Klasiskā ķīniešu valoda (2. daļa)

Pirmajā publikācijā par klasisko ķīniešu valodu mēs apskatījām dažus vairāk tehniskus aspektus saistībā ar šo valodu – gan vēsturiskos, gan valodnieciskos. Attiecībā uz klasiskajā ķīniešu valodā rakstītā teksta uztveres precizitāti noteikti jāatzīmē sekojošais: ir viegli pārprast, kā arī grūti atšifrēt teksta pareizo nozīmi, ja jums nav spēcīga pamata valodā un plašu zināšanu par vēsturi.

Taču, neskatoties uz šiem izaicinājumiem, klasiskā ķīniešu valoda de facto ir kalpojusi kā rakstu valoda jau tūkstošiem gadu, – turklāt ne tikai Ķīnā, bet arī citās Austrumāzijas valstīs.

Kāds gan bija iemesls tās plašajam pielietojumam un ilgstošajai popularitātei? Vieni apgalvo, ka tas bijis saistīts ar Ķīnas milzīgo vēsturisko ietekmi Dienvidaustrumāzijā. Citi saka, ka iemesls bija efektīva rakstīšanas laukuma izmantošana, jo teksts uz bambusa sloksnēm tika iegrebts. Pat tad, kad papīrs jau bija pieejams, tā nepietiekamība joprojām veicināja kompaktāka rakstības veida izmantošanu. Klasiskā ķīniešu valoda bija labākā izvēle zinātniekam vai ierēdnim, kurš vēlējās izsacīt vairāk, tērējot mazāk laika un papīra. Tam visam bija vēl viena priekšrocība: klasiskajā ķīniešu valodā nav nepieciešamas pieturzīmes – komati, jautājuma zīmes un punkti ir piedomājami jeb izriet no konteksta, tātad tie netiek skaidri uzrakstīti. Patiešām ērti, vai ne?

Ja arī iepriekš minētie argumenti varbūt atbilst patiesībai, man ir savs izskaidrojums. Ķīna, kurā ir desmitiem etnisko grupu un simtiem sarunvalodas dialektu, spēja tā unificēt rakstu valodu, ka ne tikai mandarīnu un kantoniešu dialektā runājošie cilvēki, bet arī japāņu, korejiešu un vjetnamiešu valodās runājošie varēja viens otram rakstīt un saprasties savā starpā – bez vienas kopīgas izrunas. Tādā veidā viņi spēja tikt galā līdz pat 20. gadsimta sākumam.

Lai to ilustrētu, izvēlējos nelielu tekstu klasiskajā ķīniešu valodā, ko sacerējis dzejnieks-filozofs Liu Juisji (772. – 842. g.), kuš dzīvoja Tanu dinastijas laikā. Darba nosaukums ir "Veltījums pieticīgam mājoklim" (陋室銘). Tas skan:

山不在高，有仙則名。

Kalnam nav jābūt augstam; ja tas ir mājvieta svētajam, tas kļūs pazīstams.

水不在深，有龍則靈。

Ūdeņiem nav jābūt dziļiem; ja tie ir drakona mājvieta, tie būs pārdabiski.

斯是陋室，惟吾德馨。

Mājoklis vienkāršs un pieticīgs, ja ne vien mani labie tikumi.

苔痕上階綠，草色入廉青。

Zaļa sūna aug uz pakāpieniem; zaļa zāle spraucas istabā.

談笑有鴻儒，往來無白丁。

Iekšā sarunājas un smejas diženi zinātnieki; neizglītotie šeit netiek ielaisti.

可以調素琴，閱金經。

Var spēlēt vienkāršo cītaru vai lasīt zelta svētos rakstus.

無絲竹之亂耳，無案牘之勞形。

Nav ausij netīkamas mūzikas; nav apgrūtinošu oficiālu dokumentu.

南陽諸葛廬，西蜀子雲亭。

Kā Džuge Liana zāles būdiņa Naņjanā, tā Dzijuņa paviljons Rietumu Šu.

孔子云：“何陋之有？”

Kā sacīja Konfūcijs: "Kā gan to var saukt par necilu?"

Šo tekstu Liu sacerēja pēc tam, kad tika pazemināts no galma ierēdņa par nenozīmīgu ciemata amatpersonu. Saskaroties ar nabadzību un publisku pazemojumu, viņš iegravēja šo tekstu uz akmens plāksnes pie viņa būdas. Viss teksts sastāv tikai no 81 ķīnzīmes, tomēr tas uzbur spilgtu ainu, izzobo zemiskus cilvēkus par viņu augstprātību un atspoguļo morālās vērtības, kas Liu bija dārgas.

Man tīk domāt, ka klasiskā ķīniešu valoda tika pieņemta tik plašā mērogā tādēļ, ka tā ir vienkārši skaista valoda – eleganta un izsmalcināta, – valoda, kas izsaka dziļu jēgu, sarežģītas idejas un emociju intensitāti. Tā ir valoda, kas spēj būt gan brīnišķīgi vienkārša, gan absolūti poētiska.

Avots: https://www.shenyun.org/blog/view/article/e/c_HHWEnkD98/classical-chinese-wen-yan-wen-part-2.html