Ieskats vēsturē: katastrofu iemesli

Stāsti no pagātnes ir palīdzējuši veidot daudzas kultūras tradīcijas pasaulē. Un ļoti bieži tie var palīdzēt mums izkļūt no bezcerīgām situācijām, ja vien mēs izvēlamies raudzīties uz tām caur pazemības un patiesuma prizmu.

Visā vēstures gaitā cilvēce nav spējusi izvairīties no dabas katastrofām. Plūdi, sausums, zemestrīces, cikloni un epidēmijas bieži tiek uzskatīti par "Dieva sodu", "nejaušām nelaimēm" vai tās tiek mēģinātas izskaidrot ar plašu argumentāciju un teoriju klāstu.

Senajā Ķīnā viens no skaidrojumiem bija tāds, ka dabas katastrofu iemesls bieži vien ir tas, ka tikusi pastrādāta liela netaisnība.

Senajā ķīniešu kultūrā ikreiz, kad notika dabas katastrofas, imperatori un galma amatpersonas pārdomāja to, kā viņi ir pārvaldījuši valsti, pārbaudīja, vai nav izdarījuši ko nepareizu un vai nav pieļauta kāda netaisnība, kas būtu jānovērš.

Šāda koncepcija bija kļuvusi par Haņu dinastijā (202. g. p.m.ē - 220. g.) ierastu praksi. "Vēlīnās Haņu dinastijas grāmatā" par Austrumu Haņu perioda vēsturi ir aprakstīti vairāki gadījumi, kad stipra sausuma laikā pēkšņi sāka līt lietus pēc tam, kad imperatori bija izlabojuši pieļautās netaisnības un atbrīvojuši nepamatoti ieslodzītos cilvēkus.

Piemēram, grāmatā bija aprakstīts gadījums, kad Junjuaņ perioda sestajā gadā, Haņu dinastijas imperatora He valdīšanas laikā (88. - 106. g.) galvaspilsēta cieta no stipra sausuma. Imperators nolēma pārskatīt lietas, kurās notiesātajiem bija piespriesti bargi sodi, un ļāva viņiem iesniegt apelāciju. Līdz ar to, agrāk nepatiesi apsūdzētie tika attaisnoti, un taisnīgums atjaunots. Vēl pirms imperators atgriezās pilī, sākās spēcīgs lietus.

Ir ieraksts par vēl kādu atgadījumu: Haņu dinastijas imperatora Aņa valdīšanas otrajā gadā (106. - 125. g.) imperatore-atraitne pārskatīja lietas ar nepareiziem spriedumiem, un atkal, gandrīz tūlīt pat, sausuma skartajos reģionos sākās spēcīgas lietavas.

Darbā Hetu, kas sastāv no senajā Ķīnā izmantotajām kosmoloģiskajām diagrammām, ir skaidri norādīts uz dabas katastrofu cēloņiem. Piemēram, siseņu uzbrukums tika uzskatīts par ierēdņu tirānijas un alkatības rezultātu, kuri, visticamāk, iemetuši cietumā daudzus nevainīgus cilvēkus. Šādās situācijās dabas stihijas notiek kā Debesu brīdinājums un sods. Kad galma amatpersonas aizdomājās par savu nepareizo rīcību un izlaboja to, dabas katastrofas attiecīgi izzuda.

Stāsts par Džou Cjinu no Haņu dinastijas

Tas ir patiess stāsts, kas dokumentēts "Haņu dinastijas grāmatā".

Viss notika Rietumu Haņu periodā (202. g. p.m.ē. - 9. g.) Dunhajā (šodien Šaņdunas province). Tur dzīvoja jauna atraitne Džou Cjina, kura pēc vīra nāves turpināja rūpēties par savu vīramāti vairāk nekā desmit gadus. Viņas krietnums un cieņa pret vecākiem izpelnījās lielu atzinību vietējo iedzīvotāju vidū.

Džou vīramāte vairākas reizes mēģināja viņu pārliecināt apprecēties no jauna, lai sāktu jaunu dzīvi, bet viņa vienmēr atteicās un turpināja pienācīgi rūpēties par savu vīramāti.

Lai atvieglotu labsirdīgās vedeklas rūpju nastu, vecā sieviete izdarīja pašnāvību, pakaroties. Kad Džou ieraudzīja, kas noticis, viņa bija bēdu satriekta. Tomēr vīramātes meita apsūdzēja viņu mātes nogalināšanā un ziņoja par to vietējam miertiesnesim.

Tiesnesis atteicās uzklausīt Džou paskaidrojumus par to, ka viņa nav vainīga, un lika izpildīt viņai nāves sodu. Lai gan vietējie iedzīvotāji zināja, ka Džou nav vainīga, neviens neiestājās par viņu, lai panāktu taisnīgumu, izņemot kādu cietuma darbinieku, kurš vēlāk aiz bēdām aizgāja no darba, kad tiesnesis noraidīja viņa atkārtotos aicinājumus pārskatīt Džou lietu.

Nāves soda izpildes dienā Džou pasludināja savu nevainību Debesīm, sakot, – ja viņa nav vainīga, tad jūnijā uzsnigs sniegs un trīs gadus valdīs sausums. Un patiešām, tā gada jūnijā sniga, un nākamajos trīs gados reģions piedzīvoja stipru sausumu. Raža bija tik niecīga, ka iedzina vietējos iedzīvotājus postā.

Kad jaunais prefektūras tiesnesis no bijušā cietuma darbinieka uzzināja par Džou lietu, viņš saprata, ka trīs gadu sausums ir sods par lielo netaisnību, kas izdarīta attiecībā pret Džou, kā arī par vietējo iedzīvotāju klusēšanu.

Tāpēc viņš nekavējoties sarīkoja pie Džou kapa piemiņas ceremoniju, lai publiski atzītu viņas nevainīgumu un visu ļaužu vārdā patiesi atvainotos. Tiklīdz viņš bija paudis nozēlu, debesīs parādījās tumši mākoņi, un, pirms ceremonija bija pabeigta, sāka līt.

Tajā gadā reģionā bija labvēlīgi laika apstākļi un cilvēki ievāca bagātīgu ražu.

Noteiktība ir tikumības stūrakmens

Kaut arī ir skaidrs, ka slikta rīcība un morāles pagrimums noved pie nelaimēm, cilvēki atkal un atkal pieļauj vienas un tās pašas kļūdas.

Viens no dižākajiem valdniekiem Ķīnas vēsturē – imperators Taidzuns no Tanu dinastijas – sarakstīja krājumu Di Faņ, par to, kā vajadzētu uzvesties imperatoriem. Tajā viņš iekļāva rindiņu, kas tulkojumā aptuveni nozīmē: "Nav grūti saprast labu argumentāciju, bet grūti to īstenot praksē, un vēl grūtāk vienmēr to ievērot."

Imperators Taidzuns arī saviem galma ierēdņiem atgādināja par pareizu uzvedību: "Galma ierēdņiem pret valsts lietām jāizturas ar lielu atbildību. Kā jūs varat man palīdzēt, ja nerunājat, kad redzat, ka es rīkojos nepareizi? Ja jūs pieverat acis, var tikt pieļauta netaisnība, kas vēlāk var radīt kaitējumu pasaulei."

Imperators Taidzuns vienmēr centās izmantot savu varu taisnīgi, un vienmēr mudināja savus ministrus norādīt uz viņa trūkumiem, lai viņš varētu tos izlabot. Viņa godīgās valdīšanas laikā uzplauka Tanu dinastijas ekonomika un kultūra, nostiprinājās armija, un šis periods tika uzskatīts par paraugu visiem nākamajiem imperatoriem un zelta laikmetu Ķīnas vēsturē. Cilvēki dzīvoja mierā un labklājībā.

Turpretī Minu dinastija bija vissliktākā valdības korumpētības ziņā, un varas ļaunprātīga izmantošana sasniedza vēl nepieredzētu līmeni. Einuhi ieguva neierobežotu varu valsts lietās un izveidoja pirmo slepeno dienestu Ķīnas vēsturē, kas pazīstams kā Dunčan (Austrumu punkts) un Sjičan (Rietumu punkts). Viņiem bija neierobežota vara, apspiežot "nevēlamos" galma ierēdņus un vienkāršos ļaudis. Cilvēki dzīvoja bailēs, un daudz nevainīgu cilvēku tika nepamatoti notiesāti, pakļauti spīdzināšanai un nomira.

Rezultātā, Minu dinastiju, biežāk nekā citas, piemeklēja dabas katastrofas. Saskaņā ar vēstures statistikas datiem, Minu dinastijas 276 valdīšanas gados, bija reģistrēti vismaz 168 dažādu infekcijas slimību uzliesmojumi, bet visas dinastijas pastāvēšanas laikā 330 epidēmijas gadījumi.

Kā parasti, kad sākās sausums, plūdi vai zemestrīces, imperatori lika saviem padotajiem izteikties par to, kas ir bijis darīts nepareizi. Minu dinastijas galmā kūpināja vīraku, upurēja Debesīm un nožēloja grēkus. Tomēr dinastija turpināja valdīt pār tautu ar dzelzs dūri un izmantoja vardarbību, lai nostiprinātu savu varu.

Kā gan šādā gadījumā Debesis varēja tai sniegt jelkādu palīdzību un aizsardzību?

Vēsture turpina atkārtoties

Šādu netaisnības paraugu, kam seko kāda nelaime, var atrast arī mūsdienās. Aplūkosim notikumus, kas noveda pie SARS uzliesmojuma 2003. gadā.

1992. gadā no Čančuņas pilsētas uz Ķīnas ziemeļaustrumiem sāka strauji izplatīties Faluņgun garīgā prakse, kas balstīta uz "Īstenības Labestības Pacietības" principu. Septiņu gadu laikā Faluņgun praktizējošo cilvēku skaits Ķīnā vien sasniedza gandrīz 100 miljonus.

Tomēr, ņemot vērā prakses popularitāti un bailes zaudēt kontroli pār ķīniešu tautu, toreizējais Ķīnas komunistiskās partijas (ĶKP) līderis Dzjans Dzemiņs 1999. gada jūlijā uzsāka valsts mēroga represijas attiecībā uz Faluņgun praktizētājiem.

2000. gada beigās Ķīnas Anti-kultu asociācija (China Anti-Cult Association, CACA) organizēja pret Faluņgun vērstu kampaņu "Viens miljons parakstu", kura aizsākās Pekinas universitātē 2001. gada 11. janvārī. CACA dažādās vietās izvietoja 100 petīciju ruļļus (katru 100 metrus garu) un vietējās ĶKP nodaļas organizēja vietējos iedzīvotājus šo petīciju parakstīšanai. 2001. gada 26. februārī kampaņas organizatori apgalvoja, ka petīciju parakstījis vairāk nekā pusotrs miljons cilvēku.

Starp tiem, kas parakstīja petīciju, bija Faluņgun praktizētāju radinieki, kuri paši bija guvuši fizisku un garīgu labumu no prakses, kā arī viņu kaimiņi, draugi, kolēģi un klasesbiedri, no kuriem daudzi zināja, ka Faluņgun ir laba prakse, tomēr parakstīja petīciju, lai parādītu, ka viņi seko partijas politikai.

Tā paša gada martā CACA pārstāvji iesniedza parakstus ANO Cilvēktiesību padomei Ženēvā, lai maldinātu arī starptautisko sabiedrību.

Lai gan galvenā loma Faluņgun vajāšanā bija "ofisam 610", milicijai, tiesām un prokuratūrām, tie, kas parakstīja pret Faluņgun vērstās petīcijas, nevarēja sevi atbrīvot no vainas par tirāna atbalstīšanu viņa nežēlīgajā valdīšanā.

Ar kampaņas "viens miljons parakstu" palīdzību ĶKP spēja izvērst Faluņgun vajāšanu vēl plašākā mērogā. Uz šo brīdi vairāki miljoni nevainīgu praktizētāju ir tikuši pakļauti nelikumīgiem arestiem, aizturēšanai, piespiedu darbam, ieslodzījumam; tūkstoši ir miruši spīdzināšanas rezultātā, un daudzi citi tikuši nogalināti orgānu dēļ.

Papildus fiziskai vajāšanai, ĶKP organizētās propagandas kampaņas un pasākumi, kuru mērķis bija parādīt Faluņgun kā kultu, kurināja sabiedrībā naidu pret šo miermīlīgo un tikumīgo praksi.

2003. gadā, kad visā Ķīnā plosījās šāda liela netaisnība, valstī sākās SARS uzliesmojums. Daudziem ķīniešiem, kuri labi pārzināja Ķīnas vēsturi, tas bija Debesu brīdinājums pārtraukt šādus noziegumus pret cilvēci.

Daudzi cilvēki krita panikā un sāka pārdomāt savu rīcību. Tomēr, tiklīdz epidēmija norimās, viņi aizmirsa par šīm ciešanām un turpināja savas ļaundarības. Arī Faluņgun vajāšana turpinājās.

2007. gadā Guansji provincē uzsāka jaunu vajāšanas kampaņu, kuras mērķis bija piespiest ģimenes parakstīt saistību karti "Noraidīt visus kultus", un tā drīz izplatījās visā Ķīnā. Iedzīvotāji tika mudināti novērot viens otru un ziņot vienam par otru; daži cilvēki pat ziņoja par saviem ģimenes locekļiem, kurus pēc tam nosūtīja uz "smadzeņu skalošanas centriem" ar mērķi tos "pārveidot".

2011. gada augustā centrālais "ofiss 610" uzsāka "Guansji pieredzes" popularizēšanu visā valstī.

2013. gadā ĶKP īstenoja vēl vienu valsts mēroga "smadzeņu skalošanas" kampaņu, lai apmelotu Faluņgun. Šī kampaņa galvenokārt bija vērsta uz Faluņgun praktizētāju ģimenes locekļiem, sievietēm Ķīnas lauku apvidos, kā arī pamatskolas un vidusskolas skolēniem.

2017. gada 22. septembrī ĶKP organizēja parakstu vākšanu interneta tiešsaistē, mudinot interneta lietotājus parakstīt petīciju "Saki nē kultiem". Liels skaits cilvēku, kuri nezināja patiesību par Faluņgun, kļuva par šīs "smadzeņu skalošanas" upuriem un vienlaikus palīdzēja ĶKP izdarīt turpmākos noziegumus.

Pēc tam, kad 2020. gadā Vuhaņā aizsākās postošā koronavīrusa pandēmija, daudzi to uztvēra kā vēl vienu brīdinājumu cilvēcei. Ļaudis ir sapratuši, ka cilvēce atrodas kritiskā vēstures brīdī un visi, cita starpā, saskaras ar sirdsapziņas pārbaudi.

Avots: https://en.minghui.org/html/articles/2020/8/5/186195.html