Mans ceļš, pilnveidojoties kā jaunai praktizētājai

Mani sauc Sonja, un es dzīvoju Melnkalnē. Es sāku praktizēt Faluņ Dafa 2016. gada februārī.

Likuma saņemšana

2008. gadā es sāku lasīt par dažādām garīgām mācībām. 2013. gadā es piepeši sajutu vēlēšanos apmeklēt Āzijas valstis un atrast sev skolotāju, kas mani vadītu.

Tajā laika periodā draugs iepazīstināja mani ar kādu garīgo skolotāju, taču man viņš neiepatikās. Pēc kādām divām vai trim dienām es pat pajautāju viņam – cik tālu viņš ir pavirzījies savā pilnveidošanās ceļā.

Es jutu, ka atrodos krustcelēs, un nezinu, kurp tālāk iet. Šā iemesla dēļ es paliku ar viņu vēl divus gadus, pirms viņu atstāju.

Visbeidzot es sastapos ar savu iepriekšnolemtību Taizemē, kur ierados kā tūriste. No manas viesnīcas logiem pavērās skats uz kalniem, un pa logu es redzēju Budas statuju. Es gribēju apmeklēt šo vietu, un es to izdarīju trīs dienas pirms atgriešanās mājās.

Es runāju ar Budas statuju, lūdzu palīdzēt atbrīvoties no visām pasaulīgajām lietām. Kad no tās vietas devāmies atpakaļ uz viesnīcu, es jutu apbrīnojamu mieru. Likās, ka man sirdī ir aizdegusies uguns.

Atgriežoties Melnkalnē, es sazinājos ar savu draudzeni Serbijā, ar kuru biju iepazinusies savos garīgajos meklējumos iepriekšējos gados, un pastāstīju par saviem iespaidiem Taizemē. Tajā laikā viņa jau bija Faluņgun praktizētāja. Viņa pieminēja man par Faluņgun grāmatu. Es palūdzu šīs grāmatas saiti Internetā un uzreiz sāku to lasīt.

Nākamajā reizē, kad mēs sazinājāmies, viņa ieminējās par grāmatu “Džuaņ Faluņ”, un ar autobusu atsūtīja man drukātu eksemplāru. Es nespēju sagaidīt, kad atgriezīšos mājās, un turpat uz ielas sāku to lasīt.

Es lasīju deviņas dienas, dziļi iesūcot sevī katru vārdu. Es jutu, ka tas noteikti ir tas, kas vajadzīgs. Grāmata man sniedza atbildes, pēc kurām ilgojos.

Turēties tikai pie viena pilnveidošanās ceļa

Lai gan jau no paša sākuma es jutos kā praktizētāja, pēc trim mēnešiem, kopš sāku pilnveidoties, es pieļāvu milzīgu kļūdu.

Es satiku puisi, kurš man pastāstīja par savu pilnveidošanos. Būdama ziņkārīga pēc dabas, es uzmanīgi viņā klausījos. Tajā laikā es to vēl nezināju, taču tobrīd es neapzināti apstiprināju lietas no viņa pilnveidošanās ceļa.

Sekas parādījās nedaudz vēlāk. Es biju kopā ar draugiem un uzsmēķēju zālīti. Tas lika man justies ļoti neparasti.

Es jutu, ka divas dažādas enerģijas cīnās manī. Ar savu Debesu aci es ieraudzīju, ka no mana ķermeņa paceļas zema blīvuma Gun stabs. Es redzēju kā manī un man virs galvas rotē Faluņ. Liels daudzums emociju pacēlās no manas sirds, un es ieraudzīju gaismas starus, kurus izstaro mana sirds. Mana sirds bija saistīta ar Visumu, tad ar manu kaklu, kurā es redzēju zilu gaismu. Pēc tam kāda daļa pelēkas matērijas atdalījās no smadzenēm. Es dzirdēju balsi, kas runāja ar mani.

Nākamajā dienā tas turpinājās. Mana galva raustījās, un es vairākas reizes kritu uz grīdas. Mans ķermenis cieta mokas.

Trešajā dienā agri no rīta mani pamodināja kaut kas, kas kustējās manā ķermenī. Es jutos tā, it kā kaut kas būtu apsēdis manu ķermeni. Tajā brīdī es sajutu lielas bailes. Es zināju, ka bailes – tas nav labi, tāpēc lūdzu Skolotājam Li palīdzību. Es saucu viņu savā sirdī, un visiem, kas varēja dzirdēt, es teicu: “Es esmu Dafa praktizētāja, un mans vienīgais Skolotājs ir Li Hundži.”

Pēc kāda laika tas pazuda no mana ķermeņa. Es aprakstīju to nedaudzos teikumos, taču process, caur kuru es izgāju, bija pavisam biedējošs. Draugiem praktizētājiem ir jāpievērš uzmanība tam, lai pieturētos tikai pie viena pilnveidošanās ceļa. Turieties tikai pie vienas skolas! Kā Skolotājs “Džuaņ Faluņ” Trešajā lekcijā, jautājumā “Pilnveidoties tikai pa vienas skolas ceļu” saka: “Tādēļ tev jābūt uzticīgam tikai vienai skolai, nedrīkst piejaukt pat domas no citas prakses.”

Pārbaudījums

Es biju vēl maza meitene, kad man iedzēla bite. Tad es uzzināju, ka man ir alerģija.

Kad man jau bija 30 gadu, man atkal iedzēla bite. Es domāju, ka man vairs nav alerģiskās reakcijas, tāpēc vienkārši vēroju virspusējo reakciju, līdz kādā brīdī sāku smakt. Mani vecāki mani steidzami nogādāja slimnīcā, un, kad es tur nonācu, biju tik tikko dzīva. Kad viss bija galā, ārsti man ieteica pievērst tam īpašu uzmanību, jo nākamā reize var izrādīties liktenīga.

Un nākamā reize bija šī gada maijā. Es atrados tirdzniecības centrā, un devos uz banku apmaksāt rēķinus. Braucot ar eskalatoru, es kārtoju ar roku matus. Tad es arī sajutu, ka man iedzeļ, un es patiešām ieraudzīju dzeloni savā pirkstā. Taču es nenobijos. Pieturot pirkstu, es izvilku dzeloni. Es ieskatījos sevī, vērojot savas domas, un mana pirmā doma bija: “Es esmu Dafa praktizētāja”. Es atcerējos Skolotāja vārdus no “Džuaņ Faluņ” Ceturtās lekcijas jautājuma “Sjiņsjin paaugstināšana”: “Mēs uzskatām, ka labs vai slikts rezultāts ir atkarīgs tikai no vienas cilvēka domas. Dažādas domas var novest pie atšķirīgiem rezultātiem.”

No eskalatora es iegāju bankā un iestājos rindā. Neviens nevarēja redzēt, ko es pārdzīvoju. Sliktās domas kāpa augšup, un es cīnījos, lai dabūtu tās prom. Viena no domām bija saukt palīgā savus kolēģus, taču es zināju, ka viņu ierašanās brīdī es jau būtu mirusi. Tāpat es zināju, ka, sabrūkot tieši tagad, cilvēki nezinātu, kas ar mani ir noticis, tāpēc neviens ārsts man nevarētu palīdzēt.

Tad es sev teicu: “Nē, es esmu praktizētāja, es nevienam nezvanīšu.” Tajā brīdī mana galvenā apziņa bija ļoti stingra. Kamēr man sāpēja pirksts un mans ķermenis trīcēja, es sāku atkārtot pie sevis: “Es esmu praktizētāja; mans Skolotājs ir Li Hundži; Īstenība Labestība Pacietība – tas ir brīnišķīgi; rezultāts ir atkarīgs no vienas domas.”

Kādā brīdī man bija vīzija, ka es esmu ļoti gara. Es redzēju sevi atšķirīgu no šīs dimensijas cilvēka. Tas bija Budas ķermenis un tēls. Ķermenis bija caurspīdīgs, tāpēc es varēju redzēt tikai nelielu daļu sevis – cilvēka daļu. Ap manu ķermeni bija aptuveni 1,5 m plašs lauks. Ārpus šī lauka es redzēju dažādus dēmonus, kuri bija gatavi mani aprīt, taču neviens nespēja iekļūt laukā iekšā. Es biju tik liela, stipra un cieta, ka neviens man neko nevarēja padarīt. Es nevarēju sabrukt. Mans pirksts pat nebija stipri piepampis. Es biju izturējusi pārbaudījumu.

Taisno domu raidīšana

Pēc pirmā pilnveidošanās gada es sāku raidīt Taisnās domas. Tas noteikti attīrīja mani no domu karmas, tomēr, man, kā jaunai praktizētājai, bieži bija šaubas: vai es daru to pareizi un vai man tiešām ir spēks, lai izskaustu ļaunumu?

Reiz, kad es tā domāju, es pēkšņi atcerējos Skolotāja vārdus no “Džuaņ Faluņ” Trešās lekcijas jautājuma “Pārdabiskās spējas un Gun spēks”: “Pārdabiskās spējas pakļaujas cilvēka apziņai. Kad cilvēks guļ, viņam ir grūti valdīt pār sevi. Viņš redz sapni, un nākamajā rītā viss var sagriezties ar kājām gaisā. To nedrīkst pieļaut.”

Pēc tam es ieraudzīju sevi ar atvērtu galvvidu , no kura nāk ārā liela blīvuma Gun stabs. Likās, ka ķermenis ir kā caurule, bet cilvēka āda ir tikai kā apģērbs.

Visas manis redzētās vīzijas nāca caur Debesu aci, kas atvērta ļoti ierobežotā līmenī. Man bija vīzijas arī pirms Dafa, taču tad es vēl nezināju, ka tās redz Debesu acs.

“Džuaņ Faluņ” Sestajā lekcijā jautājumā “Vēlme izrādīties” Skolotājs teica: “Viņa neticība ir izraisījusi to, ka redzēto viņš uzskata par absolūtu, un ar to arī aprobežojas. Patiesībā viņš vēl ir tālu no īstenības, jo šā cilvēka līmenis ir tikai tāds.”

Patiesības skaidrošana

Sākumā es vēl neizmantoju daudzas no iespējām, kuras man deva Skolotājs. Es izmantoju visas iespējamās atrunas, lai nerunātu ar cilvēkiem, piemēram, ka nezinu kā pieiet viņiem un kā uzsākt sarunu. Reizēm es spriežu par cilvēkiem pēc viņu apģērba, izturēšanās, utt.

Taču, ieskatoties sevī un atrodot savas pieķeršanās, mani vairs neuztrauca ārējās izpausmes. Tagad, kad es runāju par Dafa un par vajāšanām, cilvēki uzmanīgi klausās manī. Mainot situāciju sevī, mēs mainām situāciju arī ārpus sevis.

Skolotājs Likuma izklāstā “Kas ir Dafa sekotājs?” (Likuma izklāsts 2011. gada Fa konferencē Ņujorkā) teica: “Ja kāds atrodas jūsu priekšā, tad nav iespējams izvēlēties, un nav pareizi, ja glābjat tikai noteiktus cilvēkus. Kamēr vien kādu satiekat savā ceļā, vajag viņu glābt, neatkarīgi no amata vai sociālā stāvokļa, vai viņš būtu prezidents vai ubags. Dievu acīs visas būtnes ir vienādas. Sociālais statuss ir atšķirība tikai cilvēku sabiedrībā.”

Jau no paša sākuma es uzskatīju pilnveidošanos par ļoti nopietnu. Šajā pilnveidošanās ceļā man ir jāizturas pret sevi ļoti stingri, un nav nekādu attaisnojumu. Mums visu laiku ir jāpaaugstina prasības pret sevi. Skolotājs uzsver, ka pilnveidošanās ir atkarīga no mums. Ikviena bēda ir smaga, taču mums ir jāiemācās ieskatīties sevī, un, jo vairāk mēs ieskatāmies sevī, jo vairāk mēs redzam pieķeršanās dažādos līmeņos. Un, ja mums nav šādu situāciju, tad mums ir jāprasa pašiem sev, vai mēs patiešām pilnveidojamies.

Lūdzu, norādiet uz jebko neatbilstošu.

Paldies jums, Skolotāj!
Paldies jums, draugi praktizētāji!

Avots: http://www.clearharmony.net/articles/a112231-My-cultivation-path-as-a-new-practitioner.html