Par vainas sajūtu un sevis nosodīšanu

Es praktizēju Faluņ Dafa pilnveidošanos jau sešus gadus. Šo gadu laikā man ir bijusi iespēja iepazīties ar daudzām pieredzēm, kurās dalījušies praktizētāji. Es vēlos dalīties savā izpratnē par vainas sajūtu, bailēm un sevis nosodīšanu, kas ietekmējušas daudzus praktizētājus šajā Likuma izlabošanas posmā.

Kā Dafa praktizētāji mēs apzināmies to milzīgo žēlastību, kuru esam saņēmuši. Šai dāvanai būtu jāpiepilda mūsu sirdis ar cerību, laimi un mieru. Protams, šī dāvana ietver sevī atbildību un pilnīgu nopietnību, bet šobrīd es saprotu, ka daudzu praktizētāju sirdīs nav līdzsvara, un tas paver ceļu nemieram, bailēm, vainas apziņai un sevis nosodīšanai.

Kad mūs iespaido žēlums pašiem pret sevi, var rasties negatīvas jūtas, piesārņojot mūsu enerģijas lauku un to, kā mēs uztveram mums blakus esošo cilvēku, tostarp draugu-praktizētāju situācijas. Skolotājs to jau ir skaidrojis grāmatā „Džuaņ Faluņ”, un es saprotu, ka mēs to neredzam ar mūsu fiziskajām acīm, kuras ir tikai instruments. Mūsu Juaņšeņ (dvēsele) ir tā, kas patiesībā redz, taču tā interpretē parādības saskaņā ar mūsu domām un priekšstatiem un var pat radīt izmaiņas saskaņā ar mūsu prāta vēlmēm. Tādējādi pasaule patiesībā var nebūt tāda, kādu mēs to redzam un novērtējam.

Daži pieredzes apmaiņas raksti ir piepildīti ar vainas apziņu, un dažos tiek runāts par iesaistīšanos projektos tā, it kā tas būtu labas pilnveidošanās kritērijs. Pilnveidošanās ir vērsta uz iekšu, taču tā izpaužas uz āru tajā, kā mēs uzvedamies. Mūsu garīgais stāvoklis tieši ietekmē to, cik labi mēs darām lietas. Kā mēs varam runāt par cilvēku glābšanu ar nemierīgu, baiļu un vainas sajūtas piepildītu sirdi? Mēs neesam tie, kas glābj cilvēkus. Skolotājs ir tas, kurš glābj cilvēkus! Mēs tikai skaidrojam patiesību, ļaujot cilvēkiem uzzināt par vajāšanām un to, kas ir Faluņ Dafa. Tiem, kuri ir ieinteresēti apgūt Dafa, mēs mācām vingrojumus un nodrošinām piekļuvi Skolotāja mācībai. Manā izpratnē: izglābt dzīvu būtni – tas ir palīdzēt cilvēkam transformēt prātu, lai viņš apzinātos patiesību. Ja mēs tiecamies tikai pēc skaitļiem – vai tas būtu apmeklētāju skaits mūsu plašsaziņas līdzekļu projektā vai bukletu skaits, ko mēs izdalām –, šāda domāšana nedos labus rezultātus.

Dažreiz praktizētāji atklāj savu vainas sajūtu, balstoties uz sapņiem un vīzijām, tomēr nešķiet, ka viņi izvērtētu tos no Likuma viedokļa. Daži saka, ka praktizētāji, kuri nesasniegs standartu, tiks pilnībā iznīcināti. Es ticu, ka katrs praktizētājs vai nepraktizētājs iegūs to, ko viņš ir pelnījis, un dosies uz vietu, ar kuru būs asimilējies. Tas nedrīkst pārvērsties par pieķeršanos, bailēm, bezrūpību vai vēlmi.

Vai tik dižens un žēlsirdīgs Likums iznīcinātu praktizētāju, kurš nav sasniedzis standartu? Ja parasts cilvēks var tikt izglābts ar vienkāršas sarunas vai raksta palīdzību, kādēļ gan lai tiktu iznīcināts praktizētājs, kurš veltījis savu dzīvi pilnveidošanās praksei, bet tikai nav sasniedzis to līmeni, kuru viņam vajadzēja sasniegt? Vai tad tieši tādā veidā lietas neizvērtē vecie spēki?

„Likuma izklāstā 2015. gada Fa konferencē ASV Rietumos” Skolotājs teica, – ja mums ir nepilnības sevis pilnveidošanā, vecie spēki var mūs vajāt, kā arī tie var iznīcināt šos praktizētājus. Man šķiet, ka praktizētājiem nevajadzētu koncentrēties uz vecajiem spēkiem vai atzīt tos, bet vienkārši censties darīt visu labi un palikt uzcītīgiem, lai nepiesaistītu nepatikšanas un nekavētu sevis pilnveidošanas progresu.

Skolotājs teica:

„Ja jūs esat labi izdarījuši trīs lietas, dievišķās būtnes pieskatīs jūs pat tad, ja būsiet visattālākajā pasaules nostūrī, un arī Skolotāja Likuma ķermeņi jūs pieskatīs. Jebkuras [cilvēciskās] domas vai pieķeršanās radīs grūtības jūsu izaugsmei un augšupejai, un vienlaikus tās izmantos arī vecie spēki un ļaunuma faktori. Noteikti tā būs. No augsta līmeņa perspektīvas raugoties, vecie spēki tikai vēlas novest līdz galam šīs viņu ieplānotās lietas saskaņā ar viņu prasībām. Vecajiem spēkiem neinteresē, vai jūs esat uzcītīgi, kādus traucējumus rada dēmoni, vai radītie traucējumi ir samērīgi un kādu ietekmi tie atstāj uz cilvēkiem pasaulē. Tad vēl ir tās vidējā līmeņa būtnes, kuras īsteno [veco spēku plānus], tikai mehāniski izpildot savus uzdevumus, uzturot līdzsvaru starp ļaunumu un Dafa praktizētājiem. Tie, kas ir tieši iesaistīti un kam ir negatīva loma, vispār nevēlas, lai jūs praktizētu pilnveidošanos. Viņi ieķersies ikkatrā cilvēciskā domā pārbaudījumu laikā, ikkatrā reizē, kad dēmonisko traucējumu laikā nepietiek taisno domu, un ikkatrā pilnveidošanās praktizētāja pieķeršanā, un viņi tās izmantos kā attaisnojumu, lai vilktu jūs lejā un izrautu no Dafa sekotāju, kas praktizē pilnveidošanos, rindām. Tādēļ mūsu pilnveidošanās prakses ceļā, visā tā garumā, mēs saskaramies un izejam caur ļoti daudzām dēmoniskām grūtībām, kā arī ļoti daudzām briesmām.

Ikviena jūsu pieķeršanās var novest pie tā, ka jūsu pilnveidošanās cietīs neveiksmi. Ikviena pieķeršanās spēj izraisīt problēmas jūsu fiziskajā ķermenī un novest pie tā, ka sašūposies jūsu stingrā ticība Dafa. Citiem vārdiem teikšu jums visiem, neviens nevēlas, lai jūsu pilnveidošanās būtu veiksmīga, un neviens neaizdomājas par to, kā norit jūsu pilnveidošanās. Vecie spēki tikai grib pabeigt to, ko viņi vēlas redzēt pabeigtu, un neko vairāk.” (Likuma izklāsts 2015. gada Fa konferencē ASV Rietumos)

Dažos pieredzes apmaiņas rakstos praktizētāji runā par Dafa praktizētājiem, kuri nespēj izturēt slimību karmas pārbaudījumus, pārvarēt iekāri un uzcītīgi pilnveidoties; viņi runā par mirušajiem praktizētājiem tā, it kā viņi saprastu galīgo patiesību par notikušo, un neizprot, ka viņi vērtē citus saskaņā ar viņu pašu izpratni, kura var būt tālu no patiesības.

Mūsu sirdīm būtu jāglabā „Īstenība Labestība Pacietība”; mums nevajadzētu vērtēt draugus-praktizētājus, jo mēs redzam tikai ārējas izpausmes. Mēs nezinām viņu domas un viņu patieso situāciju – pat tad, ja esam redzējuši sapņos ainas no citām dimensijām vai vīzijas.

Draugi-praktizētāji, mums vajadzētu būt žēlsirdīgiem pašiem pret sevi, saviem draugiem-praktizētājiem un visām dzīvajām būtnēm! Mēs varam dot citiem tikai to, kas ir mums pašiem. Ja mēs vēlamies glābt cilvēkus, mums jāsaglabā rāms un pārliecināts apziņas stāvoklis – tāds pats, kāds mums ir tad, kad raidām taisnās domas.

Es ceru, ka mūsu sirdis izstaros Likuma gaismu un izlabos visu, kas ir mūsu enerģijas lauka ietvaros.

Es ceru, ka ik dienas spēsim paaugstināties, spēsim pilnveidoties uzcītīgi, nevis ieraduma, ārēja spiediena vai jebkādu priekšstatu dēļ. Ceru, ka spēsim pilnveidoties, vienkārši sajūtot prieku par iespēju praktizēt pilnveidošanos, atceroties to sākotnējo sajūtu, kāda mums bija, kad pirmo reizi sākām praktizēt.

Šī ir tikai mana personīgā izpratne. Lūdzu, norādiet uz jebkuru domu, kas neatbilst Likumam.

Raksts angļu valodā: http://en.minghui.org/html/articles/2016/3/19/155960.html