Senā Ķīna: Kā imperators-bērns uzveica varenu ģenerāli

Imperators Kansji (Shen Yun Performing Arts/Facebook).

Pastāv uzskats, ka ar tēva nāvi prinča Hamleta nelaimes tikai sākās. Emociju un asinskāras atriebības vadīts, Hamlets nespēja saskatīt iespēju, kā mierīgā ceļā saukt pie atbildības tēvoci, un tas beidzās ar to, ka visa karaliskā ģimene tika iznīcināta.

Taču, ja princim Hamletam būtu bijusi iespēja noskatīties deju „Aizstāvot troni” Shen Yun uzvedumā, varbūt viss būtu izvērties pavisam citādi.

Dejā „Aizstāvot troni” atainots 17. gadsimta vidus, kad imperators Cjins pēc slimības nomira, atstājot troni savam 8 gadus vecajam dēlam Kansji. Pirms nāves imperators uzdeva četriem saviem uzticamiem padomdevējiem aizstāvēt un vadīt viņa dēlu, līdz viņš sasniegs 14 gadu vecumu, kas Mandžūrijā ir pilngadības slieksnis, un oficiāli kļūs par imperatoru.

Taču pēc valdnieka nāves viens no šiem padomdevējiem, nopelniem bagāts ģenerālis vārdā Aobajs, ātri vien aizmirsa mirušā valdnieka gribu. Aobajs ignorēja Kansji varu un draudēja visiem augstmaņiem imperatora galmā, liekot tiem zvērēt uzticību viņam, nevis jaunajam imperatoram.

Kansji, kā jau bērnam, nebija ne mazāko cerību uzveikt Aobaju, kurš bija ne vien dižākais Mandžūrijas karavadonis un kaujas mākslu meistars, bet nu arī kontrolēja valsts vadošos politiķus un militārpersonas. Alkatīgais Aobajs stingri raudzījās, lai netiktu vērptas sazvērestības, kas dotu iespēju jaunajam imperatoram atgriezt likumīgo varu.

Kad viens no Kansji uzticamajiem padomdevējiem centās iebilst Aobajam, nežēlīgais nodevējs nogalināja šo padomdevēju un visu viņa ģimeni, tādējādi nostiprinot valstī terora varu, lai neviens vairs ko tādu neuzdrīkstētos darīt.

Tomēr gados jaunais, bet gudrais, imperators atteicās pakļauties tirānijai. Kansji nolīga savai apsardzei visspējīgākos un spēcīgākos jauniešus. Lai iemidzinātu Aobaja modrību, viņi izlikās trenējamies Buku spēlē, kas Mandžūrijā bija iecienīts tuvcīņas veids. Kad vien Aobajs ieradās pie Kansji, tas arvien šķita pārņemts ar šo spēli. Ar laiku Aobajs sāka ticēt, ka Kansji patiešām interesējas tikai par spēli ar saviem draugiem un neizrāda nekādas politisko ambīciju pazīmes. Rezultātā viņš zaudēja modrību un jutās absolūti neuzveicams.

Kansji pacietīgi gaidīja, samierinoties ar aizskarošo necieņas izrādīšanu no nodevīgā Aobaja puses. Dienā, kad Kansji palika 14 gadi un viņš oficiāli kļuva pilngadīgs, Aobajam pietika nekaunības tērpties zeltītās drānās — tērpā, ko piedienas nēsāt tikai imperatoram.

Kansji juta, ka nu ir pienācis laiks saukt Aobaju pie atbildības, tomēr nodevējam, šķiet, joprojām bija vairāk varas, lai uzveiktu imperatora jauno apsargu grupu un tādējādi iznīcinātu Kansji vienīgo cerību atgūt varu.

Kansji ielūdza Aobaju uz tikšanos, sakot, ka nepieciešams apspriest dažus politiskus jautājumus. Lai parādītu, ka viņam nav nekādu slēptu nodomu, Kansji viesmīlīgi aicināja Aobaju apsēsties. Tomēr ģenerāļa krēsls jau bija attiecīgi sagatavots — tā kājas bija iezāģētas tā, lai pie pēkšņas kustības tās salūztu. Pēc iepriekš norunāta signāla tika pasniegta karsta tēja, un Aobajs applaucēja roku. Tiklīdz ģenerālis sarāvās, krēsls zem viņa svara salūza. Divi no jaunajiem sargiem nometās nodevējam pie kājām, izliekoties, ka vēlas viņam palīdzēt, taču patiesībā viņi pielietoja Buku spēles paņēmienus — viens turēja uz leju noliekto Aobaja galvu, otrs sagrāba viņu aiz vidukļa.

Pateicoties gadiem ilgajiem treniņiem, visi jaunie sargi vienlaicīgi ielenca Aobaju un aizturēja viņu. Kansji pasludināja viņu par vainīgu 30 nodevības aktos, konfiscēja Aobajam piederošās zemes un viņu pašu uz mūžu ieslodzīja cietumā.

Tā sākās imperatora Kansji 61 gadu ilgā slavas apvītā valdīšana. Vidusvalsts vēsturē tā bija visilgākā imperatora valdīšana. Kansji nostiprināja dinastiju, savaldīja nemierniekus un tika galā ar ārējiem ienaidniekiem. Viņa valdīšanas laikā uzplauka tādas klasiskās ķīniešu mākslas jomas, kā kaligrāfija, dzeja un mūzika, tika gūti sasniegumi ģeogrāfijā, dabaszinātnēs, matemātikā un astronomijā.

Kansji stabilā valdīšana atspoguļoja viņa iekšējo būtību — drosmi un tikumību, kas apvienojumā ar nenovecojošu gudrību, ļāva jaunajam valdniekam, saglabājot pacietību un mieru, uzveikt pretinieku.

Avots: Ancient China: How a Child Emperor Conquered a Powerful General