Norūdīts līdz briedumam

Pieredze 2014. gada Eiropas Faluņ Dafa pilnveidošanās pieredzes apmaiņas konferencē
 

Augsti godātais Skolotāj un draugi praktizētāji!

Beidzoties Shen Yun 2014. gada izrādēm, noslēdzās arī viens no maniem pilnveidošanās posmiem. Viss, kas notika mana pēdējā pilnveidošanās gada laikā, bija lietas, kas aizkustināja manu sirdi un kurām bija tieša ietekme uz mana Sjiņsjin paaugstināšanu.

Kā es pašlaik saprotu brieduma sasniegšanu? Kā veicināšanas pasākumu koordinators es varēju vērot pats savu brieduma sasniegšanas procesu. Koordinatora loma ir noteikta forma, kad nekas nevar tikt noslēpts. Faktiski tā prasa, lai cilvēks ir 100% pieejams, kad vien tas nepieciešams kādam no draugiem praktizētājiem.

Sākumā es nesapratu, ka šis pienākums ir tik daudzveidīgs. Bet vai uz šo procesu drīkst raudzīties no cilvēka perspektīvas? Ir skaidrs, ka, virspusēji skatoties, ir daudz darba, bet patiesībā notiek virzīšanās uz priekšu pa pilnveidošanās ceļu. Man bija skaidra apziņa par to, ka mana pilnveidošanās ir saistīta ar Shen Yun aktivitātēm. Skolotājs bija ieplānojis man šo uzdevumu, jo mans liktenis pieprasīja, lai es būtu daļa no šī pasākuma.

Lielākā atšķirība starp pagājušo gadu un šo gadu ir tāda, ka iepriekšējā gada izrādes jau ir pagātnē. Tomēr attiecībā uz mani situācija nav daudz mainījusies. Iemesls tam ir fakts, ka mana sirds zina, ka man ir jāpiedalās tajā. Man Shen Yun nav papildus uzdevums, un tas pilnībā atšķiras no tā, kā es uz to raudzījos pagājušajā gadā. Tagad es saprotu, ka šis uzdevums nepārprotami ir daļa no šībrīža praktizētāja pilnveidošanās ceļa.

Vien pirms dažām dienām es salīdzināju Shen Yun pienākumus ar savu ikdienas darbu. Būdams skolotājs, es pasniedzu stundas deviņus līdz desmit mēnešus katru gadu. Pēdējais intensīvais Shen Yun posms ilga astoņus mēnešus. Tas palīdzēja man saprast, ka, beidzoties vienam izrāžu periodam, nākamais periods jau tūlīt pat sāksies. Tas laiks noteikti nav domāts atpūtai, bet gan tam, lai saskaņotu manu ikdienas darbu ar tuvākajiem Shen Yun uzdevumiem.

Šajā gadā es jau biju vairāk gatavs šim uzdevumam, kā arī biju gatavs saskaņot Shen Yun ar savu ikdienas darbu. Neskatoties uz to, man pastāvīgi tika atgādināts, ka es tā vai citādi nolaidīgi veicu savus pienākumus. Kad mans priekšnieks kritizē manu darbu, vai, ja ir kādas citas problēmas, sāk zvanīt trauksmes zvani. Tas nozīmē, ka man ir jāsaprot, kas man patiešām ir svarīgi. Šobrīd tas nozīmē, ka man jāskatās uz ikvienu lietu, par kuru esmu atbildīgs, no visām pusēm, itin neko neatstājot bez ievērības.

Interesanti ir tas, ka manos veicināšanas pasākumos automātiski mainījās arī citi pienākumi. Es mēdzu 100% koncentrēties uz saviem veicināšanas pasākumiem. Ņemot to vērā, man nebija iespējams daudz domāt par uzvedumu – pienākumu, kas arī bija iekļauts manās iepriekšējo gadu aktivitātēs. Laiks vienkārši lidoja, un pēkšņi līdz izrādēm bija atlikusi viena nedēļa. Tomēr, neskatoties uz to, ka biju satraukts, es pat spēju visu sagatavot uzvedumam.

Šī bija trešā reize, kad bija jāparūpējas par tehniskajiem jautājumiem. Kad viss bija izdarīts un gatavs darbībai, es sāku satraukties, jo šajā laikā pirms gada mans prāts bija piepildīts ar pienākumiem. Šoreiz viss noritēja labi. Vairs nebija nekā, ko organizēt, un attiecībā uz šo konkrēto jautājumu viss bija neierasti mierīgi. Turklāt man patiešām nebija laika uztraukties par šo konkrēto uzdevumu.

Laiks veikt [skatuves] uzstādīšanu bija pienācis līdz ar Shen Yun mākslinieku ierašanos. Viss gāja labi. Viss noritēja mierīgi un bez jebkāda stresa. Mēs vēlējāmies sākt ar uzstādīšanu. Īpaši pārsteidzoši bija tas, ka teātra skatuves uzstādīšanas komanda bija labi sagatavojusies Shen Yun Performing Arts uzvedumam, un jāatzīmē, ka tā ir pirmā reize, kopš Shen Yun brauc uz Vīni. Viņi ietaupīja mums vismaz divas līdz trīs stundas darba, kā arī gana daudz stresa.

Šā vai tā es arvien gaidīju, kad radīsies kāda stresa pilna situācija, bet nekas tāds nenotika. Tādējādi mēs bijām pabeiguši uzstādīšanu jau pēcpusdienā. Jā, gaismu uzstādīšana aizņēma vairāk laika, bet lietas, kas radīja man vislielāko stresu, šoreiz nenotika.

Pat aptumšojums, kas bija nepieciešams dažos Shen Yun cēlienos, kad, nomainoties ainām, aizkars netika nolaists, neizveidojās par stresa pilnu situāciju. Jā, mēs bijām iepriekš šo konkrēto jautājumu pārrunājuši ar teātra amatpersonām, un viņi mums teica, ka galu galā mums bija jāiet pie pašvaldības pēc saskaņojuma. Tikšanās bija norunāta tieši pulksten sešos vakarā. Mums palaimējās, jo tas bija laiks, kad praktizētāji raidīja taisnās domas. Tādējādi viss noritēja bez aizķeršanās.

Atceroties tā laika apstākļus, es saprotu, ka jautājums “Pilnveidošanās ar skatuves tehnikas palīdzību” bija jau pilnveidots, un nekādi šķēršļi mums ceļā jau vairs nevarēja gadīties. Turnejas grupa varēja paļauties uz mani, tā kā biju koncentrējies uz šo jautājumu, un biju gatavs šim uzdevumam par visiem 100%.

Mums jāsaka paldies Skolotājam, ka viņš visu bija izplānojis mums, vai drīzāk – man, un ka viņš deva mums šo iespēju pilnveidoties līdzās viņam un strādāt vienā no viņa projektiem.

Sponsoru atrašana

Divas nedēļas pirms izrādēm man un vēl vienam praktizētājam bija iespēja iegūt papildus pieredzi. Mums tika dots uzdevums nodrošināt māksliniekus ar maltītēm tās divas dienas, ko viņi pavadīs pilsētā. Tas radīja problēmu, ņemot vērā mūsu finansiālo stāvokli, un mēs sākām meklēt sponsorus. Pāris pirmās sarunas ar potenciālajiem sponsoriem bija kā pliķis sejā. Viens no viņiem mums teica, ka jau atbalsta divas asociācijas. Viņam vienkārši neesot līdzekļu, lai palīdzētu ikvienam, kurš lūdz ziedojumus, un mums bija jāsaprot, ka šajā pilsētā ir daudzi, kas lūdz naudas līdzekļus.

Kad bijām jau devušies prom, es atcerējos stāstu, ko Skolotājs mums stāstīja par žēlastības dāvanu lūgšanu senajos laikos, Šakjamuni laikos. Tas patiešām bija lielā mērā saistīts ar pazemību, un ir paredzēts, lai cilvēks atbrīvotos no sava ego. Pēkšņi sapratu šo jautājumu, un es pilnībā izmainījos. Es pēkšņi biju priecīgs, ka Skolotājs ir devis man šo iespēju. Pēc šīs izpratnes gūšanas, gandrīz visas mūsu pārrunas bija pozitīvas, un mēs atradām pietiekami daudz sponsoru, lai nodrošinātu maltītes. Tas palīdzēja man atbrīvoties no manas pieķeršanās zaudēt seju un uztraukties.

Patiesi koordinēties

Pēdējās nedēļās pirms izrādēm es beidzot spēju patiesi nonākt līdz koordinatora pienākumiem. Es beidzot sapratu, ka man nevajadzētu visus uzdevumus uzņemties personīgi, bet uzticēt darbu kādam, kurš to varētu izpildīt. Tas patiešām nav viegls uzdevums. Katrs cenšas pateikt, kā varētu labāk izdarīt šo vai to. Bija daudz atsauksmju, ka nekas nenorit labi, un ka darbs būtu jāveic labāk.

Tā bija liela daļa no brieduma sasniegšanas procesa, un mani lēmumi ievērojami uzlabojās. Lai gan decembrī es nebiju pārliecināts par sevi, – motivēts, tomēr nedrošs attiecībā uz visu, kas man bija jādara –, tagad es jutu, ka biju nobriedis un patiesi izaudzis, pildot šo uzdevumu. Tas bija process, kas noritēja ik dienas, virzoties no nezināšanas uz zināšanu par to, kas no manis tiek sagaidīts.

Teikums Likuma izklāstā skolniekiem no Austrālijas 2007. gadā: “Koordinators nevar palikt tukšā telpā”, kļuva par manu ikdienas vadlīniju, lai es atdotu no sevis to labāko. Nav iespējams vēlreiz uzskaitīt visus tos daudzos uzlabojumus savā līmenī, ko guvu. Manuprāt, vissvarīgākais ir tas, ka cilvēkam ir jāgūst pieredze, jāsaprot, ko nozīmē būt koordinatoram. Tas ir kā pakrist un atkal celties augšā. Tādēļ es bieži domāju par rindkopu “Džuaņ Faluņ” 9. lekcijā, kurā tiek runāts par ļoti spējīgiem cilvēkiem.

“Parasts cilvēks nespēs izturēt tādas mokas. Nodomās: “Kādēļ gan dzīvot tālāk, labāk atrast virvi un pakārties. Dzīvot vairs negribas! Līdz ar nāvi beidzas visas raizes!” Es saku, ka cilvēkam jāiztur ciešanas no ciešanām, protams, ne vienmēr tādā veidā.”

Katru reizi, kad kritiskā brīdī atceros iepriekšminēto, es varu sajust pavērsienu uz pozitīvo pusi.

Neveltīt sevi par visiem 100 procentiem

Otrās izrādes laikā skatoties monitorā, kas bija pavērsts pret auditoriju, man pār vaigiem lija asaras, domājot par Skolotāja teiktajiem vārdiem: “Vai varat iedomāties manas izjūtas, kad redzu tukšas vietas zālē...”

Pēc tam es vaicāju sev, vai es jūtu sirdsapziņas pārmetumus. Es nevaru to droši pateikt. Tomēr apzinos, ka mēs nesasniedzām to, ko Skolotājs bija ieplānojis. Tajā pašā laikā esmu pārliecināts, ka tas nav iemesls, lai es justos nomākts vai ieslīgtu ilgā grūtsirdībā. Es paturu prātā, ka man ir atkal jāpieceļas pēc tam, kad esmu nokritis.

Jautājums, kas būtu jāuzdod, ir: “Kāda ir mana sirds, kad es daru lietas?”

Vieta Skolotāja runā 2011. gada Ņujorkas Likuma konferencē “Kas ir Dafa sekotājs” man bija kā modinātāja zvans, un atgrieza mani atpakaļ uz ceļa.

“Kad kādu pārņem iegriba, un viņš rīkojas tās ietekmē, tā nav žēlsirdība. Drīzāk šajā gadījumā tas rodas no viņa paša patikšanas. Vai, izsakoties vēl tiešāk, tas rodas no pieķeršanās. Patiesai žēlsirdībai nav piejaukts nekas no egoisma...”

Tas palīdzēja man saprast, ka es uztvēru dzīvu būtņu glābšanu vien kā projektu, darīju visu pēkšņa impulsa vadīts, un tam nebija nekā kopīga ar labestību. Šī izpratne bija nozīmīga, liekot man aizdomāties un mainīt savu sirdi. Tādējādi – ja man vai mums ir iespēja būt iesaistītiem Shen Yun projektā, kas ir arī viens no Skolotāja Likuma instrumentiem cilvēku glābšanai, man tas ir jāapvieno ar manu pilnveidošanos. Kādēļ es šeit esmu? Es apzinos, ka Shen Yun ir daļa no mana pilnveidošanās ceļa. Tādējādi esmu norūdīts ceļā uz brieduma sasniegšanu.

Traucējumu noliegšana

Es kopā ar vēl vienu praktizētāju biju ceļā uz golfa klubu, lai novadītu tur veicināšanas pasākumus. Sastrēgums un satiksmes intensitāte aizņēma mums vairāk laika nekā plānots.

Es pēkšņi sapratu, ka notika kaut kādas izmaiņas saistībā ar manu redzi – kaut kas, ko biju piedzīvojis iepriekš. Es piedzīvoju līdzīgu situāciju pirms 10 gadiem.

Saskaņā ar manu izpratni pašreizējā pilnveidošanās līmenī – tas bija līdzīgi kā Sjuaņguaņ [mistiskās ejas izveidošanas] process. Gaisa burbulītis izgāja no dažādām ķermeņa daļām un atkal iekļuva tajās. Šī sajūta bija tieši tāda pati, kādu piedzīvoju pirms daudziem gadiem. Es piedzīvoju lielas sāpes, un tajā pašā laikā manas acis raudzījās žilbinošā gaismā. Sajūta arvien pastiprinājās, mana redze kļuva neskaidra, un es vairs nevarēju redzēt. Es izjutu lielas sāpes, un vairākas dienas man bija jāatpūšas.

Esot ceļā uz golfa klubu, es jutu, ka iestājas līdzīgs stāvoklis. Es vairs nevarēju labi redzēt. Tas notika salīdzinoši ātri un atstāja ietekmi uz manu redzi, liekot man saprast, ka nevaru turpināt vadīt automašīnu.
Ierodoties golfa klubā, es palūdzu otram praktizētājam, lai viņš dodas iekšā. Es teicu, ka man ir nepieciešams noraidīt taisnās domas pirms došanās klubā.

Manu taisno domu ietekme bija redzama ārējā līmenī. Es vēlējos iznīcināt visu, kas vien atturēja mani no Shen Yun veicināšanas pasākumu izpildes. Pēc pāris minūtēm spēcīgas koncentrēšanās es atgriezos normālā stāvoklī un pievienojos otram praktizētājam.

Pieķeršanās staigāšanai, lai būtu labā formā

Pirms pāris gadiem es uzrakstīju rakstu, daloties pieredzē par to, ka staigāju, lai būtu labā formā. Es teicu, ka staigāšana nav kaitīga, jo tā palīdzēja paveikt ar Shen Yun saistīto darbu daudz ātrāk.

Taču drīz pēc 2013. gada Likuma konferences Austrijā es nokritu un sasitu celi. Es nodomāju: „Ak, nevar būt, kaut kas ir noticis ar manu celi.” Bija tāda sajūta, it kā es būtu salauzis visu ceļa locītavu. Es nevarēju pakustēties, un kādu brīdi man nācās palikt nekustīgam. Nokļūšana līdz vietai, kur varēju apsēsties, aizņēma diezgan daudz laika. Es jutos sagrauts. Es domāju, ka tas bija kā zaudēt cilvēka būtību un palikt piesietam pie gultas. Protams, nebija tik ļauni, bet tas ļauj nojaust, kā es jutos.

Ikkatra neliela kustība bija ārkārtīgi sāpīga. Pat aiziet uz tualeti aizņēma apmēram pusstundu. Šāds stāvoklis turpinājās vienu nedēļu, pēc tam man kļuva labāk, lai gan tas notika ļoti lēni.

Sliktākais bija tas, ka es vairs nevarēju doties staigāt, nebiju svaigā gaisā, kā arī pazaudēju viegluma sajūtu un brīvību, ko man deva spēja staigāt. Mana sirds kļuva smaga, kad ieraudzīju noieto īso distanci no mana agrākā maršruta.

Īsumā – šī pieķeršanās bija jālikvidē pašā saknē. Šodien tas izklausās tik viegli, bet tajā laikā tas bija ārkārtīgi sāpīgi un meta izaicinājumu manam Sjiņsjin.

Tas šķita bezcerīgi. Normāli staigāt, pat nerunājot par sēdēšanu pilna lotosa pozīcijā, šķita utopija. Turklāt daudzi cilvēki man ieteica apmeklēt ārstu. Patiesībā es tiku cerējis uz brīnumainu atveseļošanos.

Pēc vairākām nedēļām es guvu nelielu izpratni. Es domāju, ka vienīgais, ko varu darīt, lai Skolotājs varētu man palīdzēt, ir mainīt savu sirdi un spert pirmo soli izveseļošanās virzienā. Tādēļ es atsāku izpildīt piekto vingrojumu ik dienas. Lai arī nevarēju sasniegt pat puslotosa pozīciju, es izpildīju to pilnu stundu, un jutu, ka mana situācija mainījās.

Man jāatzīst, ka mēģināju atsākt pastaigas atkal pēc pusgada, bet es to vienkārši nespēju. Mans celis turpināja sagādāt problēmas. Manas mūzikas grupas videoklipā man bija jānoiet neliels attālums, bet es to vienkārši nespēju izdarīt.

Laiks gāja, un es aizmirsu par savu problēmu, un ar laiku uztvēru to vieglāk.

Bija pagājis gads; es tiku norīkots aizkulisēs, un man bija ļoti ātri jānoiet nost [no skatuves], pirms tika atvērti aizkari Shen Yun izrāžu laikā. Es nodomāju, ka bija nereāli iedomāties, ka es varētu atkal staigāt – darīt to, kas tik tuvs manai sirdij. Turklāt Shen Yun laikā bija ar tehniskiem jautājumiem saistīta situācija, kad man bija jāstaigā. Reiz man bija ļoti ātri jāsadabū līmlente atklāšanas izrādes laikā. Rakstot šo, es smaidu, jo tad, kad man bija nepieciešams staigāt Shen Yun izrādes laikā, es to paveicu normāli, bez jebkādām sāpēm.

Kādēļ es nevarēju pastaigāt, kad runa bija par sportu un organisma stiprināšanu, bet tad, kad tas bija nepieciešams Shen Yun, es varēju skriet? Es zinu, ka tas bija saistīts ar manu pieķeršanos, no kuras es beidzot brīnumainā un sāpīgā veidā varēju atbrīvoties. Milzīgs paldies, Skolotāj!

Šajā rakstā es vairākkārt esmu pieminējis to, ka esmu sasniedzis briedumu. Bet es nekādā gadījumā neteikšu, ka esmu labs vai kādā ziņā īpašs. Es esmu vienkārši cilvēks, kurš pilnveidojas, un kurš ir apzinājies, ka šobrīd ir pavirzījies uz priekšu savā pilnveidošanās gaitā.

Lūdzu laipni norādīt, ja esmu pateicis kaut ko, ko nevajadzētu teikt.

Vēlreiz – paldies Jums, Skolotāj, un paldies, draugi praktizētāji.

Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.