Pagājušajā gadā es piedzīvoju lielāko pārbaudījumu, kopš sāku pilnveidoties. Pārbaudījums likās grūti izejams, un es biju pagrūsts līdz sava Sjiņsjin galējai robežai. Visas manas pieķeršanās tika pamodinātas. Paklupšana man patiešām palīdzēja ieraudzīt savas pieķeršanās un ierobežojumus. Man vēl joprojām ir tik daudz, ko mācīties un izprast.
Kā Austrijas FXH (Dafa asociācijas) koordinators, sākot ar 2008. gadu, es sāku koordinēt Shen Yun Vīnē. Lai gan es jutu, ka strādāju ļoti smagi, izrāviena nebija. Es biju patiešām noraizējies. 2016. gadā, mēnesi pirms sākās Shen Yun, kāds draugs praktizētājs mani neganti kritizēja e-pasta grupā. Daži draugi praktizētāji uzskatīja, ka, ja mēs vēlamies labi pārdot biļetes, tad mums ir jāatrisina šis konflikts. Tāpēc sarunai pievienojās vēl daži praktizētāji, un kritika kļuva arvien vairāk un vairāk intensīva.
Es uzzināju, ka daži draugi praktizētāji uzskata, ka viņiem ir jāskatās sevī, kā trešajai pusei, kas ir konflikta lieciniece. Viņi ļoti centās to izdarīt, bet neko nevarēja atrast. Viņi redzēja, ka situācija kļūst arvien sliktāka un sliktāka, tomēr viņi nezināja, ko darīt. Viņi paši jutās ļoti smagi. Daži draugi praktizētāji domāja, ka, ja mani kritizē par šo un par to, tad noteikti es to esmu izdarījis nepareizi. Tika iesaistīts daudz dažādu draugu praktizētāju, un spiediens vidē kļuva arvien lielāks un lielāks. Es skatījos sevī, bet arī vēlējos dalīties izpratnē tieši ar draugiem praktizētājiem, kuri mani kritizēja, tomēr nekādu labu rezultātu es neguvu. Kad es satiku praktizētājus pie Shen Yun biļešu pārdošanas vietas, man teica, ka neatkarīgi no tā, cik ļoti viņi centās, viņi nevarēja palīdzēt, bet domāja par intensīvo kritiku, kas notiek e-pasta grupā. Daži draugi praktizētāji, kas iepriekš bija labi pārdevuši biļetes, šoreiz nevarēja pārdot daudz, lai kā arī nepūlētos. Kad es to visu redzēju, izjutu milzīgu spiedienu. Es patiešām nezināju, ko darīt, lai arī kādu lēmumu es pieņemtu, tam nekavējoties sekotu kritika.
Reiz es sarunājos ar vienu draugu praktizētāju pie Shen Yun biļešu pārdošanas vietas. Viņš man teica, ka esot domājis par to, kas noticis. Viņš tikko kā bija izlasījis Skolotāja rakstu “Likuma izklāsts 2015. gada Fa konferencē Ņujorkā”, un viņš norādīja man uz vienu rindkopu, sakot, ka tas varētu man palīdzēt.
Skolotājs saka: “Tiešām, atsevišķu atbildīgo personu īpašības patiešām ir pārāk līdzīgas parasto cilvēku īpašībām. Jūs saskaraties tieši ar tādiem pilnveidošanās praktizētājiem, ar pilnveidošanās praktizētājiem, kas pašreiz atrodas tādā stāvoklī, un viņiem tiešām ir tik daudz cilvēcisko domu. Taču viņi ir Dafa sekotāji. Lūk, cik daudz un cik lielas ir grūtības, bet kā atbildīgajai personai, tev tad ir jāsaskaras ar tām, un tev ir jāsaskaras ar tām tieši [skatoties acīs], un tev ir jāpielāgojas viņiem [praktizētājiem]. Tu vēlies ar cilvēciskām metodēm piespiest viņus pārvērsties par cita veida cilvēkiem, un par tāda veida cilvēkiem, kā tu vēlies,– tas nav iespējams, visa šī sabiedrība neko nevar padarīt, lai viņus mainītu. Pat kaut kas tik liels, kā visa šī sabiedrība, nevar viņus izmainīt. Pilnveidošanās saskaņā ar Dafa var viņus izmainīt, bet tas tiek darīts slāni pēc slāņa, un, kamēr šis process vēl nav sasniedzis virspusi, cilvēks joprojām būs tāds pats. Tikai vien tie, kas ir uzcītīgi, ir spējīgi paši sevi savaldīt. Bet parastās situācijās daži cilvēki pat vēl neapzinās [savas problēmas], viņi joprojām tādā veidā [uzvedas]. Ja tu vēlies viņus piespiest, tad tādā veidā viņiem to būs ļoti grūti sasniegt. Pat es, kā Skolotājs neesmu uzstādījis prasības, ka viņiem noteikti kādā konkrētā veidā ir jāuzvedas. Tad kā gan tev būtu jārīkojas, kā atbildīgajai personai? Kur gan tas der, ja tu esi atbildīgā persona tikai vien daļai cilvēku? Vai tu esi aizdomājies, kāda [atbildīgā persona] vēlies būt? Vai tu esi aizdomājies par šo jautājumu? Tu vēlies, lai visi būtu tavā priekšā tik paklausīgi kā aitu bars? Tas ir tas, ko tu vēlies, bet nav tas, ko vēlos es. Tik sarežģīti tas ir, tad kā tev būt par Dafa sekotāju labu atbildīgo personu? Skolotājs ir nodevis tev atbildību, kā tu priekš manis labi vedīsi šos cilvēkus?” (Likuma izklāsts 2015. gada Fa konferencē Ņujorkā)
Pēc tam, kad es to izlasīju, es jutos tā, it kā es nekad iepriekš nebūtu to lasījis. Jo īpaši es biju satriekts, kad Skolotājs saka: “Tev ir jāpielāgojas viņiem [praktizētājiem].” Es ieklausījos to praktizētāju viedokļos, kuri ļoti dedzīgi pauda savas domas un skatījās sevī, tomēr dažreiz dziļi sirdī man bija doma “kā gan viņš var ko tādu teikt”. (Pēc tam, kad es izlasīju Skolotāja mācību,) es pēkšņi sajutu, ka mana sirds ir paplašinājusies un man ir atvēries jauns ceļš. Bet es vēl joprojām nebiju pārliecināts par to, ko tieši man vajadzētu darīt, kā man vajadzētu „pielāgoties viņiem”.
Kopš tā laika es par to domāju. Tagad esmu izpratis, ka tā nozīme ietver: drīzāk atstāt telpu citiem, nevis pieņemt lēmumus, balstoties uz savām vēlmēm; mums vajadzētu novērtēt katra atsevišķa praktizētāja situāciju un dot viņam iespēju izmantot savas spējas. Tas, kas mūs maina, ir pilnveidošanās. Un tas ir pats svarīgākais. Vieglāk pateikt, nekā izdarīt, un, cik lielā mērā jūs varat izdarīt, tā ir patiesa pilnveidošanās.
Jo tuvāk un tuvāk nāca 2016. gada Shen Yun, jo arvien lielāks un lielāks kļuva spiediens no tiem draugiem praktizētājiem, kuri mani kritizēja. Šajā situācijā biļetes vispār netika pārdotas. Kad daži draugi praktizētāji ierosināja kopā mācīties Likumu, viņus arī kritizēja par to, ka tie izdara spiedienu uz citiem, jo tas būtu tāpat kā Ķīnas komunistiskās partijas uzspiestā “tautas komūna”. Tā bija pirmā reize, kad es sajutu, ka vairs nevaru būt koordinators. Ja mēs būtu tādā veidā turpinājuši, tad ir neiespējami pat iedomāties, kāds būtu rezultāts. Es lūdzu palīdzību no citām valstīm. Par laimi, uzzinot par situāciju šeit, daži draugi praktizētāji no citām valstīm ieradās palīdzēt. Kopā mēs nedaudz uzlabojām situāciju.
Pēc tam, kad Shen Yun turneja bija beigusies, mūsu Augstsirdīgais un Dižais Skolotājs Ņujorkā sniedza mums, praktizētājiem no Eiropas, īpašu lekciju. Pēc tam es biju pavisam satriekts. Kad Skolotājs iecēla Shen Yun koordinatoru Vācijā, man galvā pēkšņi uzradās doma. Es pazinu šo draugu praktizētāju jau daudzus gadus. Es esmu diezgan „stūrgalvīgs” no tāda viedokļa, ka man ir savas idejas, bet nav daudz jaunu ideju; turpretī viņš ir ļoti „elastīgs un atjautīgs”, jo viņš ļoti labi risina sarežģītus jautājumus, izmantojot vienkāršas metodes. Es esmu koordinējis Shen Yun Austrijā jau tik daudzus gadus, bet nespēju to paveikt labi. Tā kā Skolotājs lūdza viņam koordinēt Shen Yun Vācijā, protams, viņš varēs koordinēt Shen Yun arī Austrijā, un tad Austrijai būs cerība. Pēc tam, kad atgriezos, es jautāju Shen Yun ofisam, vai tas praktizētājs varētu aizstāt mani, lai vadītu Shen Yun koordināciju Austrijā. Viņi piekrita. Tobrīd es jutos tik atbrīvots, es sajutu, ka Shen Yun Austrijā tagad ir radusies jauna cerība.
Atskatoties atpakaļ, kāpēc es nevarēju tikt galā ar situāciju vai arī labi koordinēt 2016. gada Shen Yun laikā? Tas bija tas, kā mēs sakām ķīniešu valodā: “viens nekompetents vadītājs var novārdzināt visu armiju”. Es sapratu, ka man bija tik daudz emociju pret citiem draugiem praktizētājiem. Tā kā es biju viens no pirmajiem praktizētājiem Austrijā, esmu pieredzējis daudzu draugu praktizētāju Fa iegūšanas procesu, to, kā viņi sāka praktizēt, un kā kļuva par nobriedušiem praktizētājiem. Es jutu, ka visi praktizētāji Austrijā man ir ļoti tuvi, neatkarīgi no tā, vai ar viņiem ir viegli saprasties vai arī nē, es jutos tā, it kā viņi visi ir mana ģimene.
Laikam skrienot, pakāpeniski es viņiem pārāk pieķēros. Kad viņi izteica ierosinājumus, lai gan es skatījos sevī, liela daļa manis izmantoja manas cilvēciskās jūtas, lai mēģinātu viņus saprast un gribētu viņiem labu. Es liku pārāk lielu uzsvaru uz šo jautājumu un nevarēju to atlaist. Kad mēs atradāmies konfliktu vidū, mums kļuva grūtāk redzēt lietas no Fa pozīcijām. Tādējādi mūsu diskusija kļuva par diskusiju, kas vērsta uz jautājuma detaļām, nevis uz risinājuma meklēšanu, kas balstīts uz Fa. Kad saskāros ar dažādiem draugu praktizētāju viedokļiem, manu emociju dēļ attiecībā uz “ģimenes locekļiem”, es centos būt vispusīgs – katra viedoklis bija labs, un katrs ierosinājums bija saprātīgs, es tikai mēģināju būt jauks puisis. Taču, esot koordinatoram, tas noveda pie tā, ka nebija skaidri principi, uz kuriem tika balstīti mani lēmumi, un tādējādi tas radīja apjukumu tajos draugos praktizētājos, kas bija iesaistīti. Es arī atklāju, ka man ir ļoti grūti pateikt “nē” citiem. Tātad es biju aizņemts, jo man bija darīšana ar dažādiem viedokļiem, kas mani ļoti nogurdināja. Kad es patiešām nevarēju to visu līdzsvarot, es teicu “nē”. Bet tas lika šim “nē” skanēt izlēmīgi, bet ne taisnīgi. Bez jebkāda spēka aiz tā, šāds lēmums daudziem izskatījās kā diktāts. Kad es redzēju, ka draugi praktizētāji nespēj iziet savus pārbaudījumus, es patiešām cerēju, ka viņi varēs to paveikt, tāpēc centos darīt visu iespējamo, lai palīdzētu. Bet atkal, tāpēc ka tas viss balstījās uz ģimeniskām jūtām, es pārāk daudz rūpējos par pašu šo jautājumu. Galu galā pilnveidošanās ir katra paša izvēle, es nevarēju izlemt par citiem.
Es arī atklāju, ka es nepietiekami koordinējos ar citiem. Kad saskāros ar grūtībām koordinēšanā, parasti es par to nerunāju, tā kā jutu, ka tas bija pārbaudījums, kas man jāiziet, man vajag mēģināt to paciest un harmonizēt situāciju. Tomēr es nedomāju par pārējiem draugiem praktizētājiem. Ja es par to neko neteicu, tad viņi ne tikai nevarēja palīdzēt, bet arī nesaprata, kāpēc es pieņēmu noteiktus lēmumus. Kad mēs jau kādu laiku strādājām pie 2017. gada Shen Yun, daži draugi praktizētāji arī lika lielas cerības uz jauno Shen Yun koordinatoru Vīnē. Viņi gaidīja, ka viņš pieņems daudzus lēmumus. Vienā no Shen Yun tikšanās reizēm šis draugs praktizētājs godīgi dalījās savā izpratnē ar visiem: tā bija viņa pirmā reize, kā Shen Yun koordinatoram, bija tik daudzas lietas, par kurām viņš vispār nezināja, tāpēc viņš nevarēja pieņemt lēmumus. Viņš cerēja, ka citi varētu viņam vairāk pastāstīt par savu pieredzi un sniegt ieteikumus, palīdzot pieņemt lēmumus kopā. Pēc tam spiediens starp draugiem praktizētājiem krietni samazinājās, daudzi praktizētāji uzņēmās iniciatīvu domāt par idejām un ierosinājumiem, lai palīdzētu viņam pieņemt lēmumu. To darot, spiediens starp mums pazuda un iniciatīva no citiem draugiem praktizētājiem uzlabojās. Man tas bija ļoti iedvesmojoši.
Pilnveidošanās neskaitīsies, ja tā neskars mūsu sirdis. Pēc 2016. gada Shen Yun, kad vairs nebiju Shen Yun koordinators, pārbaudījums nekur neizzuda. Pēc 2016. gada Ņujorkas konferences daži praktizētāji, kas iepriekš mani ļoti kritizēja, e-pasta grupā uzsāka jaunu kritikas vilni, un viņi arī iedrošināja citus praktizētājus izteikt savu viedokli. Es biju tik pārsteigts, jo viņu kritikā, kas bija vērsta pret mani, es nesaskatīju nekādu laipnību, taču tā visa bija mana vaina, un es jutos tā, ka labāk būtu mani piekāvuši līdz nāvei. Es nekad neesmu saskāries ar kultūras revolūciju (Ķīnā), tomēr es sajutu, ka tas, ko viņi darīja, bija līdzīgs “verbālai cīņai”, kāda tolaik notika. Pie sevis nodomāju, ka šie nedaudzie Rietumu praktizētāji vienmēr ir apgalvojuši, ka es veicu lietas, izmantojot ĶKP pieeju, bet viņi neapzinās, ka tas, ko viņi darīja, vairāk līdzinās tam [kā to dara ĶKP]. Pamatojoties uz Fa, kā galvenais koordinators es zināju, ka nevaru izvairīties no atbildības par to, ka Shen Yun Austrijā nav izdarīts labi, bet emocionāli es vienkārši nevarēju pieņemt to, kā viņi mani kritizēja.
Tolaik katru dienu bija daudz šādu e-pasta vēstuļu, tās pienāca viena pēc otras. Pat daži praktizētāji, kuri agrāk ļoti labi sadarbojās, sāka teikt, ka es vairs neesmu piemērots būt par Austrijas koordinatoru, ņemot vērā, ka esmu ķīnietis. Es jutu sevī tādu rūgtumu, bet vienkārši nezināju, ar ko es varētu runāt. Es izjutu milzīgu spiedienu un jutos tā, it kā atrastos kraujas malā. Es zināju, ka, skatoties uz āru, es nevarēšu iziet pārbaudījumu, man vajag skatīties sevī un uzlabot pašam sevi. Bet mans stāvoklis nebija stabils, brīžiem es varēju skatīties sevī, turpretī citu reizi es skatījos uz āru un domāju, ka viņi izturas pret mani netaisni. Es pat nodomāju pie sevis: “Es jau esmu tik ļoti centies, un viņi turpināja tā darīt, labāk es atstāšu Austriju un došos uz citu valsti, tad viņi var darīt, ko vien vēlas.”
Ap to laiku viens veterāns praktizētājs uzrakstīja e-pastu. Tajā viņš norādīja – tā iemesla dēļ, ka Austrijā lēmumus galvenokārt pieņēmu es, viņš un citi pakāpeniski kļuva arvien vairāk un vairāk pasīvi, jo galīgo lēmumu beigās vienalga pieņemtu es. Viņi vairs neuzņēmās iniciatīvu domāt par lietām. Viņš arī sacīja, ka tas, vai mēs varētu, vai arī nevarētu mainīt situāciju Austrijā, ir atkarīgs no tā, vai es varētu mainīt sevi, kā arī no tā, vai citi varētu uzņemties iniciatīvu, nevis paļauties uz mani. Viņa dalīšanās izpratnē patiešām lika man aizdomāties. Es daru lietas samērā ātri. Lai gan es vēlējos, lai ikviens iesaistās, taču pēc kāda laika kļuvu nepacietīgs, tāpēc nolēmu to izdarīt pats, lai lietas ātrāk virzītos uz priekšu. Tam ir gan savas priekšrocības, gan arī trūkumi. Tas, ka es to izdarīju, faktiski padarīja vidi ļoti pasīvu, līdz ar to daži draugi praktizētāji nevēlējās uzņemties atbildību. Attiecībā uz mani –tas radīja man arvien vairāk un vairāk ierobežojumus, un es arvien vairāk un vairāk noguru.
Skolotājs “Likuma izklāstā starptautiskajā Fa konferencē ASV Rietumos (2005.g.)” saka: “… Atbildīgā persona pēc būtības ir koordinators, un viņš var pieaicināt piedalīties vēl vairāk spējīgu cilvēku, un tikai tam ir izšķiroša nozīme. Ja tu esi viens pats, tad cik liela loma tev var būt? Kad visi spēs vienotā ķermenī veikt savu lomu, tikai tad atbildīgā persona ir labi rīkojusies. Ja atbildīgā persona pati ir izdarījusi ļoti labi, tad tā ir tikai viena skolnieka laba rīcība, un tādā gadījumā tev arī jābūt par parastu skolnieku. Izšķiroša nozīme ir tam, ka atbildīgai personai ir jāveic savi pienākumi, jāizpilda sava loma. Vēl pateikšu par vienu jautājumu: visu reģionu atbildīgajām personām noteikti ir jāatsakās no tāda stila, kad viņi pārrauga visu, gan lielas, gan mazas lietas. Visos reģionos vajag pilnā mērā atbalstīt vietējo skolnieku iniciatīvu Fa apliecināšanas jautājumos; nevajag viņus ierobežot, izņemot tos, kas bieži vien krīt galējībās. Dafa sekotāji – veterāni jau ir sasnieguši briedumu, viņi visi iet pa savu ceļu uz Pilnību – to vajag skaidri saprast.”
Es padalījos ar draugu koordinatoru no citas Eiropas valsts. Viņa teica, ka citi draugi praktizētāji sūdzas par mums, jo daudzi no mums, Fo Sjue Hui (FXH, Dafa asociācijas) koordinatoriem, nav rīkojušies labi. Tā vietā, lai beigās to nožēlotu, labāk ir kritizēt un labot mūsu kļūdas jau tagad. Viņai ir taisnība, Skolotājs ir ļoti noraizējies. Es arī ceru, ka Austrija varētu panākt citas valstis, un vai tad man vienkārši nevajadzētu sevi ātri mainīt, nevis dusmoties uz citiem? Kāpēc gan man būtu jājūtas aizvainotam? Ja mēs nevaram to paveikt labi, beigās viss būs veltīgi. Kad es to izpratu, mans stāvoklis pakāpeniski stabilizējās.
Pēc tam, kad es biju izgājis šo pārbaudījumu, atskatoties atpakaļ, es patiešām nobijos. Kopš sākās ļaunās vajāšanas, es esmu tik daudz reižu paklupis, tad kā gan spiediens no draugiem praktizētājiem varētu gandrīz iznīcināt mani? Vai tad tas neatspoguļo problēmas manā pilnveidošanā? Kā es varētu padarīt savu pilnveidošanos daudz pamatīgāku? Es sāku pārdomāt savu ikdienas Fa mācīšanos un vingrojumu izpildi.
Mans ceļš uz darbu (turp un atpakaļ) aizņem 3 stundas dienā, un tas bija labs laiks, lai mācītos Fa. Tomēr pēdējos gados esmu tik noguris, tāpēc visu ceļu parasti noguļu. Parasti es atgriezos mājās diezgan vēlu, un man bija tik daudz lietu, kas ir jāizdara un jākoordinē. Katru dienu Fa mācīšanās un vingrojumu izpilde kļuva par jaunu izaicinājumu. Pārbaudījums ar draugiem praktizētājiem bija kā trieciens ar smagu āmuru, tas lika man saprast Fa mācīšanās steidzamību. Kopš šā gada sākuma es ar dažiem praktizētājiem sākām no rītiem mācīties Fa izmantojot Skype, pēc tam devos uz darbu. Lai arī laiks no rītiem bija diezgan ierobežots, un es nevarēju pievienoties viņiem katru dienu, reiz nofiksēti, šie ikrīta Fa mācīšanās mehānismi ļoti palīdzēja manam pilnveidošanās procesam. Man arī kļuva vieglāk atrast laiku, lai mācītos Likumu dienas laikā. Katru dienu es dodos uz darbu Vīnē. Pilsētas centra parkā ir daudz ķīniešu tūristu. Draugi praktizētāji no rītiem tur kopīgi izpilda vingrojumus. Es vienmēr esmu vēlējies viņiem pievienoties, bet brauciens aizņem 3 stundas dienā, un es arī izeju ārā pusdienlaikā, lai skaidrotu patiesību. Laiks ir tik saspringts, tāpēc es nekad nevarēju to izdarīt.
Pēc tam, kad šogad beidzās Shen Yun, Skolotājs žēlsirdīgi iekārtoja tā, ka es devos uz vingrojumu izpildes vietu, lai kaut ko paņemtu. Milzīgā enerģija un mierīgais lauks patiešām pārsteidza mani. Es jutu, ka visi sliktie elementi tika likvidēti, kamēr es tur biju. Es patiešām sajutu, ka Skolotājs vēlējās, lai es redzētu, cik svarīga dzīvo būtņu glābšanā ir sevis pilnveidošana. Tāpēc izlēmu – es vēlos pievienoties vingrojumu izpildei. Kad es to izskaidroju saviem darba kolēģiem, viņi bija ļoti saprotoši un atbalstoši. Kopš tā brīža man bija iespēja vienu dienu nedēļā sākt darbu plkst. 10:00, tāpēc es varēju pievienoties kopīgai vingrojumu izpildei Vīnē no rītiem. Šīs mazās izmaiņas padarīja manu pilnveidošanos daudz stabilāku nekā agrāk.
Šogad apritēja 25. gadadiena kopš Dafa izplatījās pasaulē. Laiks tiešām lido! Es atceros, ka saņēmu Fa neilgi pirms tam, kad sākās vajāšanas. Kādu dienu es gāju kopā ar vienu draugu praktizētāju. Es teicu: “Kad sasniegšu pilnību, es noteikti atgriezīšos un glābšu šīs dzīvās būtnes pasaulē.” Mana izpratne par Dafa toreiz bija ļoti sekla, bet sirds bija tīra. Tā kā es pilnveidojos, es arvien vairāk un vairāk izprotu Dafa sekotāju atbildību. Pēdējā laikā diezgan bieži atceros to, ko toreiz teicu. Mūsdienās laiks ir tik saspiests, mūsu solījumi ir pilnībā jāaizpilda.
Pilnveidošanās nav viegla. Atskatoties atpakaļ, es varētu ieraudzīt, cik sāpīgi bija iziet pārbaudījumu. Bet tiklīdz mēs esam to pārvarējuši, tas, ko mēs arvien vairāk un vairāk redzam, ir mūsu ierobežojumi un pateicība pilnveidošanās laikā.
Nobeigumā vēlos ar visiem padalīties Skolotāja izklāstītajā mācībā “Apsveikumā Fa konferencei Eiropā”:
“Mūsu Fa konference ir pilnveidošanās prakse. Kā pilnveidošanās praktizētājam pilnveidošanās ir sevis pilnveidošana. Ārējais spiediens, ar ko saskaras Dafa sekotāji, ir pārbaudījums un iespēja uzcītīgi virzīties uz priekšu; pretrunas starp Dafa sekotājiem un spiediens to vidē tāpat arī ir pārbaudījums un iespēja uzcītīgi virzīties uz priekšu. Izņemot Skolotāju, ikviens no jums ir pilnveidošanās praktizētājs. Laba vai slikta rīcība atspoguļo [jūsu] pilnveidošanās stāvokli, un neviens nav izņēmums. Ja ir [pilnveidošanās] trūkumi, cilvēciskas domas un stūrgalvīgas vēlmes, nav iespējams labi noiet savu turpmāko ceļu. Pilnveidošanās praktizētājam mūžam ir jāpilnveido sevi pašu, pat niecīgas izmaiņas cilvēka domāšanā ir paaugstināšanās, un visas dievības to ieraudzīs. Pilnveidošanās prakse nav pilnveidošanās priekš Dafa, un cilvēku glābšana arī nav glābšana dēļ Dafa. Pilnveidošanās prakse ir garantija, ka dzīva būtne virzīsies uz pilnības sasniegšanu; cilvēku glābšana ir pilnveidošanās praktizētāja žēlsirdības izpausme un viņa atbildība tai laikā, kad visas dzīvās būtnes atrodas lielās briesmās. Atmetiet savas stūrgalvīgās vēlmes, kuru ir ārkārtīgi daudz un kuras ir ļoti spēcīgas, un labi ejiet savu ceļu, – šis process tieši arī ir jūsu Dao.”
Paldies, Jums, augstsirdīgo Skolotāj! Paldies, draugi praktizētāji, par jūsu palīdzību!
Avots: http://www.clearharmony.net/articles/a112222-Reflecting-on-My-Cultivation.html
* * *
Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.
vairāk ...