Kā Faluņgun vajāšana skārusi ģimenes Ķīnā

Viens no aspektiem, kas bieži tiek ignorēts, ir Ķīnas komunistiskās partijas (ĶKP) pret Faluņgun izvērstās vajāšanas ietekme uz ģimeni – jo īpaši tas, kā ģimenes tiek grautas. Dažos gadījumos Ķīnas varas pārstāvji piespiež Faluņgun praktizētāju pārus izšķirties; citos gadījumos darba devējs izdara spiedienu uz savu padoto, lai piespiestu viņu šķirties no cilvēka, kas atsakās nodot savu ticību; reizēm tiesas pat nepieļauj Faluņgun praktizētāju precības, anulējot viņu atļauju reģistrēt laulību.

Kā piemēru tam var minēt šos trīs pārus Ķīnā, kas cietuši pret Faluņgun izvērsto vajāšanu rezultātā:

Paņ Cji 10 gadus gaida savu ieslodzīto līgavaini

Paņ Cji un Ņujorkas štata Asamblejas loceklis Roberts Dž. Rodrigess, kurš bija viens no tiem, kas palīdzēja atbrīvot Tiaņ Juņhaja kungu no cietuma (foto no Paņ Cji personīgā albuma).

Paņ Cji un Tiaņ Juņhajs iepazinās vietējā Faluņgun nodarbību grupā pirms vēl 1999. gada 20. jūlijā bija sākusies vajāšana. Par Faluņgun praktizēšanu Paņ Cji un Tiaņ Juņhajs 2005. gadā tika arestēti. Varas pārstāvji, iespējams, uzskatīja Tiaņu par līderi, jo piesprieda viņam10 gadu cietumsodu, kas bija daudz ilgāks ieslodzījuma termiņš, nekā citiem.

Tiaņ Juņhajs Ķīnā tika nelikumīgi ieslodzīts uz vairāk nekā 10 gadiem par to, ka praktizē Faluņgun (foto no Paņ Cji personīgā albuma).

Pēdējo reizi Paņa redzēja Tiaņu 2006. gadā, kad meitene apmeklēja savu līgavaini Paņdzjiņas cietumā.

„Mēs satikāmies Faluņgun praktizētāju lokā, bet toreiz vēl nebijām oficiāli saderinājušies. Tā kā cietumā tikšanās bija atļautas tikai tuvākajiem ģimenes locekļiem, mums nācās teikt, ka esam pāris.”

Šī tikšanās bija pēdējā reize, kad Paņai bija atļauts redzēt Tiaņu. Tolaik Tiaņs, protestējot pret cietumā piedzīvoto spīdzināšanu, bija pieteicis četrus mēnešus ilgu bada streiku.

„Uz tikšanos ar mani divi cilvēku viņu atvilka, pieturot aiz abām rokām. Viņš bija ļoti bāls,” Paņa atceras. „Varēju vien pateikt, ka atbalstu viņu, iesniegšu petīciju viņa atbrīvošanai un gaidīšu viņu, uz ko viņš pamāja ar galvu.” Vēlāk Paņa uzzināja, ka tolaik Tiaņs tika pakļauts elektrošoka steku triecieniem, piespiedu barošanai un turēts piesiets pie „tīģera sola” (1) vairāk nekā piecdesmit dienas. Tiaņa bada streiks ilga astoņus mēnešus.

Paņa tika pakļauta arvien lielākam spiedienam, viņai draudēja briesmas, un galu galā viņa atrada patvērumu Taizemē. Vēlāk Paņa pārcēlās uz dzīvi Ņujorkā, kur ieguva ASV pilsonību.

„Kas attiecas uz mani, es neesmu pārāk stipra,” Paņa atzīstas. „Reizēm man ir ļoti vientuļi. Reizēm tuvinieki mudināja mani atrast sev citu vīrieti. Viņi teica – ar to, ka esmu iesniegusi apelāciju Tiaņa atbrīvošanai, jau esmu pilnīgi pietiekami daudz darījusi viņa labā, taču es paliku nelokāma. Biju devusi sev solījumu, ka gaidīšu viņu desmit gadus. Jutu, ka man vēl kaut kas jādara. Ikviens uzskatīja, ka esmu traka, viņu gaidot.”

Izvairījusies no vajāšanas Ķīnā, Paņa izmantoja savu brīvo laiku, lai atvieglotu līgavaiņa stāvokli. Pateicoties viņas centieniem un Ņujorkas Faluņgun praktizētāju atbalstam, 15 Ņujorkas štata Asamblejas locekļi, sirdsapziņas vadīti, uzrakstīja vēstules piecām Ķīnas amatpersonām, tostarp prezidentam Sji, ar prasību atbrīvot Tiaņu.

Pateicoties Ņujorkas štata amatpersonu godprātībai, kā arī pašas Paņas neatlaidībai, 2015. gada 30. jūnijā Tiaņs tika atbrīvots. Lai gan Paņa nevar doties atpakaļ uz Ķīnu, viņa cer drīzumā tikties ar līgavaini un saka: „Mēs meklējam iespēju, lai Tiaņs varētu atbraukt uz ASV. Viņš cenšas piemēroties dzīvei ārpus cietuma sienām un joprojām atlabst pēc spīdzināšanu radītajām komplikācijām, bet dažreiz mēs sarunājamies pa telefonu, un tas ir jauki.”

Vajāšana apgriež jaunlaulāto dzīvi ar kājām gaisā

Vinstons Liu un viņa sieva pirms vēl vajāšana bija viņus izšķīrusi.

Vinstons sāka praktizēt Faluņ Dafa 1998. gadā, būdams aspirants Cinhua universitātē.

„Faluņgun palīdzēja man aizpildīt tukšumu sirdī, ko bija radījusi Ķīnas režīma visaptverošā tradicionālās ķīniešu kultūras vērtību sagraušana. Es uzlaboju savu veselību un ieguvu iekšēju mieru.

Kad 1999. gada jūnijā apprecējos, mana dzīve beidzot bija iegājusi ļoti labās sliedēs. Sieva arī bija maģistrantūras studente manā universitātē un arī praktizēja Faluņgun. Šajā nozīmīgajā manas dzīves brīdī es veltīju savu dzīvi pētījumiem un ģimenei.”

Tomēr viņu laimīgā jaunlaulāto dzīve nebija ilga. Nākamajā mēnesī, 1999. gada 20. jūlijā, Ķīnas komunistiskais režīms uzsāka Faluņgun iznīcināšanas kampaņu.

Dažu nākamo gadu laikā Vinstons tika arestēts četras reizes. 1999. gada septembrī Ķīnas varas pārstāvji pārtrauca viņa studijas universitātē, jo Vinstons neparakstīja paziņojumu par atteikšanos no Faluņgun. Arī Vinstona vecāki tika izmantoti kā sviras viņa ietekmēšanai, viņi bija spiesti dzīvot kopā ar viņu nelielā dzīvoklī. Pēc tam Vinstons sāka atklāti kritizēt ĶKP izvērsto vajāšanu pret Faluņgun.

„2001. gada Jaungada dienā miliči agri no rīta iebruka manā mājā, arestēja mūs abus ar sievu un nogādāja ieslodzījuma centrā, kur mēs, acīmredzot, gaidījām tiesu. Pēc aptuveni gadu ilga ieslodzījuma mūs ar sievu apsūdzēja ar Faluņgun saistītas informācijas lejupielādē no Interneta un tās izplatīšanā, Faluņgun plakātu izlīmēšanā, un tā tālāk. Pēc tiesas procesa manai sievai tika piespriests 12 gadus ilgs cietumsods; man – 3 gadi. Pekinas sieviešu cietumā viņa pavadīja 10 gadus.”

Atrodoties ieslodzījumā, Vinstons sešus mēnešus pavadīja vieninieka kamerā un bija spiests skatīties naida propagandu pret Faluņgun. Tuvojoties ieslodzījuma beigām, viņš atradās uz nervu sabrukuma robežas. Lai gan 2003. gada augustā Vinstons tika atbrīvots, un varēja atgriezties universitātē, milicijas darbinieki turpināja viņu uzraudzīt.

Lai izvairītos no iespējas atkal nonākt ieslodzījumā, viņš meklēja iespēju izbraukt uz ārzemēm. Galu galā, 2005. gadā viņš saņēma stipendiju studijām Kalgari universitātē. Atrodoties Kanādā, Vinstons izmēģināja visu iespējamo, lai atbrīvotu no cietuma savu sievu.

Tomēr viņai neizdevās tikt brīvībā līdz pat 2010. gada beigām, kad ieslodzījumā jau bija pavadīti 10 gadi. Kas vēl ļaunāk, pēc atbrīvošanas Ķīnas komunistiskā partija trīs gadus neizsniedza viņai pasi, baidoties, ka viņa atklās sabiedrībai to, kas ar viņu noticis ieslodzījuma laikā.

2014. gadā viņa atmeta pēdējās cerības par iespēju kādreiz vēl dzīvot kopā, un iesniedza prasību par laulības šķiršanu. Lai gan viņi bija precējušies 15 gadus, kopā bija pavadījuši mazāk nekā gadu.

Pēc divu gadu atšķirtības precēts pāris atkal ir kopā

Kad Dzjiņjuja redzēja, kā viņas vīru aizved milicijas mašīnā, viņa vēl nezināja, ka paies divi gadi, pirms viņi atkal satiksies.

Pirmo reizi par Faluņgun Dzjiņjuja uzzināja Monreālā 1997. gadā. Pēc sešiem mēnešiem viņa atgriezās Šanhajā un pievienojās vietējai Faluņ Dafa nodarbību grupai. Tas notika šajā nodarbību grupā 1998. gadā, kad Dzjinjuja pirmo reizi satika savu nākamo dzīvesbiedru Šeņli Liņu. „Viņš daudz nerunāja, bet sejā viņam vienmēr bija brīnišķīgs smaids.” Viņu attiecības strauji attīstījās, un 1999. gada sākumā viņi apprecējās. „Kāzās bija daudz tuvinieku un draugu. Cilvēku bija ļoti daudz. Tas bija brīnišķīgi,” Dzjiņjuja gremdējas atmiņās.

Drīz pēc tam jaunlaulātie izlēma dzīvot Kanādā. Dzjiņjuja devās uz Kanādu, lai sagatavotu visu nepieciešamo pārbraukšanai, kamēr Šeņli palika Ķīnā. Šeņli ļoti aktīvi iesaistījās Faluņ Dafa praktizētāju aktivitātēs Šanhajā, viņu pazina daudzi cilvēki. Tad, 1999. gada 20. jūlijā, sākās Faluņ Dafa vajāšana. Milicija ik dienu aizturēja Šeņli vai pratināja viņu aptuveni 10 stundas no vietas. Viņš bija spiests aiziet no darba un iztikt no ietaupījumiem. Apmēram pēc pusotra mēneša Dzjiņjuja atgriezās Ķīnā, lai būtu kopā ar vīru.

Atgriezusies, viņa atklāja, ka vīru ik dienu aizved uz nopratināšanu, kas ilgst no pulksten 10 rītā līdz 20 vakarā. Viņu telefona sarunas tika noklausītas. Dzjiņjujai sekoja, lai arī kurp viņa dotos. Drīz pēc Dzjiņjujas atgriešanās no Kanādas viņai un vīram tika noteikts mājas arests. Izlēmuši nepakļauties šai netaisnībai, laulātie turpināja dzīvot normālu dzīvi. Un tomēr, lai kur viņi ietu, visur viņiem sekoja milicijas darbinieki.

Laulātie izlēma doties uz Valsts apelāciju biroju Pekinā, kur viņi vērsās pie valdības ar prasību pārtraukt Faluņgun vajāšanu. Tanī pašā vakarā viņi tika nogādāti citā Pekinas iestādē, un pēc tam aizvesti atpakaļ uz Šanhaju.

Tā kā Dzjiņjuja ir Kanādas pilsone, viņai tika dotas 48 stundas, lai atstātu valsti, bet Šeņli palika apcietinājumā. Tajā pašā vakarā Dzjiņjuja devās uz ieslodzījuma centru, lai nodotu Šeņli tīras drēbes, bet tur atteicās tās pieņemt. Neviens no viņiem toreiz vēl nenojauta, ka paies divi gadi, pirms viņi atkal ieraudzīs viens otru.

Atgriezusies Kanādā, Dzjiņjuja nepagurstoši centās panākt vīra atbrīvošanu. Viņa rakstīja vēstules Kanādas valdības pārstāvjiem, piedalījās visdažādākajos pasākumos, informējot sabiedrību par Faluņgun vajāšanu Ķīnā un Šeņli situāciju.

Starptautiska spiediena rezultātā, 2002. gada februārī Šeņli beidzot tika atbrīvots. Monreālas lidostā viņš iznāca no lifta un pirmo reizi divu gadu laikā apskāva savu sievu. Pēc tam viņš uzrunāja Kanādas mediju pārstāvjus:

„Vispirms es vēlētos pateikties Kanādas valdībai un pilsoņiem par jūsu palīdzību manis glābšanā. Es ceru, ka turpināsiet savus centienus apturēt vajāšanu Ķīnā.”

Neskatoties uz divus gadus ilgo spīdzināšanu, Šeņli nenožēlo par saviem centieniem atmaskot vajāšanu. Lai gan viņi ar Dzjiņjuju ir laimīgi atkal būt kopā, Šeņli nav aizmirsis par daudzajiem Faluņgun praktizētājiem, kas joprojām ir atšķirti no savām ģimenēm. „Lūdzu, neaizmirstiet par visiem tiem Faluņ Dafa praktizētājiem, kas Ķīnā turpina ciest. Lūdzu, izrādiet savu atbalstu un palīdziet pēc iespējas ātrāk apturēt šo ļauno vajāšanu! Paldies jums.”

Paskaidrojumi:

1. Tīģera sols” – ieslodzītajiem ar kopā sasietiem ceļiem liek sēdēt uz maza dzelzs sola, kas ir apmēram 20 cm augsts. Rokas tiek sasietas aiz muguras, bet dažreiz novietotas uz ceļiem. Viņiem ilgstoši liek sēdēt taisni, skatīties tieši uz priekšu un nekustēties.

Avots: http://fofg.org/personal-stories/blue-valentine-how-the-persecution-affects-couples-in-china/