Darvina arkas sabrukšana

2021. gada 17. maijā sabruka slavenā Darvina arka – dabisks iežu veidojums Klusajā okeānā netālu no Dienvidamerikas krastiem. Ekvadoras Vides ministrija tajā pašā dienā paziņoja par to Facebook sociālajā tīklā. Attēlos redzams, ka arkas augšpuse ir iegāzusies okeānā, atstājot tikai divus balstus.

Darvina arka sabruka 2021. gada 17. maijā.

Šo faktu apstiprināja arī ceļojumu aģentūra Aggressor Adventures. Arka sabruka pulksten 11. 20 pēc vietējā laika vairāku tūristu acu priekšā.

Arka atrodas mazāk nekā jūdzes attālumā no Darvina salas, kas ir viena no mazākajām salām Galapagu arhipelāgā un tiek uzskatīta par Darvina evolūcijas teorijas dzimšanas vietu. Darvina arkas krišana ir izraisījusi plašu interesi, tostarp karstas diskusijas par nepilnībām Darvina evolūcijas teorijā.

Pretrunas, ko izraisa atrastās fosilijas

Savu evolūcijas teoriju Darvins piedāvāja pirms 150 gadiem, 1871. gadā. Taču viņš aicināja pieņemt šo teoriju piesardzīgi, līdz būs pieejams vairāk fosiliju. Vienīgais pērtiķis, kura fosilās atliekas tajā laikā bija atrastas, bija Eiropas Driopithecus, teikts žurnāla Science 2021. gada 7. maija rakstā "Pērtiķu fosilijas un cilvēka evolūcija". Tomēr pēc 150 gadus ilgiem nepārtrauktiem pētījumiem "joprojām trūkst būtiskas informācijas par cilvēka izcelsmi, jo dati par fosilijām joprojām ir pretrunīgi".

"Aplūkojot versijas par hominīnu (primāti, kas pārvietojas uz divām kājām) izcelsmi redzam, ka tur ir liels juceklis – nav nekādas vienprātības," saka raksta autors – Amerikas Dabas vēstures muzeja Antropoloģijas nodaļas zinātniskais līdzstrādnieks Serdžio Almesija. "Cilvēki strādā saskaņā ar pilnīgi atšķirīgām paradigmām, un tas ir kas tāds, ko es neredzu citās zinātnes jomās."

"Ja ņemam vērā visus pierādījumus – gan dzīvās sugas, gan fosilos pērtiķus un hominīnus – kļūst skaidrs, ka cilvēka evolūcijas stāsts, kas balstīts uz dažām šobrīd dzīvojošām pērtiķu sugām, nespēj aptvert lielāko daļu no kopējās ainas," tajā pašā rakstā saka šīs publikācijas līdzautore, muzeja Antropoloģijas nodaļas kuratora asistente Ešlija Hamonda.

Kad Darvins izvirzīja evolūcijas teoriju, viņš to uzskatīja par hipotēzi, jo trūka pārliecinošu pierādījumu. Tomēr kopš tā laika fosilijas, kas apstiprinātu šo teoriju, nav atrastas. Gluži pretēji, arheoloģisko atklājumu ir pietiekami, lai pierādītu evolūcijas teorijas maldīgumu.

Viens no šādiem piemēriem ir Kembrija sprādziens – strauja dzīvo būtņu fosilo atlieku palielināšanās nogulumos, kas atbilst Kembrija perioda sākumam, apmēram pirms 540 miljoniem gadu. Tas ir tiešā pretrunā ar Darvina dabiskās atlases teoriju, saskaņā ar kuru evolūcija notikusi pakāpeniski miljoniem gadu laikā. "Uz jautājumu, kāpēc mēs neatrodam bagātīgas fosilo atlieku iegulas, kas attiektos uz šiem... periodiem pirms Kembrija sistēmas, es nevaru sniegt apmierinošu atbildi," 1859. gadā atzina Darvins.

Fosilie pierādījumi par Kembrija sprādzienu pēdējos 150 gados ir turpinājuši parādīties. Pēc tam, kad 1984. gadā Čengdzjanas apgabalā, Juņnaņas provincē, Ķīnā, tika atrastas papildu fosilijas, arvien vairāk zinātnieku sāka apšaubīt evolūcijas teoriju.

Pierādījumi par cilvēces esamību senos laikos

Turklāt, pretēji Darvina teorijai, daudzi mūsdienu arheoloģiskie atradumi liecina, ka tādi radījumi, kā mūsdienu cilvēki ir pastāvējuši jau ļoti senos laikos. Diemžēl daudzi šādi atklājumi ir tikuši noklusēti.

"Gadsimtu gaitā pētnieki ir atraduši kaulus un artefaktus, kas pierāda, ka tādi cilvēki, kā mēs, ir pastāvējuši miljoniem gadu. Tomēr oficiālā zinātne par šiem faktiem klusē. Aizspriedumi, kuru pamatā ir mūsdienu zinātniskā teorija, darbojas kā "zināšanu filtrs", sniedzot mums lielā mērā nepareizu priekšstatu par aizvēsturisko periodu," raksta amerikāņu zinātnieki Maikls Kremo un Ričards Tompsons savā 1993. gadā publicētajā grāmatā "Aizliegtā arheoloģija: cilvēku rases apslēptā vēsture".

Viens no pierādījumiem ir cilvēka pēdu nospiedumi, ko pētnieki 1979. gadā atrada Laetoli ciematā Tanzānijā. Pirms vairāk nekā 3,6 miljoniem gadu vulkānisko pelnu slānī atstātie pēdu nospiedumi "pārsteidzoši atgādināja mūsdienu cilvēka pēdu nospiedumus". Tāpat 1965. gadā Kanapojā, Kenijā, nogulumos, kas bija izveidojušies pirms vairāk nekā 4 miljoniem gadu, arheologi atklāja cilvēka pleca kaulu (augšdelma kaulu), kas praktiski ne ar ko neatšķīrās no mūsdienu cilvēka kaula.

Simtiem šādu piemēru pierāda, ka cilvēki ir pastāvējuši jau pirms miljoniem gadu un pat vairāk.

Jauns skatupunkts

Kalifornijas Universitātes (Bērkli) Juridiskās fakultātes profesors Filips Džonsons savulaik strādāja par ASV Augstākās tiesas priekšsēdētāja Ērla Vorena juriskonsultu. Lasot literatūru par evolūcijas teoriju, viņš atrada daudzas loģiskas neatbilstības. Kā tiesību eksperts viņš nopietni apšaubīja Darvina teorijas patiesumu.

Savā 1991. gadā sarakstītajā grāmatā "Tiesājot Darvinu" Džonsons uzskaitīja pierādījumus, kas apliecina, ka evolūcijas teorija nav pareiza. Piemēram, atklātās fosilijas norāda uz pēkšņu jaunu organismu parādīšanos bez pakāpeniskas evolūcijas pazīmēm. Turklāt, tiklīdz šie organismi parādījās, tie miljoniem gadu laikā nemainījās pat klimata pārmaiņu ietekmē. Ja Darvina teorija ir patiesa, šiem apstākļiem vajadzēja izraisīt milzīgas izmaiņas sugās.

Britu rakstnieks un žurnālists Greiems Henkoks 1995. gadā sarakstīja grāmatu "Dievu pirkstu nospiedumi: Pierādījumi par zudušo Zemes civilizāciju". Pamatojoties uz arheoloģiskajiem atklājumiem Dienvidamerikā, Ēģiptē un citās vietās, viņš ieguva jaunu skatījumu uz cilvēces vēsturi.

"Seno ēģiptiešu civilizācija, tāpat kā Olmeku civilizācija (Bolīvijā), radās un pilnībā izveidojās gandrīz uzreiz. Patiešām, šķiet, ka pārejas periods no primitīvas uz attīstītu sabiedrību ir bijis tik īss, ka tam nav nekādas vēsturiskas jēgas," raksta Henkoks. "Pārsteidzoši ir tas, ka šeit nav vērojamas nekādas evolūcijas pēdas no vienkāršāka uz sarežģītāku."

Ir arī daudzas citas līdzīgas grāmatas. Piemēram, Krisa Mortona un Čerijas Luīzes Tomasas grāmata "Kristāla galvaskausu noslēpums: pagātnes, tagadnes un nākotnes noslēpumu atklāšana". Rebeka Stefofa sarakstīja grāmatu "Zudušo pilsētu meklējumos".

Pašreizējie pētījumi un publikācijas liek arvien lielākam skaitam cilvēku apšaubīt Darvina evolūcijas teoriju. Ģenētisko slimību eksperts Maikls Dentons 1985. gadā uzrakstīja grāmatu ar nosaukumu "Evolūcija: Teorija krīzē". Šajā grāmatā viņš darvinismu raksturo kā lielus melus.

"Visvienkāršākā zināmā šūnu veida sarežģītība ir tik liela, ka nav iespējams pieņemt, ka šāds objekts varētu būt izveidojies kāda dīvaina, ārkārtīgi neticama notikuma rezultātā. Šāda apstākļu kombinācija ne ar ko neatšķirtos no brīnuma," viņš rakstīja savā grāmatā.

Avots: https://en.minghui.org/html/articles/2021/5/24/193309.html