Dievbijīgais ķīniešu imperators-budists

Ķīnā budisms uzplauka Dienvidu dinastijas laikā, un tas notika galvenokārt tāpēc, ka Sjao Jaņs (464.-549.g.) – pirmais Lianu dinastijas imperators (pēcnāves vārds Vudi) bija dievbijīgs budists. Viņš ne tikai veicināja budisma izplatību visā valstī, bet arī pats apzinīgi praktizēja budismu savā ikdienas dzīvē un valsts pārvaldībā.

Kļūstot par imperatoru, Sjao Jaņs guva lielus panākumus politikā. Guvis mācību no Dienvidu Cji valsts krišanas, viņš cītīgi nodarbojās ar valsts lietām, un katru rītu, neatkarīgi no laika apstākļiem, agri cēlās, lai pārskatītu lūgumrakstus un oficiālos dokumentus. Ziemā viņa rokas dažreiz tik ļoti nosala, ka āda uz tām plaisāja, taču viņš nekad nesūdzējās.

Lai uzklausītu labus padomus no visām pusēm un pēc iespējas labāk izmantotu savas tautas talantus, viņš netālu no imperatora pils vārtiem lika uzstādīt divas kastes: vienu sauca par Ban Mu Haņ, otru Fei Ši Haņ.

Ja godprātīgi ierēdņi vai talantīgi cilvēki netika pienācīgi atalgoti vai paaugstināti amatā, viņi varēja iemest savus lūgumrakstus Fei Ši Haņ kastē. Ja vienkāršie cilvēki vēlējās izteikt kritiskus komentārus par valsts lietām vai iesniegt priekšlikumus, viņi varēja iemest savus lūgumrakstus Ban Mu Haņ kastē.

Lianu imperators Sjao Jaņs piešķīra lielu nozīmi amatpersonu atlasei un iecelšanai amatā. Viņš pieprasīja, lai vietējās amatpersonas būtu godīgi cilvēki ar tīru sirdsapziņu, un bieži aicināja viņus uz galmu, lai atgādinātu, ka viņu pienākums ir kalpot valstij un tautai.

Lai uzlabotu valsts pārvaldi, imperators pastāvīgi izsūtīja savus rīkojumus pa visu valsti. Ja amatpersonas nelielos apgabalos panāca izcilus sasniegumus, viņus norīkoja uz lielajiem apgabaliem, bet lielo apgabalu ierēdņus par izciliem nopelniem norīkoja augstākos amatos. Pateicoties šai saprātīgajai politikai, Lianu amatpersonas labi veica savus pienākumus, un valstī uzplauka lauksaimniecība, zīda tekstilrūpniecība un tirdzniecība.

Lianu imperators Sjao Jaņs ticēja Budam un pielūdza viņu no visas sirds. Pirmajos gados, pavadot lielāko daļu laika kara laukā, viņam nebija iespējas apmeklēt tempļus, dedzināt vīraku un izrādīt cieņu Budam. Taču, kļuvis par imperatoru, viņš ļoti nopietni pielūdza Budu un apmeklēja tempļus, un šādi pasākumi viņa valstī kļuva par nozīmīgām rituālām darbībām.

504. gadā, gadu pēc tam, kad viņš kļuva par Lianu dinastijas imperatoru, viņš aizveda 20 000 mūku un laju uz Čunjuņ zāles Čunjuņ paviljonu, kur uzrakstīja šīs rindas – Še Dao Ši Fo Veņ, tādējādi apliecinot savu patiesumu, pielūdzot Budu.

Kā uzticīgs budisma sekotājs imperators Sjao Jaņs ieguva savas tautas cieņu. Saskaņā ar vēstures grāmatām viņš trīs gadus valkāja vienu un to pašu galvassegu un divus gadus izmantoja vienu un to pašu segu, pirms nomainīja to pret jaunu. Viņš ēda veģetārus ēdienus un nepievērsa ēdienam vai apģērbam lielu uzmanību. Viņs valkāja tās pašas drēbes arī pēc vairākkārtējas mazgāšanas. Viņa drēbes bija izgatavotas no kokvilnas, nevis zīda, jo zīda ražošanā bija jānogalina daudz zīdtārpiņu, kas neatbilda budisma aizliegumam nogalināt dzīvās būtnes. Imperators ēda vienreiz dienā, galvenokārt dārzeņus, bet kad bija ļoti aizņemts un jutās izsalcis, viņš ēda tikai putru. Viņš nekad nedzēra alkoholu un neklausījās mūziku prieka pēc, lai gan pats bija meistarīgs mūziķis. Viņš bija "visnožēlojamākais" imperators Ķīnas vēsturē.

Pārvaldot tautu, imperators Sjao Jaņs bija ļoti žēlsirdīgs. Ikreiz, kad tiesa noziedzniekam piesprieda nāvessodu, viņš daudzas dienas bija skumjš. Vēlākajos gados viņš vēlējās kļūt par budistu mūku un četras reizes veica ceremoniju, kas apliecināja, ka viņš ir gatavs kalpot Budam. Ceremonijas notika Tuntai templī, kas bija lielākais Dzjaņkanas pilsētā. Līdz ar to viņu sāka saukt par "Imperatoru Bodhisatvu".

Lianu dinastijas imperators Sjao Jaņs patiesi bija pelnījis titulu "Imperators Bodhisattva". Savas valdīšanas laikā viņš lika uzcelt daudz tempļu, Budas statuju un dedzīgi izplatīja budismu. Galvaspilsētā Dzjankanā bija vairāk nekā 500 tempļu ar daudziem pakāpjveida paviljoniem un pagodām. Lianu dinastijas laikā valstī bija pieci miljoni iedzīvotāju, bet mūku un mūķeņu tikai Dzaņkanas pilsētā vien bija 100 000. Arī citos apgabalos un prefektūrās to bija ļoti daudz.

Tajā laikā bija izplatīta "sevis upurēšanas" prakse. To varēja izdarīt divos veidos. Viens no tiem bija ziedot templim savu īpašumu, bet otrs – kalpot templī kā mūkam. Sjao Jaņs četras reizes "upurēja sevi", kā mūks kalpojot Tuntai templī (tagad Dzjimina templis Naņdzjinā), uzturoties tur 3, 12, 30 un 37 dienas. Un katru reizi ministri pārliecināja viņu atgriezties pilī, nosūtot templim dāsnus ziedojumus, kopumā 400 miljonu zelta monētu. Lianu dinastijas laikā budisms sasniedza vēl nepieredzētu uzplaukumu.

Sjao Jaņs ieņēma troni gandrīz pusgadsimtu, un šajā laikā viņa valsts un tauta piedzīvoja ievērojamu kultūras un ekonomikas uzplaukumu. Pat naidīgās valstis ziemeļos bija iespaidotas un daudzās lietās sekoja viņa piemēram.

Kamēr Sjao Jaņs neatlaidīgi veicināja budisma izplatību valstī, arī tradicionālais konfūcisms sasniedza vēsturē vēl nebijušu līmeni. Visā valstī valdīja konfūcisma kultūras gaisotne, un zinātnieki ļoti interesējās par konfūcisma izpēti. Imperators, prinči un augstmaņi, visi lepojās, ka ir laipni un godprātīgi un centās paaugstināt savu kultūras līmeni.

Tā rezultātā Lianu dinastijas 50 gadu pastāvēšanas laikā iespaidīgs skaits atzītu rakstnieku un dzejnieku deva ievērojamu ieguldījumu Ķīnas literatūrā, piemēram, Sjao Tuns, kurš sarakstīja"Džaomina izlases darbi", grāmatas Sun Šu autors Šeņ Jue, Sjao Dzilian, kurš uzrakstīja Naņ Cji Šu, Liu Sje, traktāta Veņ Sjiņ Diao Lun autors, Džun Žun – Ši Pin autors, kā arī daudzi citi slaveni mācīti vīri, nemaz nerunājot par diviem Sjao Jaņa dēliem, kuri paši kļuva par imperatoriem – Dzjaņveņu (piedzimstot tika dots vārds Sjiao Gans) un Juaņu (Sjiao Ji). Literāros sasniegumus Lianu dinastijas laikā var salīdzināt tikai ar plaukstošo Tanu un Ziemeļu Sunu dinastijas laika sasniegumiem Ķīnas vēsturē.

Lianu dinastijas imperators Vudi deva ievērojamu ieguldījumu Ķīnas budisma kultūrā, konfūcisma popularizēšanā un Ķīnas dievišķās kultūras attīstībā.

Avots: http://en.minghui.org/html/articles/2020/11/5/188122.html