Tradicionālo krāsu nozīmes (6. daļa)

(Turpinājums no 5. daļas)

Zilā krāsa

No piesārņojuma brīvā vidē zilā krāsa ir lielākais krāsas laukums, ko cilvēks redz, izejot pa durvīm, jo tā ir plašo debesu pamatkrāsa.

Kā zināms, debesu krāsa nav vienveidīga un nemainīga zila. Atkarībā no diennakts laika tā ir gaiši zila dienā un tumši zila vai melna naktī; atkarībā no gadalaika un laikapstākļiem dažreiz ir violeti zila, dažreiz lazurīta zila...

Daudzas etniskās grupas tic debesu un zemes harmonijai un zina par kādu dārgakmeni uz zemes, kas, šķiet, atspoguļo debesu krāsu. Tas atspoguļo virkni zilo toņu, piemēram, tumši zilu, debeszilu, violeti zilu, zaļi zilu utt. Ķīniešu valodā šo dārgakmeni sauc par cjindzjiņ ši, bet rietumos – par lazurītu (latīņu valodā lapis lazuli).

Lazurīts.

Kopš seniem laikiem dažādas tautas uzskatīja, ka šis dārgakmens simbolizē plašās un svētās debesis. Pirms tūkstošiem gadu gan šumeri un senie ēģiptieši, gan indiāņi otrā zemeslodes pusē uzskatīja lazurītu par kaut ko ārkārtīgi vērtīgu un izmantoja to upurēšanas rituālos, pielūgsmes ceremonijās vai ļauno garu izdzīšanai. Šīs tradīcijas bija dziļi iesakņojušās kultūrā, un pat pēc tam, kad dažas senās civilizācijas pazuda, daži to aspekti saglabājās un tika pārņemti citās civilizācijās. Piemēram, līdz pat Cjinu dinastijai Ķīnā (1644. – 1912. g.) grandiozās ceremonijās par godu Debesīm imperators valkāja tumši zilu oficiālo galma tērpu un krelles no 108 lazurīta pērlītēm.

Mēs visi zinām, ka uz mūsu planētas ir daudz zilu minerālu, un ir diezgan daudz dārgakmeņu, kuru krāsa ir "debesu zila". Tad kāpēc lazurīts ir tik īpašs?

Iemesls atkal slēpjas tā unikālajā saiknē ar dieviem un budām. Minēsim dažus piemērus.

Mēness dievs mezopotāmiešu, akadiešu, asīriešu un babiloniešu mitoloģijās tiek dēvēts par Sin (Nannar šumeru valodā). Leģenda vēsta, ka viņam bijusi kāda īpatnība, proti, – lazurīta bārda.

Tāpat senajā Ēģiptē ticēja, ka dieva ķermenis ir no zelta, bet dieva mati ir no lazurīta.

Saules dievu senajā Ēģiptē sauca "Ra". Viņš tika godāts arī kā visa Radītājs. Senie ēģiptieši uzskatīja, ka šim dievam ir zelta ķermenis un lazurīta mati.

Ķīniešiem nebūtu problēmu pieņemt, ka dieviem ir zelta ķermeņi un zili mati, jo tieši šāda ir lielākā daļa Budas gleznojumu vai statuju.

Budistu mākslā izmanto arī pigmentu, ko sauc par "Budas galvas zilo" vai "Budas zilo", lai iekrāsotu Budas statuju vai portretu matus. "Budas zilo" var izgatavot no dažādām izejvielām, piemēram, azurīta pulvera, lazurīta pulvera vai abu šo materiālu maisījuma.

Budas statujas matiem izmantotais zilais pigments ir ļoti piesātināts un tumšs, radot iespaidīgu kontrastu ar zeltu. Senatnē, lai labāk izceltu zilo matu toni uz zelta ķermeņa galvas, izmantoja pigmentus, kas izgatavoti no attīrīta lazurīta pulvera.

Tomēr, ņemot vērā šādu pigmentu augstās izmaksas, tos galvenokārt izmantoja mazu un vidēja izmēra budisma relikviju iekrāsošanai Ķīnas rietumu reģionos, kur budismam bija liela ietekme. Citos Ķīnas reģionos azurītu, kā izejvielu līdzīga pigmenta izgatavošanai, cilvēki lielākoties ir izmantojuši jau tūkstošiem gadu. Protams, ir arī daudzas Budas statujas, kuru mati nav krāsoti. Tibetā pigmentu, kas izgatavots no attīrīta lazurīta pulvera, plaši izmantoja ar roku zīmētajās tankas gleznās.

Bukuči Tathagatas Budas statuja, kas atrodas budistu templī Tamanas pilsētā, Kumamoto prefektūrā, Japānā. Šis Buda, viens no pieciem tathagatām tantrismā, vada ziemeļu Lotosa paradīzi. Viss viņa ķermenis ir zelta krāsā, tikai mati ir zili, kas ir galvenā budistu mākslas iezīme.

Ultramarīns ir tumši zils pigments, ko bieži izmanto Rietumu mākslā. Tāpat kā Austrumos, sākotnēji ultramarīna pigmentu izgatavoja, sasmalcinot lazurītu pulverī. Tas bija smalkākais un dārgākais zilais pigments, ko lietoja renesanses gleznotāji, un to bieži izmantoja Jaunavas Marijas tērpu gleznošanai, lai simbolizētu svētumu un lēnprātību. Šāds pigments tika izmantots arī tradicionālajās gleznās, lai attēlotu Dieva un Jēzus drēbes.

Itāļu gleznotājs Džovanni Batista Salvi da Sassoferrato ap 1654. gadu uzgleznoja Jēzus māti Jaunavu Mariju. Gleznā izmantotais ultramarīna zilais tonis tika iegūts, smalki sasmalcinot lazurītu.

Franču gleznotāja Lorāna de La Hjēra 1656. gadā gleznotā eļļas glezna "Kristus parādīšanās svētceļniekiem Emausā". Jēzus apģērbs uzgleznots ar ultramarīna zilo pigmentu, kas izgatavots no lazurīta pulvera.

No dārgām izejvielām, piemēram, zelta un lazurīta, izgatavotu pigmentu izmantošana reliģiskajos mākslas darbos bija diezgan izplatīta jau kopš seniem laikiem. Daudzi uzskata, ka tas ir saistīts ar cilvēku cieņu pret dieviem, tāpēc gleznojumos tiek izmantoti dārgi materiāli, lai tādējādi godinātu dievus.

Tā ir taisnība, bet tā ir tikai ārēja izpausme. Šie materiāli tika izvēlēti ne tikai tāpēc, ka tie bija dārgi, bet arī to slēptās nozīmes dēļ. Patiesībā visām lietām piemīt saprāts, un visam, pat minerāliem, ir dziļāks pastāvēšanas iemesls. Ar apskaidrotu prātu, kad būs pienācis laiks, šīs nozīmes var saprast.

Vēl jāatzīmē, ka laikā pirms Minu un Cjinu dinastijām lazurītu ķīniešu valodā nesauca par cjindzjiņ ši. Tas tāpēc, ka lazurīts jau kopš seniem laikiem Ķīnā vienmēr tika ievests no citām valstīm, un dažādos periodos un dažādās vietās tam tika doti dažādi nosaukumi, un bieži vien to varēja sajaukt ar citiem ziliem minerāliem. Šādas neskaidrības var redzēt senajos ķīniešu tekstos. Tomēr, aplūkojot literatūru par šo tēmu svešvalodās, šo neskaidrību ir viegli novērst.

Kā piemēru minēsim Medicīnas un dziedniecības Budu. Angļu valodā to sauc – Medicine Master and King of Lapis Lazuli Light. Franču valodā viņu dēvē Maître guérisseur de la Lumière de Lapis-lazuli, bet itāļu valodā – Maestro della Medicina dalla Luce Lapislazzuli. Viņa pārvaldītā paradīze ķīniešu valodā ir pazīstama kā Liuli Šidzje, angļu valodā – Eastern pure land of Pure Lapis Lazuli (Austrumu tīrā lazurīta zeme), franču valodā – Terre pure de pur Lapis-lazuli, bet itāļu valodā – Pura terra di puro Lapislazzuli. Vārda Liuli ekvivalents šajās trīs svešvalodās ir Lapis lazuli. Skaidrs, ka Lapis lazuli ir tas, ko mēs šodien ķīniešu valodā saucam par cjindzjiņ ši.

Medicīnas Buda (Bhaišadžjaguru) sēž sakrustotām kājām, un abās pusēs tam stāv Bodhisatvas. Pilns Medicīnas Budas vārds ir "Lazurīta mirdzuma Medicīnas Buda". Budismā tiek uzskatīts, ka Medicīnas Budas ķermenis ir lazurīta zilā krāsā.

Vienalga vai mēs sakām Liuli Šidzje vai "Austrumu tīrā lazurīta zeme", tas ir tikai nosaukums, ko mēs zinām šajā cilvēku pasaulē, un "Tīrā lazurīta zeme" augstākajās sfērās nav tas pats, kas mums ir šeit, mirstīgo pasaulē. Minerāli šajā laicīgajā pasaulē ir diezgan netīri, un tie ir ļoti tāli no no senajās grāmatās aprakstītajiem budistu dārgumiem.

Lai gan lazurīts tiek uzskatīts par vienu no septiņiem budisma dārgumiem, un to ārkārtīgi augstu vērtē juvelierizstrādājumu ražotāji, patiesas pilnveidošanās prakses kopš seniem laikiem ir prasījušas, lai praktizētāji atsakās no pieķeršanās materiālām lietām. Tas ir tāpēc, ka vissvarīgākais ir pilnveidot savu raksturu un tikumību, stiprināt savu taisno ticību dieviem un budām.

* * *
Šajā rakstu sērijā ir aplūkotas tikai dažas raksturīgākās tradicionālās krāsas, bet daudzas citas nav minētas. Galvenais, ko vēlos pateikt, ir tas, ka Ķīnas tradicionālā krāsa nav tā košā, uzbāzīgā sarkanā krāsa, kas mūsdienu komunistiskajā Ķīnā tik bieži tiek izmantota.

Pētot vēsturi, esam atklājuši, ka patiesās tradicionālās krāsas ir cieši saistītas ar dieviem, budām, debesīm un zemi. Neatkarīgi no tā, vai tas ir budismā godātais "zelta ķermenis" vai daoismā cienītais "violetais cji", šīs krāsas cilvēkiem rada ļoti pozitīvas sajūtas. Tās izskatās cēli un svinīgi, neikdienišķi un izsmalcināti. Turpretī ikdienišķās rūpes par sadzīviskiem sīkumiem, slavas un peļņas gūšanu laicīgajā pasaulē ķīnieši dēvē par "sarkanajiem putekļiem", un vietas, kur izplatīti ar seksu saistīti darījumi un narkomānija, bieži dēvē par "sarkano lukturu rajoniem". Acīmredzot cilvēkiem ir līdzīgas izjūtas attiecībā uz krāsām.

Protams, visām krāsām ir savs pielietojums, un tās var atbilstoši izmantot visdažādākajos gadījumos. Es arī necenšos radīt nepatiku pret sarkano krāsu kā tādu, jo arī sarkanā krāsa dažādos līmeņos un dažādās dimensijās izpaužas dažādi. Tas, kam nepiekrītu, ir vienas krāsas izmantošana ļaunprātīgiem nolūkiem, kā tas ir noticis ar sarkano krāsu, kas komunistiskajā Ķīnā tiek iracionāli un akli pielūgta.

Ceru, ka šī rakstu sērija pavērs jaunu redzējumu cilvēkiem, kuri ciena tradicionālās krāsas un novērtē to dziļo nozīmi. Ceru, ka mēs atkal varēsim izbaudīt mūsu tradicionālās kultūras skaistumu un spožumu, kas modernajā sabiedrībā diemžēl turpina mazināties.

Atsauces:

Džao Min Veņ Sjuaņ (Izsmalcinātas literatūras izlase) kas sastādīta Dienvidu un Ziemeļu dinastiju laikā.
Šidzji (Dižā vēsturnieka pieraksti):"Cjiņu pirmā imperatora hronika", ko sarakstīja Sima Cjaņs rietumu Haņu dinastijas laikā.
Guoču Šidzji, ko sarakstīja Liu Čens no Minu dinastijas.
Šuoveņ Dzjedzi, autors Sjujs Šens no Austrumu Haņu dinastijas.
Cjin Bai Lei Čao, ko apkopojis Sjujs Ke, Ķīnas Republika.
Fajuaņ Džuliņ, budisma enciklopēdija, ko 668. gadā sastādījis Daoši.
Lin Gui Dži, fantāzijas romāns trīs sējumos, autors Sjuņs no Austrumu Dzjiņu dinastijas.
Luņhen, apjomīgs ķīniešu klasiskais teksts, ko sarakstījis Vans Čuns no Austrumu Haņu dinastijas.
Taipin Guandzji, stāstu krājums, kas apkopots agrīnās Sunu dinastijas laikā.
Viduslaiku manuskripts Hortus deliciarum, sastādījusi Herāda no Landsbergas,12. gadsimts.
Jāņa Atklāsmes grāmata, sarakstīta 1. gadsimtā.
La valeur de l'or dans la pensée égyptienne, Fransuā Daumā, 1956.g.
Farmakoloģijas grāmata Beņcao Ganmu (Ārstniecības augu apkopojums) ko Minu dinastijas laikā sarakstīja ārsts Li Šidžens.
Etimoloģijas vārdnīca Simin, autors Liu Sji, kurš dzīvoja Austrumu Haņu dinastijas laikā.
Tundiaņ, vēsturisks un enciklopēdisks teksts, autors Du Jou no Tanu dinastijas.
Džouji (Pārmaiņu grāmata).
Vēlīnās Haņu dinastijas vēstures pieraksti, ko Dienvidu dinastiju periodā sastādīja Faņ Je.
Samādhi jūras sūtra.