/8/22/210944.html
* * *
Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.
vairāk ...