Ētikas krīze

Ētika ir filozofijas nozare, kas attiecas uz labo un ļauno, kurā tiek ņemta vērā morāle, morālais pienākums, morāles principi un vērtības, kā arī cilvēka raksturs. Sengrieķu un latīņu valodā vārdi „ētika” un „morāle” ir sinonīmi vārdam „paražas”. Tomēr grieķu termins „ētika” attiecas arī uz raksturu, savukārt „tikumi” attiecas uz sociālajām paražām. Morāles jautājumi ir tikuši apspriesti jau kopš brīža, kad parādījās valodas.

Ētika ir filozofijas nozare, kas attiecas uz labo un ļauno. (Attēls: Pamela Carls via flickr CC BY 2.0)

Senākie dokumentētie traktāti par tikumību ir cēlušies aizvēsturiskajā Ķīnā un datēti ar 4000. gadu pirms mūsu ēras. Tomēr starp ētiku un morāli ir atšķirība, pirmā attiecas uz universālu, formālu morāles un principu sistēmu, savukārt morāle attiecas uz jebkuras sociālās grupas vai indivīda relatīvo vērtību standartu.

Sengrieķu un latīņu valodā vārdi „ētika” un „morāle” ir sinonīmi vārdam „paražas”. (Attēls: pixabay / CC0 1.0 )

Cilvēks ir visneparastākās suga uz šīs planētas, vienīgā dzīvības forma, kas spēj sajust savu darbību ietekmi no cēloņa un seku viedokļa. Sanskritā to apzīmē ar vārdu „karma” jeb „karmiskās attiecības”.

Tā kā mūsu dvēseles ir nemirstīgas, tām mūžam jādzīvo ar mūsu domu un rīcības sekām. Tomēr ir viens izņēmums – to cilvēku dvēseles, kuri ir pastāvīgi grēkojuši un darījuši pārāk daudz slikta, mirs uz mūžu. Dvēsele, kas tiek uzskatīta par dievišķu būtni, par katru cenu vēlas izvairīties no aptraipīšanās, lai nodrošinātu sev mūžīgo eksistenci. Tā vēlas pastāvēt harmonijā ar visiem un būt līdzjūtīga. Mūsdienās to varētu uzskatīt par taisnīguma principu.

Mārtiņs Luters sacīja: „Visuma loks ir garš, bet tas virzās uz taisnīgumu.” Tā kā pastāv bezgalība, tad katrai darbībai galu galā ir jāatgriežas savā pirmavotā, kaut arī tas var prasīt ilgu laiku. Dvēseles esamība uzliek būtnei milzīgu atbildību, jo šī privilēģija nozīmē, ka tai ir brīva griba vai izvēles brīvība. Tā kā mūsu dvēseles pieder un ir vienotas ar universālo avotu – Radītāju vai Garu – mums šī brīvās gribas atbildība ir jāuztver ārkārtīgi nopietni. Indivīda rīcībai ir tālejošas sekas attiecībā uz mūžību.

Mārtiņš Luters sacīja: „Visuma loks ir garš, bet tas virzās uz taisnīgumu”. (Attēls: pixabay / CC0 1.0 )

Šobrīd mēs atrodamies dziļā ētikas krīzē, kuras iznākums ietekmēs mūsu un mūsu bērnu dzīvi. Morāli taisni cilvēki izmisīgi vēlas ievērot morāles principus, kamēr it visā, kam piemīt godīgums un ētiskums, nemanāmi iefiltrējas draudīgas ietekmes un politika.

Ķīniešu militārais stratēģis Suņdzi savā traktātā „Kara māksla” sacīja, ka kara mākslā ir pieci nemainīgi faktori, kas jāņem vērā, izvērtējot apstākļus kaujas laukā: morāles likums, debesis, zeme, metodes un disciplīna, virspavēlnieks. Virspavēlnieks tradicionāli personificē tādus tikumus kā gudrību, patiesumu, līdzjūtību, labsirdību, drosmi un disciplīnu.

Tālāk Suņdzi aplūko jautājumu, kurai no karojošajām pusēm varētu piemist lielāka tikumība, kuram virspavēlniekam ir Debesu sniegtas priekšrocības, kurai armijai ir lielāka pašdisciplīna, kurā armijā pareizi atalgo un soda, un kura ir spēcīgāka. Viņš norādīja, ka zinot atbildes uz šiem jautājumiem, var paredzēt uzvarētāju.

Ķīniešu militārais stratēģis Suņdzi savā traktātā „Kara māksla” sacīja, ka kara mākslā ir pieci nemainīgi faktori, kas jāņem vērā, izvērtējot apstākļus kaujas laukā. (Attēls: 663highland via Wikimedia Commons/CC BY 2.5)

Šī ir patiešām bēdīga situācija tiem cilvēkiem, kuri zaudējuši savu iedzimto godīgumu un ētiku, kuri bradā visu, kas ir labs un mūžīgs, kuri ņirgājas par pastāvīgumu, smejas par Debesīm un ir garīgi pagrimuši.

Pašdisciplīnai šajā cīņā ir izšķiroša loma. Morāli taisniem cilvēkiem piemīt pacietība un drosme, kā arī prasme mainīt savus plānus atbilstoši apstākļiem. Viņiem piemīt arī pacietība un iecietība, lai paliktu neatlaidīgi, jo viņi zina par bezgalīgo atlīdzību.

Avots: https://www.visiontimes.com/2017/09/30/the-importance-of-ethics.html