Pilnveidoties ar sirdi, kāda man reiz bija

Mani sauc Ivonna, un es saņēmu Fa Zviedrijā 1998. gada novembrī. Es vēlētos pastāstīt jums par dažiem notikumiem, kas notika sākumā un dažiem svarīgiem soļiem manā pilnveidošanās ceļā.

Kad mums lūdza uzrakstīt pieredzes apmaiņas rakstus, man prātā ienāca 2001. gada vasarā notikušais SOS pasākums un mūsu apelācija Tiaņaņmeņas laukumā Pekinā tā paša gada rudenī. Tieši tad man bija pieredze, ka es patiešām patiesi pilnveidojos. Man šķiet, ka tagad es virzos atpakaļ, nevis uz priekšu, un tas ir sāpīgi. Protams, es esmu darījusi daudz, lai izskaidrotu to, kas notiek Ķīnā, un esmu piedalījusies dažādos projektos, bet es nejūtu, ka pilnveidojos ar sirdi, kāda man bija agrāk. To, kas ir pagājis, es nevaru mainīt, bet… Es varu nospiest starta pogu un restartēt, un atrast ceļu atpakaļ uz to savu sirdi, kāda tā bija 2001. gadā.

Nepieķerties reputācijai

2001. gadā ar katru dienu vajāšanas pastiprinājās un kļuva ļaunākas. Lai cilvēki pievērstu uzmanību Faluņgun praktizētāju vajāšanai un viņu glābšanai Ķīnā, mēs sākām SOS gājienu no Fālunas pilsētas uz Stokholmu. Tie bija apmēram 260 km, kuri bija jānoiet sešās dienās. Ikviens, kas vēlētos, varētu tos noiet kopā ar mums. Es nekavējoties pieteicos gājienam. Manā mugursomā bija gan pārgājiena zābaki, gan piemērotas drēbes.

Taču pirms mēs sākām savu gājienu, bija dažas detaļas, ar kurām jātiek galā. Starp daudziem jautājumiem mums bija arī jāizlemj, kas vadīs automašīnu. Neviens, kurš piedalījās SOS gājienā, nevēlējās vadīt automašīnu. Automašīna bija ļoti vajadzīga, lai paņemtu līdzi smago bagāžu un citas gājienam nepieciešamās lietas, lai tiem, kas devās gājienā, būtu jānes tikai viegla soma daudzos kilometrus, kas viņiem bija jānoiet. Mums bija diezgan skaļa diskusija, kas beidzās ar to, ka mani izvēlējās par automašīnas vadītāju. Lai gan es skaļi protestēju, man ļoti nelabprāt nācās pieņemt savu likteni. Citi apsolīja, ka mēs vadīsim mašīnu pēc kārtas.

Mēs saņēmām detalizētas maršruta kartes, taču ceļus tāpat bija nepieciešams izpētīt, lai pārliecinātos, ka tie būs droši iešanai ar kājām un nebūs nekādu apdraudējumu no satiksmes, un tas kļuva par vienu no autovadītāja uzdevumiem. Tajā laikā GPS automašīnās vēl nebija izplatīts. Es ar praktizētāju no Fālunas strādāju, lai sazinātos ar plašsaziņas līdzekļiem un centos organizēt nakšņošanu piemērotās vietās visā maršrutā. Mēs sagatavojām un ielikām mašīnā teltis, gadījumā ja neatrastu vietu nakšņošanai.

Kamēr citi devās SOS gājienā, es braucu ar mašīnu. Tas bija samērā viegls uzdevums, bet tas nebija tas, ko es gribēju, tāpēc es biju diezgan nepamierināta un bubināju pie sevis. Es gribēju iet kopā ar pārējiem, jo manā skatījumā tā bija vienīgā nozīmīgā lieta. Visu laiku es sēdēju automašīnā viena, un, lai gan bija dažādas lietas, kas bija jāorganizē, es joprojām sēdēju un brīnījos, kāpēc es sēžu šeit, mašīnā.

Piepeši man kaut kas iešāvās prātā. Lai gan uz ceļa es biju pilnīgi viena, man nācās samazināt ātrumu un nobraukt malā, jo man uznāca smieklu lēkme. Es smējos līdz asarām... Kāda komēdija! Es sapratu, ka priekš manis tas ir absolūti pareizs uzdevums. Automašīnas vadīšana nozīmē, ka jūs nevar redzēt vai pamanīt, un es vienkārši sapratu, ka man ir pieķeršanās reputācijai.

Smieklu lēkmes vidū es sajutu, kā mani atstāj fiziska substance un vienkārši iziet cauri automašīnas durvīm, kā balons, kas aizlido prom, kad izlaiž no tā gaisu. Tas atrisināja šo jautājumu... Tajā vietā un tajā mirklī es nolēmu — mašīnai ir jābrauc! Es braucu ar mašīnu visu ceļu līdz Stokholmai. Biju nolēmusi, ka šī pieķeršanās ir jālikvidē. Es arī izpratu, ka tad, kad es smējos par šo pieķeršanos taisni tai sejā, šķita, ka tā aizslīdēja prom ar kājstarpē ierautu asti, – ja vēlos to aprakstīt cilvēku valodā.

Pēc šīs atklāsmes nāca nākamā atklāsme. Salīdzinājumā ar visiem tiem, kuri gāja SOS gājienā un uz ceļa varonīgi cīnījās ar nogurumu un sāpēm, man automašīnā bija ērti. Viņi patiešām bija pelnījuši visu iespējamo palīdzību un atbalstu, kādu tik viņiem bija iespējams saņemt. Katru dienu viņi pielika visas pūles apmēram 15 stundas, noejot gandrīz maratona distanci – vairāk nekā 40 kilometrus. Daži no viņiem cieta briesmīgas sāpes, un dažiem bija jēlas tulznas, kas gandrīz vai lika tiem izstāties no gājiena. Es nolēmu, ka darīšu visu, kas manos spēkos, lai dažādos veidos atbalstītu gājiena dalībniekus. Tagad, manuprāt, pēkšņi bija svarīgi vadīt mašīnu un tik daudz kas bija jānokārto pa ceļam, papildus pašam SOS gājienam. Es arī sapratu, ja mums nebūtu automašīnas, būtu grūti pabeigt gājienu uz Stokholmu.

Naktsmītnes bija jāatrod piemērotās vietās un bija jāsazinās ar plašsaziņas līdzekļiem, kas deva lielisku iespēju sarunāties ar cilvēkiem, kuri vēlējās palīdzēt, kad viņi dzirdēja par mūsu ilgo SOS gājienu no Fālunas uz Stokholmu, un viņi pievērsa uzmanību tam, kas Ķīnā notiek ar cilvēkiem, kuri nodarbojas ar to pašu praksi, ar kuru nodarbojamies mēs.

Pirmajā naktī mēs nakšņojām lauku mājā kādā ciematā. Būtībā tas bija tikai jumts virs galvas. Daudzi bija tik noguruši, ka vienkārši ievēlās mājā un nokrita uz paklāja. Viņi tik tikko spēja kaut ko ieēst. Bija vēl viena vieta, kur mēs apmetāmies, un es to nosaucu par Hiltonu tāpēc, ka tā bija sporta zāle, un visi varēja gulēt uz 30 cm bieziem matračiem, un bija pat dušas, – tas, kas patiešām nepieciešams gājiena dalībniekiem, kuri gājuši vairākas dienas.

Automašīna bija ļoti noderīga visdažādākajās situācijās. Vienam praktizētājam bija 30. dzimšanas diena. Viņš izvēlējās iet gājienā, nevis mājās svinēt kopā ar ģimeni. Lai atzīmētu viņa dzimšanas dienu, es nopirku viņam torti. Es arī braucu meklēt praktizētāju, kurš apmaldījās, kad gatavojās pievienoties gājienam pa ceļam.

Pēdējā dienā praktizētājs no Stokholmas bija parūpējies par to, lai mēs nonāktu Monētu laukumā, kur mums notiks mītiņš ar vairāku politiķu uzstāšanos. Tas nozīmēja, ka beidzot es varēšu iet gājienā un beigu beigās izmantot savus iepakotos pārgājiena zābakus. Es biju priecīga, ka pēdējā dienā varēju pievienoties SOS gājienam.

Pēc divpadsmit jūdzēm, tas ir pēc pusmaratona Stokholmas centra virzienā, mani spēki bija pilnībā izsmelti, un man viss sāpēja. Tādējādi, atskatoties atpakaļ, es biju pateicīga, ka mans uzdevums bija vadīt automašīnu, jo es nekad nespētu katru dienu noiet maratona distanci.

Katru reizi, kad es atceros šo notikumu, mani aizkustina tas, kā visi praktizētāji katru dienu centās iet ar virs galvas paceltiem plakātiem, neskatoties uz sāpēm ķermenī. Un man tika dota iespēja ieraudzīt savu pieķeršanos, kad es vadīju automašīnu un vairāk strādāju aizkulisēs, lai atbalstītu un palīdzētu tiem, kas soļoja gājienā. Dažreiz man ir sajūta, ka dieviem piemīt humors, kad viņi plāno visus mūsu mazos vai lielos soļus.

Tā paša gada 20. novembrī bija vēl viens neaizmirstams notikums. Tā bija mūsu apelācija Tiaņaņmeņas laukumā Pekinā. Tas bija arī liels solis manā pilnveidošanās ceļā. Pirms es biju izlēmusi, vai doties uz Pekinu apelēt, vai palikt mājās, lai palīdzētu, man prātā vērpās daudz domu. Es jutos slikti, un mana sirds sitās smagi un neregulāri. Pēc dienu ilgas Likuma mācīšanās un dalīšanās izpratnē, divas nedēļas pirms brauciena es dabūju “atrisinājumus”, kas palīdzēja man izlemt. Vien no tiem bija – padomā, ja es būtu apsolījusi Skolotājam? Cik lieli būs zaudējumi, ja es nebraukšu? Otrs atrisinājums bija – agri vai vēlu visi praktizētāji dažādos līmeņos saskarsies ar dzīvības un nāves jautājumu, tad kāpēc gan gaidīt? Saprotot, ka mūsu ceļi jau ir ieplānoti, es izdarīju savu izvēli un nolēmu braukt. Un mana sirds atkal atgriezās pie sava mierīgā un vienmērīgā ritma.

Mana līdzjūtība pret praktizētājiem Ķīnā ir pieaugusi kopš 1999. gada, kad sākās vajāšana. Es devos uz Pekinu, lai palīdzētu un atbalstītu drosmīgos ķīniešu praktizētājus, un parādītu viņiem, ka viņi nav vieni šai briesmīgajā situācijā. Es arī vēlējos, lai tas būtu kā modinātāja zvans visai pasaulei, lai dažādu valstu valdības varētu kaut ko darīt, lai apturētu vajāšanas.

Mēs, rietumnieki, sapulcējāmies Tiaņaņmeņas laukumā, kur pacēlām savu plakātu ar uzrakstu “Džeņ Šaņ Žeņ” un “Īstenība Labestība Pacietība”. Pēc 20 sekundēm mūs ielenca balti autobusi un milicijas mašīnas. Mēs tikām pakļauti agresīvam spiedienam un vardarbībai, bet mums izdevās palikt dzīviem, un nākamajā dienā mūs izraidīja no valsts. Viena lieta, kas skāra manu sirdi, bija tā, ka vēl pirms mēs pametām Ķīnu, mūsu ārlietu ministrs bija stingri paudis nostāju, nosodot Ķīnas režīmu un atbalstot mūs.

Kad mēs atgriezāmies Zviedrijā un tikāmies ar plašsaziņas līdzekļiem, mani intervēja gan radio, gan televīzijā. Pēc notikumiem Pekinā tika aizpūsta prom diskomforta sajūta, kas man parasti radās, atrodoties uzmanības centrā. Tas bija brīnišķīgi un bija tik viegli, un es patiešām apzinājos, ka mūsu pieķeršanās mūs ierobežo un aizkavē dažādās situācijās.

Patiesības skaidrošana un dzīvo būtņu glābšana

Šī gada jūnijā daži no mums gatavojās rakstīt vēstules mūsu politiķiem Gēteborgā par 18 gadus ilgo vajāšanu Ķīnā. Mums bija vairākas tikšanās un apspriedes par to, kurš sazināsies ar attiecīgajiem politiķiem. Man bija iespēja sazināties ar politiķi, ar kuru biju kontaktējusies jau 2003. gadā, kad Ķīnas ģenerālkonsulāts centās apturēt radioraidījumu “Faluņgun laiks”, kurš bija manā pārziņā. Sanāksmju laikā mēs izmēģinājām dažādus rakstīšanas veidus, bet es joprojām nevarēju uzrakstīt labu vēstuli. Tad pienāca vasaras brīvdienas un vēstule netika nosūtīta.

Vasarā mums notika auto tūre pa Zviedriju. Mēs iesākām auto tūri Gotlandē pasākumā “Almedālenas nedēļa”. Tā bija lieliska vieta un iespēja uzrunāt sabiedrību, tostarp plašsaziņas līdzekļus un politiķus. Mūsu stends atradās labā vietā, netālu no pāris galvenajiem masu informācijas līdzekļiem un blakus universitātei, kur katru dienu tika rīkoti daudzi labi apmeklēti semināri un tikšanās. Tas nozīmēja, ka mūs redzēja daudzi. Parlamenta deputāts, kuram es grasījos rakstīt, vienkārši pagāja garām. Es piegāju pie viņa, parunāju un teicu, ka es rakstu viņam vēstuli, un viņam kļuva interesanti, par ko tā būs. Mums izvērtās laba saruna, kas noritēja ļoti dabiski.

Viņš joprojām atcerējās incidentu, kad pirms 14 gadiem Ķīnas ģenerālkonsulāts mēģināja apturēt radioraidījumu. Pēc tam bija viegli turpināt sarunu par Faluņgun un Faluņgun praktizētāju sarežģīto situāciju Ķīnā.

Pēdējo nedēļu laikā pirms vasaras brīvdienām es biju daudz domājusi par viņu. Es saprotu, ka mūsu taisnās domas ir spēcīgas. Tagad man bija vēl viena iespēja, un viņš tur stāvēja un personīgi sarunājās ar mani. Mēs vienojāmies, ka atsāksim sazināšanos šoruden.

Pa šo laiku man atkal bija iespēja pilnveidojoties atmest vēl vienu slāni no manas pieķeršanās reputācijai. Katru dienu, mums, Faluņgun praktizētājiem, bija atvēlēta viena stunda uz skatuves laukumā Visbijas centrā. Pirms dažām nedēļām man jautāja, vai es varētu piedalīties, lai runātu par Ķīnas konsulāta Gēteborgā radītajiem traucējumiem radio programmai, kuru es pārraidīju 2003. gadā, un par nesen notikušo incidentu, kad viņi mēģināja apturēt mākslas izstādi Linšēpingā.

Man nepatīk stāvēt uz skatuves un runāt. Es labāk gribētu ļaut to izdarīt kādam citam, taču tajā pašā laikā es sapratu, ka patiesībā tā bija iespēja kaut ko nedaudz nolobīt no manas pieķeršanās reputācijai. Un tā es teicu: “Jā.”

Tā kā incidents notika pirms 14 gadiem, man bija jāatsvaidzina atmiņas, izlasot par to vēlreiz. Galu galā visi gabaliņi salikās kopā, vismaz tad, kad biju mājās. Bet, kad pirmajā dienā mēs bijām uz skatuves, es kļuvu nervoza, it kā pēkšņi būtu zaudējusi atmiņu. Tas nepalīdzēja, ka iepriekš biju sagatavojusi piezīmes, es tās aizmirsu, tiklīdz uzrakstīju. Tā nu es lūdzu praktizētāju, kurš būs pasākuma vadītājs, lai viņš palīdz man, uzdodot jautājumus. Tieši pirms pienāca mana kārta kāpt uz skatuves, man radās doma: “Es pilnībā mainīšu savu attieksmi. Tā vietā, lai uzskatītu būšanu uz skatuves par nepatīkamu lietu, man to vajadzētu izbaudīt!” Un jā, viss noritēja labi, un es esmu pateicīga, ka saņēmu mājienu domāt citādi.

Viena no pēdējām pieturām mūsu auto tūrei bija Vasaras festivāls Stremstadē. Mēs bijām uz laukuma, rādījām vingrojumus un runājām ar cilvēkiem. Bija ļoti jauks laiks, tāpēc apkārt bija daudz cilvēku, tostarp no mūsu kaimiņvalsts Norvēģijas. Es satiku kundzi, kas teica, ka redzējusi Faluņgun šovasar Ēlandē. Tā bija mūsu auto tūres ceturtā pieturvieta. Mēs piedalījāmies programmā kopā ar citiem uzņēmumiem un organizācijām, kad Zviedrijas kroņprincese svinēja savu 40. dzimšanas dienu. Šī kundze mūs tur satika un bija runājusi ar vienu no mums. Pēc tam es nodomāju, ka tā tam arī jābūt. Iedomājieties, cik lieliski būtu, ja visi, ar ko mēs tiekamies, teiktu, ka viņi jau iepriekš ir dzirdējuši par Faluņgun. Mēs varētu sasniegt šo mērķi kopā. Es arī zinu, ka man ir jāpilnveido sevi labāk un daudz smagāk jāstrādā, lai gūtu panākumus.

Šobrīd es pārraidu radioprogrammas jau vairāk nekā 15 gadus, kopš 2002. gada. Pirmajos gados tās bija tikai un vienīgi par Faluņgun. Tāpēc programma saucās “Faluņgun laiks”. Kad tika publicēti “Deviņi komentāri par komunistisko partiju”, es gribēju tos iekļaut radioprogrammā. Es apspriedu to ar Dafa asociāciju, mēs sapratām, ka būtu labi, ja programmas saturs būtu nedaudz plašāks un vairāk par Ķīnu kopumā. No 2006. gada janvāra raidlaiks tika pagarināts no 30 minūtēm līdz stundai un programma tika nosaukta par “Sound of Hope”. Šodien programmā ir iekļautas ziņas no Ķīnas, daļa no “Deviņiem komentāriem”, stāsti no tradicionālās ķīniešu kultūras, valodas nodarbības un Faluņ Dafa praktizētāju sacerētā mūzika. Es arī palīdzu gatavot vienu stundu ilgu programmu ķīniešu valodā, kuru veido praktizētājs Somijā. Bieži vien ir grūti katru nedēļu izveidot jaunu programmu, un man ir nepieciešama vesela diena, lai to pabeigtu.

Dažas reizes es jutos ļoti slikti un nespēju pat piecelties, un vēl jo mazāk varēju strādāt pie programmas. Tomēr tās bija svarīgas ziņas, kas bija jānosūta, lai informētu cilvēkus par to, kas notiek Ķīnā, jo īpaši par lietām, par kurām neziņo citi plašsaziņas līdzekļi Zviedrijā. Es izrausos no gultas, ieslēdzu datoru un sāku strādāt. Dažas stundas vēlāk, pēc tam, kad programma bija jau pabeigta, es atklāju, ka esmu nedaudz atlabusi. Lai gan šoreiz tas prasīja nedaudz vairāk laika, es jutos ļoti labi. Tas lika man saprast, ka tad, kad mēs darām kaut ko taisnu un pareizu, mēs saņemam palīdzību, lai to izpildītu, pat tad, ja tas šķiet neiespējami. Šodien klausīties radio ir tik vienkārši. Daudzi klausās aplādes mobilajās ierīcēs. Tāpēc tas būs mans nākamais izpētes projekts, lai vērstos pie vēl lielāka skaita cilvēku ar mūsu patiesību skaidrojošajām ziņām par Ķīnu, ko citi plašsaziņas līdzekļi neziņo.

Noslēgumā es vēlos pateikt dažus vārdus no Skolotāja runas “Likuma izklāstā Pasaules Faluņ Dafa dienā 2014. gada Likuma konferencē Ņujorkā”: “Pilnveidojieties ar tādu sirdi kā sākumā, un panākumi neizpaliks.”

Paldies, Skolotāj, ka palīdzat man glābt cilvēkus un pilnveidoties šajā dārgajā laikā!
Paldies, jums, visi draugi praktizētāji. Lūdzu, norādiet uz manām pieķeršanām un trūkumiem manā izpratnē, ja jūs tos redzat.

Avots: http://www.clearharmony.net/articles/a112227-To-cultivate-with-the-heart-that-I-once-had.html