Kā es no centieniem kļūt par labu cilvēku pievērsos centieniem kļūt par praktizētāju

Godājamo Skolotāj, cienītie draugi-praktizētāji.

Es gribētu dalīties savā pieredzē par to, kā es no centieniem kļūt par labu cilvēku pievērsos centieniem kļūt par praktizētāju. Man bija nepieciešami daudzi gadi un diezgan ilgs apkārtceļš, lai saprastu atšķirību starp šiem jēdzieniem daudz dziļākā līmenī.

Es uzaugu akadēmiskā ģimenē, kur dominē tradīcijas un laba izglītība. Ilgu laiku domāju, ka pilnveidojos veiksmīgi, jo zināju, kā labi rīkoties starp cilvēkiem un domāju, ka es vismaz neesmu demonstrējusi pārāk sliktu uzvedību. Es biju ļoti aktīva praktizētāju vidē un domāju, ka esmu uzcītīga praktizētāja. Tomēr man bija grūti saprast atšķirību starp patiesu pilnveidošanos un būšanu par cilvēku ar labu uzvedību.

Tā kā manas prakses pamatos bija nepilnības, pēc dažiem gadiem manā pilnveidošanās ceļā parādījās grūtības, kā rezultātā es sāku atslābt. Mana pārliecība samazinājās. Es pārtraucu apmeklēt Fa mācīšanās nodarbības un arvien vairāk un vairāk kļuvu kā parasts cilvēks.

Daudzas reizes es centos atgriezties pie pilnveidošanās prakses un cilvēku glābšanas projektiem, bet katru reizi man tas izdevās tikai uz īsu laiku. Vainas sajūta par to, ka es nedaru to, kas jādara Dafa sekotājam, bija kā pelēka, lipīga viela, kuras dēļ man bija vēl grūtāk spert soļus pareizajā virzienā. Tas viss lika manai pārliecībai sarukt vēl vairāk, un es jutu, ka esmu bezcerīgā situācijā.

Vēlāk es sapratu, ka mana domāšana bija līšana vērša ragā, jo es vienmēr centos izdomāt, kā varētu kļūt labāka. Kā es varētu uzlabot sevi. Kā es, es, es.... Mana uzmanība vienmēr bija koncentrēta uz sevi. Doma par citu glābšanu kļuva tāla, jo es domāju, ka nespēju tikt galā pat ar sevi.

Pēc vairākiem gadiem es beidzot sasniedzu pagrieziena punktu. Daži starpgadījumi, kas saistīti ar dzīvo būtņu glābšanu, atmodināja mani, un pēkšņi, kā lielgabala lode, man iesita doma par patiesu dzīvo būtņu glābšanu. Es skaļi raudāju: “Es gribu glābt cilvēkus! Es gribu tikai glābt cilvēkus!”

Tajā brīdī mana sirds un viss, kas saistīts ar manu pilnveidošanos, pilnībā mainījās. Es sapratu, ka līdz šim brīdim manas pilnveidošanās pamatā ir bijis egoisms. Tas viss kopā strādāja kā milzu nepilnība, neļaujot man tik ilgstoši patiesi pilnveidoties.

Tagad es domāju: “Tas ir citu labā, ne manis labā.” Šīs pārmaiņas manā prātā mainīja visu. Bezcerības sajūta pazuda. Es redzēju, ka pēc visa šī laika Skolotājs nav atteicies no manis, un mana pateicība Skolotājam un viņa milzīgajai žēlsirdībai nav aprakstāma.

Tagad es varēju skaidrāk saredzēt saistību starp manu pilnveidošanos un dzīvo būtņu glābšanas misiju. Likuma izklāstā Pasaules Faluņ Dafa dienā [2014. gada Likuma konferencē Ņujorkā] Skolotājs saka:

“Kas tad ir “Dafa sekotājs”? Tie, kurus māca Skolotājs, esat tieši jūs, šie Dafa sekotāji. Tevi attīra, norūda līdz briedumam un sagatavo dzīvo būtņu glābšanai.”

Mainījās veids, kādā es pilnveidojos. Tā kā mana visaugstākā vēlme un motivācija tagad ir spēt patiešām glābt cilvēkus, es kļuvu daudz ieinteresētāka gūt patiesus sasniegumus sevis pilnveidošanā.

Agrāk, kad nonācu nepatikšanās, es domāju: “Ak, ļaujiet man vienkārši tikt cauri tā, lai es pēc tam varu atpūsties. Es ceru, ka tas drīz beigsies.”

Kad izgāju tam cauri, jutu atvieglojumu un domāju, ka šajā procesā es, cerams, esmu atbrīvojusies no dažām pieķeršanām. Bet es nebiju īsti pārliecināta, kādas pieķeršanās, ja tādas ir, varētu būt aizgājušas vai vājinājušās.

Tagad, kad nonāku grūtībās, process izskatās apmēram šādi: sākumā parādās dažas emocijas, un es tā vai citādi nejūtos ērti. Bet tad es atdalu savu prātu no nepatikšanu materiālās izpausmes un sāku meklēt sevī. Pēc tam es daudzas reizes redzu, ka man pietrūkst pacietības. Tad es sev jautāju, kāpēc man trūkst pacietības. “Nu šis cilvēks vai tas cilvēks rīkojās tā un tā.” “Labi, bet kāpēc man trūkst pacietības?” Es sev atkal jautāju.

Vai arī: “Tas ir briesmīgi! Bet es esmu praktizētāja un viss, ko visvairāk vēlos šajā pasaulē, ir atbrīvoties no pieķeršanām. Tieši tagad tam ir lielāka prioritāte nekā baidīties no šīs šausmīgās lietas.” “Bet tas ir patiešām šausmīgi!” saka mana nepilnveidotā puse. “Jā, es zinu. Tomēr, kā praktizētāja es vēlos pilnveidot un paaugstināt savu Sjiņsjin. Tieši tagad tas ir vissvarīgāk par visu citu.”

Pēc dažiem iekšējiem monologiem un dažreiz arī diezgan ilgas un tālejošas cēloņu, kas stāv aiz cēloņiem, analīzes, es daudzas reizes nonācu pie secinājuma, ka mans pacietības trūkums balstās sekojošā: reputācijā, skaudībā, bailēs no ciešanām vai bailēs no neveiksmes.

Tagad pieķeršanās ir noteikta. Un tā kā mana pirmā prioritāte ir būt par praktizētāju manā ceļā uz dievišķo un visu dzīvību glābšanas misijā, un, tā kā es esmu Skolotāja sekotāja un visi Visuma taisnie spēki atbalsta mani, es izvēlos pozicionēt sevi augstāk par pieķeršanām savā prātā. Kad es patiešām, patiesi un no sirds domāju šādā veidā, šajā brīdī mans ķermenis kļūst viegls un es atkal varu smaidīt. Pēc tam es atgriežos pie nepatikšanu materiālajām izpausmēm un rīkojos saskaņā ar savu jauno, augstāko Sjiņsjin līmeni.

Šādā veidā pilnveidošanās iet ātri, un es pat nevaru salīdzināt ar to, kā tas bija agrāk, kad es saskāros ar problēmām. Visbeidzot, parādoties nepatikšanām, es varu sajust pateicību, laimi un interesi, un es vairs no tām nebaidos, kā agrāk. Tā vietā man ir interesanti uzzināt, ar kādu pieķeršanos Skolotājs vēlas, lai es šobrīd strādāju, un pateicos Skolotājam par man doto iespēju.

Par piemēru tam, kā es pirms kāda laika tiku galā ar nepatikšanām, var kalpot gadījums, kad manai meitai piesūcās ērce. Tā kā man ir bērni, es vienmēr baidījos, ka viņi varētu saķert kādu briesmīgu slimību ar smagām sekām. Kamēr Taizemē es pavadīju daudz laika, lai nosargātu bērnus no odiem, Zviedrijā es vienmēr baidījos, ka viņi var inficēties no ērcēm. Šo baiļu saknes es varu atrast savā bērnībā, jo mani vecāki ļoti rūpējās par to, lai pasargātu mūs no ērcēm, un vēlāk stingri iestājās par vakcināciju pret ērču encefalītu.

Pārbaudījums sākās, kad manai meitai piesūcās ērce. Es to atzīmēju savā kalendārā, lai varētu vērot, vai neparādās iespējamie slimības simptomi. Tieši pēc nedēļas man piezvanīja no skolas un teica, ka meita nejūtas labi un viņai ir briesmīgas galvassāpes. Mani paralizēja bailes, jo galvassāpes ir ērču encefalīta simptoms, un agrāk manai meitai gandrīz nekad nesāpēja galva.

Nākamās dienas bija līdzīgas amerikāņu kalniņiem – es mētājos starp galējām bailēm un taisnām domām. Visbeidzot, es sasniedzu punktu, kad varēju sev pajautāt, no kā es tik ļoti baidos. Bija daudzas domas, piemēram, kauna sajūta par to, ka nespēju pasargāt savu bērnu, bailes, ka citi nodomās, ka esmu dīvaina, jo nevakcinēju savu bērnu, ka dzīve kļūs citādāka, bailes redzēt, kā cieš mans bērns, bailes no nespējas tikt galā ar psiholoģiskām sāpēm, bailes justies slikti u.t.t. Vesels kalns ar bailēm. Bet tā kā es zināju, ka bailes nav pamata pieķeršanās, es sev jautāju, kāda pieķeršanās galu galā izraisa visas šī bailes. Es ieraudzīju, ka tā bija pieķeršanās reputācijai.

Pēc tam, kad atklāju pieķeršanos reputācijai, es domāju, ka tagad darīšu visu iespējamo, lai atbrīvotos no šīs pieķeršanās, jo tā ir vissvarīgākā lieta, lai pastāvīgi paaugstinātu savu Sjiņsjin un tādējādi spētu labāk pildīt savu misiju – cilvēku glābšanu.

Tā ir augstākā prioritāte manā dzīvē un visā manā eksistencē. Ar šo domu, kas nāca no mierīgas sirds, bija viegli atbrīvoties no pieķeršanās, un visas bailes aizgāja no mana ķermeņa. Es jutu, ka neatkarīgi no tā, kas notiek, lai ar ko es saskaros, viss ir perfekti, jo es atrodos Likumā.

Mana meita drīz vien atguvās bez jebkādiem sarežģījumiem.

Identificēt, saprast un likvidēt komunistiskos elementus

Jau kādu laiku, un pateicoties milzīgajam Likuma izlabošanas spēkam, es sāku saskatīt komunistiskos mehānismus mūsu sabiedrībā un cilvēkos. Es sapratu, un biju gluži satriekta, par to, ka arī manī pašā slēpjas daudzi no šiem faktoriem, un visapkārt sev es varēju redzēt tos gandrīz visur. Es sapratu, ka šie elementi ir pilnībā jālikvidē Likuma izlabošanas procesā.

Es atklāju, ka esmu nonākusi kompromisā ar komunistiskajiem elementiem, kad cilvēku sabiedrībā neuzdrošinājos iestāties par savu ticību, daudzas reizes tas bija aiz bailēm zaudēt reputāciju. Es arī pieļāvu kompromisu ar ļaunumu, kad centos atbilst cilvēku priekšstatiem, lai tādējādi neatbaidītu tos. Tas bija traucējošs spēks, kas novājināja mani un manu spēju glābt cilvēkus.

Pēc šīm atklāsmēm es nolēmu pārtraukt kompromisu ar ļaunumu, un tā vietā ar pārliecību un lepnumu apstiprināt savu ticību un pārliecību. Tas ne tikai noveda pie tā, ka es sajutu sevi pilnīgu un lepnu, bet arī cilvēki manā apkārtnē spēja daudz dziļāk saprast un pieņemt Dafa

Šīs izpratnes ir mainījušas arī situāciju manā ģimenē. Tāpat kā daudzām zviedru sievietēm, man ir mācīts “turēties pie savām tiesībām”, pieprasīt tās un nepieņemt “netaisnību”. Proti, es jau kopš bērnības uzaugu ar feminisma idejām. Kad sāku praktizēt, es domāju, ka feminisms nav mani ietekmējis, bet šī gada laikā es sapratu, ka tā nav.

Mēs ar vīru esam precējušies kopš 2004. gada. Jau no paša sākuma viņš centās man pateikt lietas, ko es nesapratu. Es patiešām nesapratu, par ko viņš runā. Vārdu sakot, viņš mēģināja dot man mājienu par nepilnībām manā, kā sievietes un sievas, lomā. Ikdienas dzīve lielākoties ritēja labi, bet, kad konflikti uzkrājās, mēs nonācām strupceļā. Šie konflikti vienmēr beidzās, tomēr man vienmēr bija sevis žēl un vīram nācās piekāpties. Līdz šī gada pavasarī es beidzot to sapratu.

Šoreiz, kad sajutu, ka nespēju vairs pieņemt kritiku, un jau grasījos sabrukt, es savācos un padomāju: “Ko viņš īsti cenšas pateikt?” “Kas ar mani nav, kā vajag?” Un tad – bums – es to ieraudzīju! Manas nepilnības, kā sievietei un sievai, bija balstītas uz feminisma elementiem, kas man bija iedvesti. Kopš tā laika situācija mūsu ģimenē ir ievērojami uzlabojusies.

Paldies, ka ļāvāt dalīties ar jums savā pieredzē. Ja redzat kādas nepilnības manā izpratnē, ar prieku jūs uzklausīšu.

Paldies, draugi praktizētāji!
Paldies, Jums, Skolotāj!

Avots: How I Moved from Trying to be a Good Person to Becoming a Cultivator