Iegaumēt no galvas Likumu un patiesi pilnveidoties

Es praktizēju Faluņ Dafa aptuveni 21 gadu. 1999. gada sākumā es sāku iegaumēt "Džuaņ Faluņ" no galvas. Toreiz es zināju, cik svarīgi ir mācīties Fa no Skolotāja lekcijām, un zināju, ka Dafa sekotāji Čančuņā bija iegaumējuši Fa no galvas. Tāpēc es arī sāku iegaumēt "Džuaņ Faluņ".

Vairāki praktizētāji iegaumēja Fa kopā. Mēs bijām ļoti koncentrēti, mums bija mazāk domu, kas novērš uzmanību, un ātri iegaumējām Fa no galvas. Un mēs varējām atcerēties Fa ilgu laiku. Draugi praktizētāji kopā izpildīja vingrojumus, mācījās Fa un iepazīstināja ar Fa cilvēkus it visur. Tas bija mans laimīgākais laiks.

Vajāšanas sākās 1999. gada 20. jūlijā. 2000. gada martā es gatavojos iegaumēt no galvas "Cjigun – tā ir pilnveidošanās" no "Džuaņ Faluņ", kad milicija mani aizveda uz aizturēšanas centru, jo es devos uz Pekinu, lai aicinātu pārtraukt vajāšanu.

Sākumā daudzi praktizētāji tika ieslodzīti kopā, tāpēc mēs kopā citējām Fa. Daži praktizētāji varēja atstāstīt Fa ļoti labi. Es nožēloju, ka es neesmu sākusi iegaumēt Fa agrāk, kad varēju to brīvi darīt. Ar draugu praktizētāju palīdzību ieslodzījuma centrā man izdevās iemācīties no galvas "Hun Jiņ" un "Uzcītīgas pilnveidošanās būtība". Es mācījos Fa katru dienu un turēju spēcīgas taisnās domas. Es centos "nekad neatbildēt uz sitienu ar sitienu", "neatbildēt uz lamām ar lamām", neapvainoties uz miličiem par tad, kad tiku pakļauta elektrošoka steku sitieniem vai barbariskai piespiedu barošanai.

Miliči apbrīnoja Dafa sekotājus. Viens no viņiem teica: "Es labprāt nebūtu milicis, lai varētu atlaist jūs brīvībā."

Es zināju, ka Skolotājs palīdz saviem sekotājiem, stiprinot viņu spēcīgo gribu un gudrību. Mēs dziedājām dziesmas par Dafa. Ieslodzītie un miliči – visi juta, ka šīs dziesmas ir labas. Mēs uz tāfeles uzrakstījām dzejoli "Desmit pasaules ļaunumi" no dzejas krājuma "Hun Jiņ". Miliči teica, ka saturs ir ļoti labs un dzejolis var palikt uz tāfeles ilgu laiku.

Skolotāja dzimšanas dienā ieslodzījuma centra mazformāta avīzē tika publicēts Dafa sekotāju raksts, kurā viņi pauda Skolotājam pateicību. Visi cilvēki, kas to izlasīja, teica, ka mūs Skolotājs ir patiešām labs.

Es bieži vien biju aizkustināta līdz asarām par Dafa sekotāju drosmi un varonību, saskaroties ar grūtībām. Pavadīju ieslodzījuma centrā gandrīz gadu, un Skolotājs sakārtoja tā, ka pie manis atnāca draugi praktizētāji un man ļoti palīdzēja. Tolaik mana apziņa bija ļoti tīra un es kļuvu ļoti stipra.

Vēlāk mēs tikām šķirti un nosūtīti uz dažādiem cietumiem. Mūs uzmundrināja pat tas, ja vienkārši satikāmies koridorā, un laiku pa laikam vienkārši redzējām viens otru, jo mums nebija atļauts sarunāties. Šos piecus gadus cietumā es pārāk neuztraucos par savu ģimeni, lai gan manā ģimenē bija gan veci, gan jauni cilvēki, piemēram, mana meita bija 14 gadus veca.

Pēc tam, kad es atbraucu uz ārzemēm, es sāku pievērst uzmanību tam, lai mācītos Fa un pievienojos RTC platformas projektam, lai veiktu tālruņa zvanus praktizētāju glābšanai Ķīnā. Lielākā daļa praktizētāju, kas darbojās RTC, bija tikko ieradušies no Ķīnas un juta spēcīgu vēlmi glābt draugus praktizētājus.

Bet bija arī daudz tieksmes cīnīties un konfliktu. Es arī izjutu lielu spiedienu, tāpēc centos veikt vairāk tālruņa zvanu un mazāk runāt ar praktizētājiem. Tomēr laiku pa laikam izpaudās cilvēciskās domas. Kad bija konflikts, bija grūti veikt labu tālruņa zvanu uz Ķīnu. Pirms emocijas aizgāja, varēja paiet vairākas dienas. Tā kā praktizētāju glābšana ir atkarīga no sadarbības visā grupā, mēs varam izglābt cilvēkus tikai labi sadarbojoties.

Parasti mēs pa vienam zvanījām uz Ķīnu RTC istabā, un pārējie praktizētāji palīdzēja, raidot taisnās domas. Man uzticēja atbildību par RTC, jo man nebija jāstrādā un bija pietiekami daudz brīva laika. Es jutu atbildību. Es gribēju izglābt katru Ķīnā nolaupīto praktizētāju. Tā ir mana misija.

Katru dienu no rīta līdz vakaram man bija jāveic daudzi zvani. Bieži vien es vairākus mēnešus neizgāju ārā, jo mans vīrs pirka dārzeņus un gatavoja ēdienu. Vakaros es iegaumēju Fa no galvas. Sākumā bija ļoti grūti iegaumēt. Es izlasīju Minghui.org publicētos rakstus par to, kā praktizētāji Ķīnā ar ļoti stipru gribu iemācījās Fa no galvas. Es tikai turpināju iegaumēt.

Skolotājs deva man daudzus iedrošinājumus. Dažreiz es atvēru "Džuaņ Faluņ" un redzēju nelielu zelta starojumu. Reiz es redzēju, ka katrs vārds grāmatā kustas. Tas bija pārsteidzoši. Līdztekus Fa iegaumēšanai no galvas Skolotājs ļāva man saprast daudzas cilvēciskās pieķeršanās manī – bailes pazaudēt seju, bailes no kritikas, tieksme cīnīties, aizvainojums, patiku daudz runāt, skaudību u.t.t Šo pieķeršanos apzināšanās bija tikai pirmais solis. Atbrīvoties no tām bija ļoti grūti. Šajā laikā es atkārtoju no galvas "Džuaņ Faluņ" jau otro reizi.

Katru pieķeršanos bija ļoti grūti likvidēt, it īpaši tieksmi cīnīties. Kad es zvanīju ķīniešu miličiem un viņi mani aizskāra, es paaugstināju balsi. Taivāniešu praktizētāji man atgādināja pieklusināt balsi. Es zināju, ka man trūkst labestības. Es domāju: “Man vajadzētu pilnveidot labestību, man tās nepietiek, es patiešām rīkojos slikti.” Es sapratu, ka šos gadus pievērsu lielu uzmanību darīšanai, bet nepilnveidoju savu sirdi.

Tajā laikā es sāku pievērst uzmanību savas sirds pilnveidošanai. Tomēr, saskaroties ar pārbaudījumiem, es nepārtraukti nevarēju tikt ar to galā. Izskatījās, ka, sākoties pārbaudījumam, es nevarēju noturēt Sjiņsjin, pat ja biju tam labi sagatavojusies. Tad es sapratu, ka dzenos pēc tā, lai pēc iespējas ātrāk iegaumētu Fa, ka iegaumēšanas formā biju pazaudējusi sevi. Es sāku nomierināties, lai iegaumētu Fa, izlabojot savu sirdi un attieksmi. Tajā pašā laikā es katru dienu vienu stundu mācījos citus Skolotāja Likuma izklāstus ārzemēs. Tas man palīdzēja saprast "Džuaņ Faluņ".

Likuma izklāstā 2005. gada Fa konferencē Sanfrancisko Skolotājs teica: "Ja jums patiešām ir tik nopietna attieksme pret šīm lietām, tad spēsiet tās apvaldīt, un tādā gadījumā jūs spēsiet tās vājināt, pakāpeniski pilnībā novērst. Ja jūs domājat, ka jūs par tām jau zināt, un šajā sakarā arī esat ļoti noraizējušies, bet praksē patiesībā tās neapvaldāt un neapslāpējat, tad faktiski jūs esat apstājušies pie tā, ka tikai pamanījāt un sajutāt šādu domāšanas darbību, bet nerīkojāties, lai tās apvaldītu. Tas arī ir, ka jūs tikai domājat par to un praktiski it nemaz nepilnveidojaties."

Tad es sapratu daudz skaidrāk. Man ir jārīkojas, lai nomāktu šīs sliktās domas. Šajā laikā es vienkārši skatījos sevī, neatkarīgi no tā, ar kādām neveiksmīgām lietām es saskāros, un biju ļoti iecietīga pret saviem draugiem praktizētājiem.

Skolotājs rūpējās par mūsu glābšanas komandu ar svētību un aizsardzību. Viens gadījums bija pavisam iespaidīgs. Viens praktizētājs tika nopietni ievainots.

Viņu aizveda uz slimnīcu, kurai bija deviņi stāvi, Veņdžou pilsētā, lai tur veiktu operāciju. Mēs centāmies viņu atrast, zinot, ka Veņdžou ir vairākas slimnīcas, kurām ir deviņi stāvi. Faluņgun praktizētāji slimnīcā netika reģistrēti. Praktizētājiem bija piešķirti tikai numuri, viņu vārdus nepierakstīja.

Mēs gribējām noskaidrot, kurš milicis bija atbildīgs par šo lietu, kurš atbildēja par to "ofisā 610", un kurš ārsts atbildēja par šo praktizētāju slimnīcā. Mēs gribējām pastāstīt viņiem patiesību. Nebija viegli viņus atrast un noskaidrot viņu mobilo telefonu numurus. Miliču telefona numuri tiek turēti slepenībā. Mums vajadzēja rīkoties ļoti gudri, lai sazinātos ar viņu kolēģiem un iegūtu informāciju.

Lai nu kā, apmēram 20 praktizētāji katru dienu labi sadarbojās, mācījās Fa un kopā raidīja taisnās domas. Lai pabeigtu šo lietu, mums vajadzēja trīs mēnešus. Mēs saņēmām lielu palīdzību no Skolotāja un ieguvām šo iesaistīto cilvēku telefona numurus. Praktizētāji izstāstīja viņiem patiesību no dažādiem aspektiem, lai viņi varētu izdarīt gudru izvēli. Visbeidzot, šis nolaupītais praktizētājs tika izglābts no milicijas un devās uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Tas ir brīnums.

Tas patiešām ir tā, kā saka Skolotājs: "Pilnveidošanās ir atkarīga no tevis paša, bet Gun – no Skolotāja".

Aptuveni 2013. gada jūlijā koordinators lūdza man izveidot platformu, lai palīdzētu apturēt orgānu piespiedu izņemšanu Ķīnā. Mums vajadzēja piezvanīt uz 165 orgānu transplantācijas slimnīcām Ķīnā un pastāstīt patiesību cilvēkiem, kas tajās strādā. Runājot pa telefonu ar ārstiem, mēs zinājām, ka daudzas slimnīcas izmanto no Faluņgun praktizētājiem iegūtus orgānus transplantāciju veikšanai. Viens ārsts no slimnīcas Šanhajā teica: "Man vienalga, ka viņi ir Faluņgun praktizētāji, man tikai rūp, vai orgāns ir labs vai nē."

Es domāju, ka šie ārsti ir pārāk nožēlojami, jo pieļauj, ka Dzjan Dzemiņs viņus izmanto Dafa sekotāju vajāšanai. Ja mēs neizstāstīsim viņiem patiesību, viņiem nebūs nākotnes.

Lai viņiem piezvanītu, mums vajadzēja daudzus praktizētājus, kas piedalītos telefona numuru vākšanā. Bija grūti atrast un iesaistīt šai projektā daudzus praktizētājus. Bet galu galā mēs pārvarējām šīs grūtības. Paldies, Skolotāj, par jūsu rūpēm! Paldies, draugi praktizētāji, par nesavtīgu sadarbību. Visbeidzot tika uzņemta filma par orgānu izņemšanu, un draugi praktizētāji par to bija patiešām laimīgi.

Pēc tam, kad es kaut ko darīju, es dzirdēju no citiem praktizētājiem dažas uzslavas un mani pārņēma pašapmierinātība. Kad to sapratu, centos no tās atbrīvoties. Bet man joprojām bija ļoti grūti novērst aizvainojumu, it īpaši pret savu vīru. Pirms sākām pilnveidoties, mēs visu laiku atradāmies "aukstā kara" stāvoklī. Bet pēc tam viss kļuva daudz labāk. Bija ļoti grūti pilnveidoties, kad bija šī "īpašā ģimenes sajūta". Es domāju, ka tās bija emocijas un jūtas, kas izraisīja aizvainojumu, aiz kura savukārt stāvēja egoisms.

Pēdējos gados Taisno domu raidīšanas laikā vīram roka slīdēja lejup. Es viņam uz to laipni norādīju, bet viņš nebija priecīgs. Es ieskatījos sevī. Ja tas būtu kāds cits, es viņam to neatgādinātu atkal un atkal. Es darīju to tikai tāpēc, ka viņš ir mans vīrs, un es baidījos, ka viņš netiks līdzi. Vai tad tas nav egoisms? Es neuzskatīju viņu par draugu praktizētāju. Pēc tam es mēģināju apspiest šo "īpašo ģimenes sajūtu". Bet, lai gan es jau sapratu šo problēmu, es jutu lielu aizvainojumu uz viņu, jo viņš mēdza man atcirst, pirms vēl saprata, ko es ar to patiešām domāju. Es domāju, ka viņš neciena citus, kas, manuprāt, bija slikti.

Nesen es sāku iegaumēt "Džuaņ Faluņ" no galvas ceturto reizi. Sestās lekcijas nodaļā "Sirdij ir jābūt taisnai" ir teikts: "Šis Faluņ ir izveidots daudzu paaudžu pilnveidošanās rezultātā, un tam piemīt milzīgs spēks."

Es pirmo reizi sajutu Faluņ spēku. Tajā pašā dienā, kad es mācījos Likuma izklāstu ārzemēs, prātā ienāca vārdi "praktizētājos nav ļaunuma". Šajā brīdī es jutu, ka Skolotājs noņem manu naidu pret vīru. Aiz pateicības Skolotājam man sāka plūst asaras.

Kad es pastāstīju par pieredzēto vīram, viņš teica, ka pēc meditācijas un domu noraidīšanas viņš vienkārši saprata savu problēmu. Viņš sacīja: "Es nerīkojos labi. Es nedomāju par tavām jūtām." Aizvainojums bija aizvākts, labestība nedaudz pieauga. Es jutos vieglāk un biju pateicīga par Skolotāja bezgalīgo žēlsirdību!

Es dziļi sapratu Skolotāja vārdus: "Pilnveidošanās praktizētājam “meklēšana sevī” ir brīnumlīdzeklis." (Likuma izklāsts 2009. gada starptautiskajā Fa konferencē Vašingtonā Kolumbijas apgabalā)

Es sapratu, ka pilnveidošanās nozīmē pilnveidot sevi. Tikai tā cilvēks var pilnveidot savu paša pasauli. Katrs cilvēks ir individuāla dzīve ar savu misiju un dzīvajām būtnēm, kurām jātiek izglābtām. Ja katrs labi pilnveidos sevi, sadarbības spēks kļūtu liels.

Es piedzīvoju šīs pilnveidošanās grūtības, tāpēc varu saprast katra drauga praktizētāja grūtības. Mums vajadzētu būt daudz iecietīgākiem un labestīgākiem vienam pret otru. Es jūtu Fa spēku. Man vajag mācīties Likumu no visas sirds un saplūst ar Dafa. Tad es varētu izglābt vairāk dzīvo būtņu un nepievilt Skolotāja žēlsirdīgo glābšanu!

Paldies, Jums, Skolotāj!
Paldies, draugi praktizētāji!

Avots: Reciting the Fa and Truly Cultivating