No nabadzības līdz prestižam un pēc tam līdz nežēlīgai vajāšanai

Kad Liu Desjiņs pēc trim gadiem iznāca no cietuma, viņu sagaidīja miliči ar roku dzelžiem un viņa bēdu sagrauztie vecāki un māsa.

Liu kunga vecāki bija asarās, jo viņu dēlu, kurš pēc vietējās skolas beigšanas iestājās prestižā universitātē, un kurš vienmēr ir bijis viņu lepnums, saslēgtu roku dzelžos, mājup veda miliči. Kad Liu atgriezās savā ciemā Šaņsji provincē, vietējās milicijas pārstāvji nolīga viņa kaimiņus, lai tie uzraudzītu Liu un neļautu viņam atstāt māju.

Kāds no apkārtējiem skumji nopūšas: „Viņa [Liu kunga] ģimene iztērēja milzu līdzekļus, audzinot dēlu un sūtot viņu mācīties koledžā. Cik skumji, ka viss ir beidzies šādi!”

Liu kungam, kurš šobrīd dzīvo Šanhajā, brīvības atņemšana ir bijusi tikai neliela daļa no pārciestā. Piekaušana, pakļaušana elektrošoka steku sitieniem un psiholoģisks spiediens – cietumā piedzīvotais nav prātam aptverams.

2015. gada 26. septembrī Liu iesniedza tiesā prasību pret bijušo Ķīnas valdības līderi Dzjan Dzemiņu, apsūdzot viņu Faluņgun vajāšanā. Kopš maija mēneša jau vairāk nekā 190 000 iedzīvotāju ir aizpildījuši šādus prasības pieteikumus un iesnieguši tos Ķīnas Augstākajā tiesā un Prokuratūrā.

Atdzimis no pelniem

Liu ģimene dzīvoja trūkumā. Viņa vecāki visu mūžu smagi strādāja, un līdzīgi citiem zemniekiem Ķīnā, ar grūtībām spēja cik necik ietaupīt. Lietas vēl pasliktināja fakts, ka Liu gadiem ilgi cieta no hroniskas slimības un viņa nejaukais raksturs tikai vairoja zēna vecāku galvassāpes.

1995. gada jūlijā Liu dzīve kardināli mainījās, tas bija lūzuma punkts – Liu ārsts pastāstīja puisim par Faluņgun – meditatīvu ķermeņa un dvēseles pilnveidošanas praksi. Liu lasīja grāmatas, mācījās izpildīt vingrojumus un sāka sekot „Īstenības Labestības Pacietības” principam.

„Tas pilnībā mainīja manu dzīvi,” atceras Liu kungs. Viņa veselības problēmas izzuda kā nebijušas, un arī raksturs ievērojami uzlabojās. Pagātnē palika arī sliktās sekmes skolā, jo Liu kļuva par par vienu no labākajiem skolniekiem klasē.

Pārsteigti par tik krasām izmaiņām, daudzi Liu klasesbiedri un skolotāji interesējās par šo izmaiņu iemesliem. Drīz viņi visi uzzināja par Faluņgun, un daži arī sāka to praktizēt.

Ieslodzīts savas pārliecības dēļ

1999. gada jūlijā Dzjans Dzemiņs visā valstī pasludināja Faluņgun par aizliegtu. Liu, kurš tolaik bija koledžas students, tajā pašā mēnesī tika arestēts un aizturēts uz divām nedēļām.

Vēlāk tajā pašā gadā, kad Liu devās uz Pekinu, lai iesniegtu valdībai apelāciju Faluņgun aizstāvībai, civilā ģērbti miliči konfiscēja viņa iesniegumu, un puisi atkal arestēja. Liu divas nedēļas tika turēts Vaņbailiņas ieslodzījuma centrā, kur viņu ik dienu pakļāva nežēlīgai piekaušanai.

Kad Liu atbrīvoja, skolas administrācija pieprasīja izslēgt viņu no skolas. Tomēr Liu kungs nedomāja padoties un centās skolas vadībai izskaidrot patiesību. Arī vecāki ieradās no provinces, lai lūgtu atļaut viņu dēlam turpināt studijas.

Liu kungam atļāva palikt skolā un turpināt mācības, tomēr skolas vadība nelika viņu mierā un ik pa laikam centās panākt, lai viņš atsakās no savas ticības Faluņgun.

2000. gada sākumā, ziemas brīvlaikā, Liu atkal devās uz Pekinu, lai apelētu par tiesībām brīvi praktizēt Faluņgun. Miliči viņu arestēja un kopā ar citiem praktizētājiem no visas Ķīnas ievietoja ieslodzījuma centrā Tiaņaņmeņas laukuma tuvumā. „Dažiem bija jau pie deviņdesmit, citi vēl nebija sasnieguši pat desmit gadu vecumu,” atceras Liu kungs.

Lai izvairītos no radinieku un vietējās milicijas pārstāvju iesaistīšanas, daudzi praktizētāji atteicās nosaukt savus vārdus un adreses. Vēlāk tie visi slepeni tika aizsūtīti uz Mijuņas apgabalu netālu no Pekinas. „No blakus kamerām mēs dzirdējām atskanam spīdzināto praktizētāju kliedzienus,” stāsta Liu kungs.

Līdz pat pusnaktij divi miliči pakļāva Liu elektrošoka steku triecieniem. Pēc tam viņš pieteica bada streiku, un pēc sešām dienām, kad viņš jau atradās kritiskā stāvoklī, Liu kungu atbrīvoja.

Roku dzelži bija savilkti tik cieši, ka atstāja dziļas brūces Liu locītavās, to rētas redzamas vēl šodien.

Spīdzināšanu rezultātā gandrīz zaudēja dzīvību

2001. gada vasarā Liu kungs absolvēja koledžu. Tomēr, tikko viņš bija atstājis kopmītni, tā miliči viņu nogādāja Hepinbeilu milicijas iecirknī Taijuaņas pilsētā, Šaņsji provincē.

„Tur mani nežēlīgi piekāva un regulāri pakļāva elektrošoka triecieniem 21 dienu no vietas,” atceras Liu kungs. Rezultātā viss viņa ķermenis bija klāts ar asinsizplūdumiem un zilumiem, galva asiņoja, kakls bija savainots, no kā palikušas dziļas rētas. No nepārtrauktiem sitieniem viņa bikses bija pārvērtušās skrandās, no kurām rēgojās sadauzītas kājas.

Vairāki miliči vienlaicīgi pakļāva Liu elektrošoka steku triecieniem pa visu ķermeni, īpaši pa jūtīgākajām vietām – muti, acu plakstiņiem un intīmām ķermeņa daļām.

„Cietuma uzraugi centās mani piespiest izdarīt divas lietas. Pirmā – parakstīt atteikumu no Faluņgun, otra – palīdzēt viņiem notvert un arestēt kādu citu koledžas absolventu.” Pateicoties viņa izcilajām sekmēm, šim studentam ik gadu tika piešķirta stipendija, tomēr vēlāk viņu izslēdza no koledžas par to, ka viņš praktizēja Faluņgun.

Tā kā Liu kungs atteicās sadarboties, viņa stāvoklis vēl vairāk pasliktinājās. Viens no uzraugiem ieveda viņu telpā, kurā atradās visi iespējamie spīdzināšanas rīki, un vērsās ar jautājumu pie cita uzrauga: „Kurš no šiem rīkiem spēj sagādāt visnežēlīgākās ciešanas?” Visbeidzot viņš izvēlējās visresnāko elektrošoka steku ar vislielāko spriegumu un, norādot ar to Liu kunga virzienā, sacīja: „Es to iegādājos priekš tevis un citiem tādiem pašiem Faluņgun praktizētājiem!”

Kamerā uzraugi spīdzināja Liu ar elektrošoka stekiem. „Es vairs nespēju kontrolēt ne urīnpūsli, ne zarnu traktu un zaudēju samaņu,” Liu atsauc atmiņā tā laika briesmīgos notikumus. Kad uzraugi sajutās piekusuši no ilgās spīdzināšanas, viņi nogāza Liu zemē un uzlika viņam virsū krēslu. Viens no uzraugiem uzsēdās uz krēsla un turpināja viņam sist ar elektrošoku. Pēc tam viņi lika citiem ieslodzītajiem bērt sāli Liu asiņainajās vātīs.

Pa nakti uzraugi ar roku dzelžiem pieslēdza Liu pie metāla caurules tādā stāvoklī, ka viņš nespēja ne piecelties stāvus, ne nogulties uz grīdas. Pie mazākās kustības roku dzelži savilkās arvien ciešāk, iegriežoties miesā. „Manas rokas un roku locītavas bija stipri uzpampušas,” saka Liu kungs.

„Šajā ieslodzījuma centrā es gandrīz nomiru,” rakstīts Liu savā prasības pieteikumā. „Tā ir Dzjana vajāšanu politika, kas pārvērš cietuma uzraugus par dēmoniem, kas spīdzina nevainīgus cilvēkus.”

Ļaunākā no ļaunākajām

No ieslodzījuma centra Liu kungs tika nogādāts Šaņsji Pirmajā cietumā, – vietā, kur tiek turēti notiesātie noziedznieki.

„Mani ievietoja mazā kamerā, kurā tualetes vietā bija plastikāta spainis, gulta un soliņš”. Vairāki ieslodzītie uz maiņām viņu uzraudzīja: nekādu darbību, nekādu sarunu ar citiem ieslodzītajiem, visu dienu viņam bija atļauts tikai sēdēt uz maza soliņa.

„Tā tas turpinājās dienu no dienas. Tas liek cilvēkam zaudēt veselo saprātu,” stāsta Liu kungs. „Parasti cilvēki uzskata, ka cietums – tā ir visļaunākā vieta uz zemes, bet paši ieslodzītie šo vietu, kur atrados es, uzskata par ļaunāko no ļaunākajām.”

Pēc divām nedēļām uzraugi lika Liu kungam skatīties video, kurā tika nomelnots Faluņgun. Pēc tam citi ieslodzītie gādāja par to, lai viņš nevarētu gulēt, tādējādi cenšoties viņu piespiest atteikties no savas ticības.

Laikam ritot, „smadzeņu skalošana” kļuva arvien intensīvāka: video ar apmelojumiem par Faluņgun nācās skatīties katru dienu. Cietuma uzraugi un kameras biedri darīja visu, kas vien tiem ienāca prātā, cenšoties iedragāt Liu gribasspēku.

„Man nav ne mazākās nojausmas, cik reizes uzraugi mani sita vai spīdzināja – tas vienkārši bija pārāk daudz”. Un viņš tāds nebija vienīgais – arī citi praktizētāji, sākot no padsmitniekiem, līdz septiņdesmit gadus veciem cilvēkiem izcieta līdzīgas mokas.

„Galu galā vismaz divi praktizētāji spīdzināšanu rezultātā cietumā nomira: viens no tiem bija Liu Džibiņs no Sjiņdžou, otrs – Kan Džiguo. Es nezinu, no kurienes viņš bija,” sacīja Liu. „Vajāšana joprojām turpinās, un Dzjanam ir jāatbild par to visu.”

Līdzīga traģēdija norisinājās arī ar Liu Džimei, studenti no nabadzīgas ģimenes Šaņdunas provincē, kura 1997. gadā iestājās prestižajā Cinhua universitātē. Par to, ka viņa praktizēja Faluņgun, Liu tika arestēta, ieslodzīta, spīdzināta, pakļauta „smadzeņu skalošanai” un izvarota. Pārciesto zvērību rezultātā viņa zaudēja veselo saprātu un 2015. gadā, 35 gadu vecumā, nomira.


Raksts angļu valodā: http://en.minghui.org/html/articles/2015/10/30/153452.html

Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.