Orhideju paviljons: skaistuma svētki dzejā, kaligrāfijā un mūzikā

Sanākšana kopā Orhideju paviljonā bija poētisks pasākums Dzjiņu dinastijas laikā (266. – 420. g.), kas mums atgādina par to, ko nozīmēja būt intelektuālim senajā Ķīnā. (Attēls: 山本若麟 Jamamoto Dzjakurins, no Wikimedia Commons)

Tā bija 353. gada trešā lunārā mēneša trešā diena. Van Sjidži, izcilākais kaligrāfs Ķīnas vēsturē, bija ielūdzis gan ģimenes locekļus, gan draugus savā Orhideju paviljonā uz ikgadējām Šansi svētku svinībām, lai sveiktu ilgi gaidīto pavasara siltumu.

Gleznainajā vietā pie ūdens sapulcējās daudz izglītotu vīru baudīt dzērienus un izklaides.

Notikuma vietu ieskāva iespaidīgi kalni, kuri kopā ar apkārt paviljonam augošajiem vecajiem bambusa kokiem bija šī svinīgā pasākuma liecinieki.

Gaisā bija jaušama spirdzinoša vēja plūsma, – gluži kā ziemas dūmakas paliekas, ko nomaina jaunā gadalaika saules stari. Pieklusināti skanot izsmalcinātai melodijai, viesi iekārtojās abos upes krastos, kur drīz tiks radītas dažas no diženākajām ķīniešu dzejas rindām.

Poētiska dzeršanas spēle

Zinību vīri uzsāka dzeršanas spēli, kas meta izaicinājumu viņu mākslinieciskajām prasmēm. Kalpotāji piepildīja mazus kausiņus ar vīnu un, novietojot tos uz lielām lapām, palaida peldēt pa ūdens straumi. Kad pie kāda no mācītajiem vīriem piepeldēja kausiņš, viņam bija vai nu jānodeklamē piemērots dzejas pants, vai jāizdzer dzēriens.

Saietiem Orhideju paviljonā bija būtiska loma ainavu dzejas un daudzu daoisma filozofisko ideju attīstībā. (Attēls: Cjaņ Gu, no Wikimedia Commons)

Pieklusinātu smieklu, dzīvīgu sarunu un viegla reibuma gaisotnē tajā pēcpusdienā tika sacerēti 37 dzejoļi. Apkārtne bija tik idilliska un pasākums tik jautri omulīgs, ka Vans Sjidži sajuta iedvesmu uzrakstīt priekšvārdu viesu sacerēto dzejoļu apkopojumam.

Vans lika lietā savas izcilās kaligrāfa prasmes, un ar zebiekstes ūsu otu uz zīdpapīra uzrakstīja dzejas rindas, kas plūda no viņa dvēseles. Raksta ievaddaļa, acij tik tīkama un dvēseli tik ļoti pacilājoša, kļuva par vienu no slavenākajiem ķīniešu kaligrāfijas darbiem – "Priekšvārds dzejoļiem no Orhideju paviljona" (Laņtindzji Sjui 蘭亭集序), vienkāršāk dēvēts kā "Orhideju paviljona priekšvārds".

Pulcēšanās Orhideju paviljonā bija ne tikai viesības ar iedzeršanu un sacensība vienam ar otru talantā, bet arī nozīmīgākie zinātniskās apceres svētki. Kas attiecas uz dzejas spēli, tās loma slaveno dzejoļu radīšanā nodrošināja tai savu vietu ķīniešu tautas tradīcijās, kļūstot par populāru izklaides veidu, kas zināms kā "upes līkumā peld vīna kauss" (liušan cjuišui 流觴曲水).

Mācīto vīru mūzika: vienkāršais, taču izteiksmīgais gucjiņs

Zināms kā "mūzikas tēvs", gucjiņs (古琴) ir sena septiņstīgu cītara, kas ticis izredzēts būt par instrumentu viedajiem, jo tam piemita izcila izsmalcinātība un smalkums.

Senajā Ķīnā tā rāmie, dziļie toņi caurvija lielāko daļu akadēmisko sanāksmju, radot apcerīgu, pārdomas rosinošu atmosfēru. Pats par sevi saprotams, arī pulcēšanās Orhideju paviljonā notika gucjiņa neuzkrītošā skanējuma pavadībā.

Nefrīta kalns, uz kura attēlota mācīto vīru pulcēšanās Orhideju paviljonā. (Attēls: Mineapolisas Mākslas institūts, no Wikimedia Commons)

Gucjiņa izcelsme meklējama Ķīnas agrīnajā vēsturē, kad, kā runā, uz zemes līdzāspastāvēja dievi un mirstīgie. Nostāsti vēsta, ka Fu Sji (伏羲) – pusdievs, kurš bija iecelts par Austrumu debesu valdnieku, – reiz prātojis, kā palīdzēt cilvēkiem šajā pasaulē.

Redzot, kā ļaudis nopūlas, cenšoties sagādāt sev pārtiku, viņš izgudroja ieročus un zvejas tīklus, lai cilvēki varētu doties medībās. Redzot, ka ļaudis slimoja, jo ēda jēlu gaļu, viņš iemācīja tiem uguns iegūšanas noslēpumus. Vēlāk viņš radīja laulību, lai savienotu vīriešus un sievietes svētā savienībā, un izstrādāja pareģošanas sistēmu.

Taču Fu Sji vēlējās, lai ļaudīm būtu vēl vairāk laimes, un tādēļ viņš radīja mūziku. Viņš gan visdrīzāk nezināja, ka mūzikas kultūra, kuru viņš grasījās radīt, pastāvēs ilgāk nekā piecus tūkstošus gadu.

Fu Sji pirmais cītarai līdzīgais instruments tika izgatavots no svētīta koka koksnes. Tam bija piecas stīgas, kas simbolizēja piecus elementus, un divpadsmit skaņkārtas, kas atbilda gada mēnešiem. Viens gals bija četras collas plats, simbolizējot četrus gadalaikus, un tā divu collu biezums norādīja uz duālajiem jiņ un jan spēkiem.

Gucjiņa spēles izpildījums mūsdienās. (Attēls: ekrānuzņēmums/YouTube)

Kā viens no visaugstākajā godā celtajiem instrumentiem Ķīnas vēsturē, gucjiņs atgādina mums, ko nozīmēja būt intelektuālim senajā Ķīnā: būt tik neuzkrītošam kā klusā cītara, bet tikpat dziļdomīgam, kā tās izteiksmīgie toņi.

Burvīgā kaligrāfija

Tagad palūkosimies, kas notika ar Vana meistardarbu Laņtindzji Sjui (蘭亭集序). Neaizmirstamais Orhideju paviljona saiets notika Dzjiņu dinastijas laikā (266. – 420. g.), – tas bija laiks, kad atdarināšana tika uzskatīta par glaimošanas augstāko izpausmi.

Lielākā daļa Vana kaligrāfijas darbu tika kopēti ar tinti uz papīra vai iegravēti uz akmeņiem, lai saglabātos cauri gadsimtiem, taču šobrīd ir saglabājies ļoti maz viņa oriģināldarbu. Slavenais priekšvārds arī nepaglābās šī nelaimīgā likteņa, līdz mūsdienām saglabājusies tikai tā reprodukcija.

Agrīnās Tanu dinastijas laikā izveidotā Vana Sjidži darba Laņtindzji Sjui kopija atrodas Pils muzejā Pekinā. Šī tiek uzskatīta par vislabāko kopiju, kas saglabājusies līdz mūsdienām. (Attēls: Fen Čensu (馮承素), no Wikimedia Commons)

Saskaņā ar vēsturiskajiem pierakstiem, oriģinālais meistardarbs tika nodots no paaudzes paaudzē līdz pat pēdējam Vana ģimenes mantiniekam – mūkam, vārdā Džijuns, – kurš nodeva to savam sekotājam Biaņcai, cenšoties nodrošināt, lai manuskripts glabātos tikumīga cilvēka rokās.

Galu galā likteņa līkločos slavenās dzejas rindas nonāca pie imperatora Tana Taidzuna no Tanu dinastijas (618. – 907. g.), kurš bija redzējis oriģināldarba kopijas un zināja šo neatkārtojamo otas vilcienu vērtību. Leģenda vēsta, ka imperators paņēma oriģinālu sev līdzi kapā.

Par laimi, daudzās kopijas, kuras mums pieejamas šodien, sniedz nenovērtējamu iespēju apskatīt Ķīnas "kaligrāfijas viedā" rokrakstu, – Vans ar pārlaicīgu dzeju un dziļi izjustiem vārdiem stāsta par prieka un bēdu pārejošo dabu cilvēka dzīvē, kura, tai pašā laikā, ir tikai vēstures mirklis.

Ja vēlaties sajust apcerīgo atmosfēru, kāda valdīja Orhideju paviljonā, noklausieties šo Shen Yun simfoniskā orķestra skaņdarbu, kurš šo seno ainu attēlo mūzikā.

Par autori: Karolīna Avendano studē žurnālistiku Kanādā; viņa rod prieku, uzzinot ko jaunu par to, kā dzīvot jēgpilnu dzīvi, un daloties šajā informācijā ar citiem cilvēkiem. Viņas aizraušanās ir tradicionālā kultūra, rokdarbi un saikne starp cilvēku un dabu.

Avots: https://www.visiontimes.com/2022/11/11/orchid-pavilion-a-celebration-of-calligraphy.html