Bijušā karavīra stāsts: ko es pirms desmit gadiem redzēju ellē

Mani sauc Čens Defu, un es dzīvoju Čuncjinas pilsētā. Šobrīd man ir 75 gadi. Es iestājos armijā 1965. gada oktobrī un tiku norīkots uz 38. armijas 114. divīzijas 42. pulku, kas tajā laikā bija izvietots Ķīnas ziemeļaustrumos.

Attiecības starp Ķīnu un bijušo Padomju Savienību toreiz bija ļoti saspringtas, un mums vienmēr bija jābūt kaujas gatavībā. Mans vads tika norīkots apsargāt munīcijas un graudu noliktavas 24 stundas diennaktī, pat tad, kad temperatūra nokritās līdz -30℃. Tā kā mums nācās ilgstoši stāvēt sardzē un pārtikt galvenokārt no ledus aukstiem sorgo rīsiem, man sākās nopietnas problēmas ar kuņģi.

1967. gadā armija tika izvietota netālu no Pekinas, lai uzņemtos atbildību par galvaspilsētas aizsardzību. Manam pulkam bija jāpiedalās Haihe upes gultnes padziļināšanas darbos Tiaņdzjiņā. Bija ziema un gaisa temperatūra nokritās zem -20℃. Tomēr mums nācās strādāt šādā aukstā laikā, ģērbtiem tikai apakšbiksēs un vestē. Lai spētu izturēt aukstumu, pirms darba mums deva ēst stipri piparotu sorgo putru. Ārkārtīgi asā un dedzinošā putra nopietni kaitēja manai rīklei. Vēlāk, kad rīkle sastrutoja un es biju tuvu miršanai, rotas komandieris, tā vietā, lai nosūtītu mani uz slimnīcu, apzināti samazināja manu porciju un katrā ēdienreizē izsniedza pavisam niecīgu daudzumu pārtikas.

Par laimi, inspekcijas laikā mani pamanīja un sāka ārstēt pieredzējis kara ārsts - veterāns, pretējā gadījumā es noteikti būtu nomiris. Pēc rīkles operācijas man bija grūti runāt. Tajā pašā laikā, tā kā es vienmēr strādāju nesaudzējot spēkus, skarbie darba apstākļi un pārmērīgā fiziskā slodze būtiski iedragāja manu veselību. Mani mocīja visdažādākās slimības, tādas kā reimatoīdais artrīts, sinusīts, bronhīts, pleca locītavas saistaudu iekaisums, kuņģa slimība, neiroze u.t.t. . Es jutu lielu smagumu krūškurvī, šķita, ka uz to spiestu akmens plāksne.

Pēc dienesta armijā es sāku strādāt ogļu ražošanas uzņēmumā. Komandējuma laikā es iekļuvu autoavārijā, kurā autovadītājs uzreiz aizgāja bojā, bet es iedzīvojos nopietnās kakla un mugurkaula jostas daļas traumās; man bija arī lauzts augšstilba kauls un, papildus tam, biju guvis stipru smadzeņu satricinājumu. Tas viss vēl vairāk pasliktināja manu jau tā vājo veselību. Sāpes un ciešanas, ko es piedzīvoju, bija vārdiem neaprakstāmas. Es pabiju visur labu ārstu un medikamentu meklējumos, un iztērēju tam daudz naudas. Cerībā izārstēties, es arī mācījos visu veidu cjigun prakses, taču nekas no tā visa nelīdzēja.

Man ļoti palaimējās, kad draugs 1997. gadā iepazīstināja mani ar Faluņgun (zināms arī kā Faluņ Dafa). Tikai divas dienas pēc tam, kad biju iemācījies izpildīt vingrojumus, visas manas slimības brīnumainā kārtā izzuda! Mans ķermenis kļuva viegls un vesels. Pieredzētais mani patiešām pārsteidza, un es jutos neizsakāmi pateicīgs prakses dibinātājam, Skolotājam Li Hundži.

Tomēr divus gadus vēlāk Ķīnas komunistiskās partijas (ĶKP) toreizējais līderis Dzjans Dzemiņs un viņa kliķe uzsāka nežēlīgu Faluņgun apspiešanu. Mūsu apgabala Politiski-juridisko lietu komitejas ĶKP sekretārs uz mani turēja ļaunu prātu, jo 80. gados, kad viņš vēl bija vietējās milicijas pārvaldes priekšnieks, es reiz ziņoju par viņa kukuļņemšanu un varas ļaunprātīgu izmantošanu.

Viņš ar saviem darbiniekiem mani nelikumīgi arestēja un ievietoja aizturēšanas centrā. Viņš arī uzdeva uzraugiem un uz nāvi notiesātajiem ieslodzītajiem spīdzināt mani tik nežēlīgi, cik vien viņi spēj. Vēlāk mani pārcēla uz Sjišaņpinas darba nometni Čuncjinā turpmākai vajāšanai.

Tiklīdz mani beidzot atbrīvoja un es atgriezos mājās, mani piespiedu kārtā aizveda uz tā saukto "mācību klasi" (smadzeņu skalošanas centru).

Nespējot izturēt iebiedēšanu un vajāšanu, sieva un bērni, viens pēc otra, aizgāja no manis. Pēc laulības šķiršanas es apprecējos ar citu sievieti, un mēs kopā nodzīvojām vairāk nekā divus gadus. Šajā laika posmā, valdības izdarītā spiediena un nepārtrauktās vajāšanas dēļ, es atslābinājos sevis pilnveidošanā. Es arī pārtraucu regulāri izpildīt vingrojumus, darot to šad un tad pa naktīm. Līdz ar to man atkal sāka parādīties daži veco slimību simptomi.

2011. gada jūlijā vairāki miliči no Diaņdzjanas milicijas pārvaldes Iekšējās drošības nodaļas vairākas reizes ieradās pie manis mājās, lai traucētu un iebiedētu. Pret mūsu gribu viņu nofotografēja mūs ar sievu un piedraudot sacīja, ka tuvāko dienu laikā apgabalā notiks "mācību klase" (smadzeņu skalošana), un man tur ir jāierodas.

Sieva, kas nekad agrāk neko tamlīdzīgu nebija piedzīvojusi, ļoti nobijās. Tā paša gada augustā, neapspriežoties ar mani, viņa iesniedza vietējā tiesā laulības šķiršanas pieteikumu un aizgāja no manis pat neatvadoties. Es tik ļoti pārdzīvoju, ka dažas dienas nevarēju neko ieēst – dzēru tikai aukstu ūdeni, kam piejaukts nedaudz sāls.

Devos viņu meklēt uz viņas dzimto pilsētu, bet tā arī nekur neatradu. Dziļi vīlies es iekāpu autobusā, lai atgrieztos Diaņdzjanā. Ap pulksten sešiem vakarā, kad autobuss bija tikko pabraucis garām Sjakou ciematam, es pēkšņi sajutu, kā man trīs reizes kāds viegli uzsit pa krūtīm, un tad divi cilvēki satvēra mani aiz rokām un tik ātri stūma uz priekšu, ka es dzirdēju vēju svilpjam gar ausīm.

Mirkli vēlāk izdzirdēju, ka viens no viņiem iesaucas: "Klāt esam. Meties uz ceļiem!" Tad dzirdēju, kā otrs ziņo: "Kungs, cilvēks, kurš jums bija vajadzīgs, ir atvests."

"Pacel galvu," izdzirdēju kādu sakām. Pacēlu galvu un ieraudzīju cilvēku, kas sēdēja uz paaugstinājuma un bija ģērbies gaišas krāsas mantijā, kā imperatoram.

"Vai esat pazemes Dievs?" es jautāju.

"Jā, esmu," viņš atbildēja, "Šī ir Elle. Tie, kas atrodas cilvēku pasaulē, netic, ka ir pazemes vai Elles Dievs, tāpēc viņi uzdrošinās darīt jebkādas sliktas lietas. Ko tu par to domā?"

"Tagad, kad esmu nonācis Ellē, kā es varu neticēt, ka esat pazemes Dievs?"

Tad viņš vaicāja manu vārdu un vecumu. Atbildēju, ka man ir 66 gadi. "Tā ir kļūda," viņš pie sevis nomurmināja. "No kurienes tu esi?" viņš man atkal jautāja. Atbildēju, ka no Diaņdzjanas.

"Jūs atvedāt nepareizo cilvēku," viņš skaļi sacīja abiem sargiem. "Ejiet un atvediet 40 gadus veco Čeņu Defu no Džaņdzjanas, nevis Diaņdzjanas. Viņš ir izdarījis daudz ļaundarību un ir pelnījis nāvi."

Kā izrādījās, abi sargi nepareizi bija saklausījuši vietas nosaukumu un saprata Džaņdzjanu kā Diaņdzjanu, un tā kā mans vārds skanēja ļoti līdzīgi Čeņam Defu Džaņdzjanā, viņi kļūdas dēļ paņēma mani.

Pazemes Dievs pāršķirstīja lielu ierakstu grāmatu, kas stāvēja uz galda (iespējams, dzīvības un nāves reģistru).

"Te nu tas ir," viņš smaidot sacīja. "Viņi atveduši nepareizo cilvēku. Tu tagad esi mans īpašais viesis. Tavs vārds jau sen ir izsvītrots no mana saraksta, tāpēc tev šeit nav vietas."

"Kurš tad par mani parūpējās?" es jautāju. "Kāds augstākais tur augšā," viņš teica.

Pēkšņi es atcerējos, ka praktizēju Faluņ Dafa, un mūsu Skolotājs reiz sacīja:

"Es jums jau iepriekš teicu, ka izsvītroju katra Dafa sekotāja vārdu no Elles saraksta. Katra parasta cilvēka vārds ir šajā sarakstā. Esmu izņēmis Dafa sekotāju vārdus no Elles reģistra. Es izdzēsu viņu vārdus no Elles. Tātad jūsu vārdu tur nav." (Likuma izklāsts Fa konferencē Losandželosā, 2006. g.)

"Tagad, kad esi šeit, tu vari arī palūkoties apkārt, pirms dodies atpakaļ," pazemes Dievs man sacīja, "Ir trīs lietas, kas tev jāizdara. Pirmkārt, kad atgriezīsies, tev ir jāpasaka cilvēkiem augšējā pasaulē, ka pazemes Dievs un Elle pastāv, lai sodītu ļaunos un netiklos cilvēkus. Labais un ļaunais vienmēr tiek pienācīgi atlīdzināts. Tie, kas ir izdarījuši sliktas lietas, noteikti saņems atmaksu. Otrkārt, tev ir misija, kura ir jāizpilda. Kad atgriezīsies, tev ir jādara vairāk labu darbu un jāglābj vairāk cilvēku. Treškārt, pastāsti cilvēkiem augšējā pasaulē, ko es teicu un ko tu redzēji Ellē. Ja viņi ir rīkojušies nepareizi, viņiem ir jāmainās un tie nedrīkst turpināt darīt ļaunu, lai nodrošinātu sev labu nākotni. Tev jāatceras, ko es teicu."

"Atcerēšos un izdarīšu visu, ko teicāt," es apsolīju.

"Tad ļauj šiem diviem sargiem parādīt tev, kā ļaunie cilvēki tiek sodīti Ellē pēc tam, kad augšējā pasaulē ir izdarījuši ļaunu. Tā kā tev nav laika, lai redzētu visus astoņpadsmit Elles līmeņus, vienkārši apskati vieglākos sodus," sacīja pazemes Dievs.

Pēc šī rīkojuma, abi sargi vispirms aizveda mani uz Naihe tiltu. Tas bija ļoti šaurs, un zem tā pletās bezgalīgs bezdibenis. Es trīcēju no bailēm un neuzdrošinājos to šķērsot. Galu galā abiem sargiem nācās palīdzēt man tikt tam pāri.

"Mēs pret tevi izturamies laipni, jo tu esi mūsu valdnieka īpašais viesis. Kas attiecas uz tiem, kas šeit atrodas, lai tiktu sodīti par ļaunumu, ko izdarījuši, mēs viņus vienkārši aizvilktu ar dzelzs ķēdi, neraizējoties par to vai viņiem ir bail," sargi sacīja.

Pēc tam, kad bijām šķērsojuši Naihe tiltu, sargi mani aicināja paskatīties uz asins jūru. Es biju nobijies līdz nāvei. Bezgalīgā asiņu jūra bija cilvēku pilna. Lielākā daļa no viņiem bija ģērbti drēbēs vai formās, kādas nēsā amatpersonas, prokurori, tiesneši utt. Bija arī cilvēki dažādos darba apģērbos un baltos halātos. Viņi mirka asinīs – tiem koda krokodili, čūskas, lauvas un citi plēsīgi dzīvnieki. Dzīvnieki plosīja un ēda viņu rokas un kājas. Cilvēki kliedza un raudāja, lūdzot žēlastību. Aina bija patiesi traģiska un šausminoša. Es skatījos uz šo bezgala nožēlojamo ainu un biju pilnīgi satriekts.

"Pasteidzies un paskaties šeit," sargi man sacīja. Es ātri saņēmos un paskatījos turp, kur viņi rādīja. Tā bija vēl šausmīgāka aina: es redzēju milzīgu laukumu, kas bija pilns ar dažādiem spīdzināšanas rīkiem, un uz katra no tiem kāds tika spīdzināts.

Pie kāda liela spīdzināšanas rīka bija piesiets liela auguma, tukls cilvēks. Viņš izskatījās pēc augsta ranga amatpersonas. Katrā pusē viņam stāvēja spīdzinātāji, vienā rokā turot lielu gaļas nazi un otrā miesas gabalu.

"Kāpēc viņu šādi spīdzina?" es drebošā balsī vaicāju sargiem.

"Šis puisis bija ierēdnis," sacīja viens no sargiem, "viņš ņēma kukuļus un piesavinājās valsts līdzekļus. Neviens nezina, cik daudz valsts naudas viņš bija paņēmis savām vajadzībām. Tagad viņš ir Ellē, lai atmaksātu par to ar savu miesu, kas tiks nogriezta gabalu pa gabalam."

"Vai viņš to šādā veidā var atmaksāt?” jautāju, jūtot bailes par viņu.

"Par visu ir jāsamaksā," sargs teica, "ja kāds tiks atlaists ,neatmaksājis visu parādu, citi sūdzēsies, ka pazemes Dievs ir netaisnīgs, apsūdzēs viņu favorītismā un tad Debesis viņu pašu sodītu."

Nākamie, kurus spīdzināja, bija četri vīrieši, kas bija ģērbti tiesībsargājošo iestāžu darbinieku apģērbā un cepurēs ar ĶKP emblēmu. Viņi bija savērti viens otram blakus uz tērauda stieņa, kas bija izdurts cauri viņu muguras lejasdaļai. Abās pusēs stāvēja pa mocītājam, kuri stūma un vilka tērauda stieni. Četri vīrieši sāpēs kliedza, un zeme bija nolieta ar asinīm.

"Ko viņi ir izdarījuši, ka pelnījuši šādu sodu?" es jautāju sargiem.

"Tiesībsargājošo iestāžu darbiniekiem vajadzētu sodīt ļauno un veicināt labo. Bet viņi darīja tieši pretējo. Viņiem maksāja ar nodokļu maksātāju naudu, tomēr viņi ļaunprātīgi izmantoja likumu un strādāja korumpētu ierēdņu un ietekmīgu cilvēku labā. Viņi neredzēja atšķirību starp labo un ļauno, un darīja visu iespējamo, lai kaitētu labiem cilvēkiem. Tiesībaizsardzības vārdā viņi pārkāpa likumu un uzkrāja lielu daudzumu asins parādu. No viņu rokas cieta neskaitāmi daudz labu cilvēku. Lūk tā viņi tiek sodīti, nonākot Ellē. Katru reizi, kad tērauda stieni velk vai stumj, tiek atmaksāts asins parāds."

Pēc tam es ieraudzīju vidēja auguma cilvēku, kurš bija piesiets pie cita spīdzināšanas rīka. Abās pusēs viņam stāvēja spīdzinātāji ar nelielu nazi un miesas gabalu rokās.

"Viņš bija uzņēmējs," sargi paskaidroja, "vainīgs, jo paaugstināja tirgus cenas un krāpa savus klientus. Viņam ir jāatmaksā viss, ko viņš ir parādā citiem, ar savu miesu, neatstājot nevienu parādu."

Uz nākama spīdzināšanas rīka es redzēju vīrieti un sievieti, kas bija piesieti viens otram pretī. Sejas augšdaļas viņiem bija nogrieztas, un nogrieztā miesa karājās pāri sejas apakšējai daļai. Tas izskatījās šausminoši.

"Šie divi ir pārkāpuši laulību. Viņi bija izvirtīgi un viņiem nebija sirdsapziņas," teica sargi.

Es jau grasījos pajautāt sargiem par cilvēku, kas uz nākamā spīdzināšanas rīka bija piesiets ar kājām gaisā, bet viņi mani pavilka un lika skatīties uz priekšu.

Es pacēlu acis un galīgi apjuku no tā, ko redzēju – neskaitāms daudzums cilvēku stāvēja daudzās rindās, un katras rindas priekšā bija galds.

Tie, kas atradās pirmajā rindā, izskatījās pēc amatpersonām. Katrs no viņiem izskatījās noraizējies un satraukts, ar asarām acīs; tie, kas stāvēja otrajā rindā, bija ģērbti dažādos tiesībsargājošo iestāžu formas tērpos un cepurēs ar ĶKP emblēmu. Viņi visi izskatījās nožēlas pilni; cilvēki trešajā rindā bija lietišķos uzvalkos ar kaklasaitēm un izskatījās pēc valsts ierēdņiem; ceturtajā rindā stāvēja medicīnas darbinieki baltos halātos. Tur bija ļoti daudz rindu ar cilvēkiem, pārāk daudz, lai saskaitītu.

Tiklīdz es grasījos vaicāt sargiem, kāpēc šie cilvēki tur atrodas, izdzirdēju pazemes Dievu sakām: "Laiks ir beidzies. Vai atceres trīs lietas, kuras es tev teicu izdarīt?"

Teicu viņam, ka ļoti labi atceros.

"Tad tev ir jāpasteidzas un tūlīt pat jāatgriežas, pretējā gadījumā var būt par vēlu."

Sargi mani pacēla un pameta gaisā. Es tik ļoti baidījos, ka viņi varētu mani aizmest uz laukumu sodīšanai, ka skaļi iekliedzos.

Tajā pat brīdī dzirdēju kādu sakām: "Viņš pamodās! Viņš ir dzīvs!"

"Kur es esmu?" atvēris acis, jautāju.

Kāds ārsts man sacīja, ka atrodos apgabala slimnīcas neatliekamās palīdzības nodaļā. Daži cilvēki, kas stāvēja ap mani, jautāja, kāpēc es tā kliedzu. Es viņiem atbildēju, ka tikko pabiju Ellē un cik tas bija biedējoši. Viņi visi ļoti vēlējās uzzināt, ko es tur redzēju, tāpēc es pastāstīju visu, ko biju pieredzējis.

Pēkšņi es atcerējos, ka braucu autobusā un jautāju, kā es nonācu slimnīcā.

"Pamanīju, ka jūs ļoti svīstat, un jūsu seja kļūst bāla," autobusa biļešu kontrolieris man sacīja. "Jūs zaudējāt samaņu, tāpēc es lūdzu cilvēkus palīdzēt jūs noguldīt uz sēdekļa, un pajautāju pasažieriem, vai mēs nevarētu vispirms aizvest jūs uz slimnīcu. Viņi piekrita. Autobusa vadītājs palielināja braukšanas ātrumu un nepārtraukti signalizēja, lai citi dotu ceļu. Pēc tam, kad aizvedām jūs uz slimnīcu, mēs nogādājām pārējos pasažierus galapunktā un ar taksometru atgriezāmies, lai redzētu, kā jums klājas," paskaidroja biļešu kontrolieris.

"Kad ieradāmies, jūs te gulējāt bez dzīvības pazīmēm; nebija ne skābekļa maskas, ne intravenozās sistēmas. Mediķi vairākas reizes mudināja mūs vest jūs uz morgu, bet mēs atteicāmies. Nolēmām – ja līdz pulksten 23:00 jūs joprojām neizrādīsiet nekādas dzīvības pazīmes, tad vedīsim jūs uz morgu," turpināja biļešu kontrolieris.

Es visiem klātesošajiem pateicos par manas dzīvības glābšanu. Tā kā jau bija pulksten vienpadsmit vakarā, es piedāvāju pa 20 juaņām autobusa vadītājam, biļešu kontrolierim, ārstam un medmāsai, lai viņi varētu kaut ko nopirkt paēst, un teicu, ka atgriezīšos nākamajā dienā, lai nomaksātu medicīniskos izdevumus.

"Par skābekli nav jāmaksā, jo tas netika izmantots. Nelielā intravenozās sistēmas deva maksā tikai dažas juaņas, ko es ar prieku samaksāšu," teica ārsts, "nevajag mums maksāt katram 20 juaņas. Es ticu tam, ko jums teica pazemes Dievs, tādēļ to, ko darījām jūsu labā, uzskatīsim par pirmo labo lietu, ko esam izdarījuši. Jebkurā gadījumā, paldies par piedāvājumu." Ar šiem vārdiem ārsts un medmāsa devās atpakaļ uz dežūru kabinetu.

Kad mēs izgājām no slimnīcas, autobusa vadītājs sacīja: "Mēs šovakar esam paveikuši labu lietu. Paldies jums, īpašais pazemes Dieva viesi, ka pastāstījāt par to, ko redzējāt Ellē. Mēs darīsim vairāk labu darbu un nedarīsim neko sliktu, lai neciestu Ellē. Paldies, saudzējiet sevi un uz redzēšanos."

Asaras ritēja man pār vaigiem, noraugoties, kā nakts tumsā pazūd autobusa vadītājs un biļešu kontrolieris. Es zinu, ka tagad, kad viņi ir uzzinājuši patiesību, viņi varēs būt labi cilvēki.

Avots: http://en.minghui.org/html/articles/2021/3/1/191186.html