Paaugstināšanās, esot kopā ar maršējošo orķestri

Sveicināti, Skolotāj,

Sveicināti, draugi praktizētāji,

Es saņēmu Likumu 2006. gadā Madridē, Spānijā, bet esmu dzimusi Bulgārijā. Es vēlētos dalīties ar draugiem praktizētājiem savā pilnveidošanās pieredzē.

Dalība Eiropas Dievišķās zemes maršējošajā orķestrī

Pēdējo divu gadu laikā man ir bijuši daudzi smagi pārbaudījumi, un tas man palīdzēja uzlabot Likuma mācīšanos un nedaudz labāk izprast Skolotāja sniegto dziļo mācību.

2011. gada aprīlī divās Beļģijas pilsētās notika vairāki pasākumi, kuros uzstāties tika aicināts maršējošais orķestris. Mums atsūtīja vēstuli, kurā Eiropas praktizētājus lūdza atbalstīt šos pasākumus. Daudz nedomājot, es nolēmu braukt. Es nespēju iedomāties, ka šis brauciens pilnībā mainīs manu pilnveidošanos.

Pēc ierašanās hostelī Beļģijā, kur maršējošā orķestra dalībnieki tikās mēģinājumiem, mani iepazīstināja ar draugu praktizētāju no manas valsts. Man tas bija liels pārsteigums, jo mēs bijām mežā, nekurienes vidū, apkārt bija tikai koki un fermas ar lopiem.

Turpmākajās dienās es sajutu praktizētāju vienotību un apņēmību spēlēt vēl labāk, nosoļot parādē vēl gludāk un iemācīties iet vienā solī. Kādu rītu man bija jādodas uz tuvējo ciemu, lai veiktu rezervāciju, un, kad biju jau gandrīz izgājusi no hosteļa, tā platajā gaitenī es ieraudzīju uz manu pusi virzāmies maršējošo orķestri, kurš spēlēja „Faluņ Dafa Hao”.

Pēkšņi es nespēju pakustēties un jutu, ka viņi spēlē tieši man, tā bija pateicības un bezgalīgas žēlsirdības sajūta. Tajā brīdī es jutos ļoti laimīga un priecīga. Es palaidu orķestri garām un turpināju savu ceļu. Kad es atgriezos pēc vairākām stundām, viņi joprojām mēģināja. Es apsēdos dārzā lasīt „Džuaņ Faluņ”. Tajā brīdī orķestris beidza spēlēt dziesmu un atkal soļoja uz manu pusi. Tā bija pārsteidzoša sajūta.

Kopš tā brīža praktizētāji sāka mani mudināt izvēlēties instrumentu un pievienoties orķestrim, bet es domāju: „Kā gan es varu spēlēt, ja pat nevaru atcerēties, kā nolasīt notis?”

Bērnībā es biju mācījusies mūzikas teoriju, bet tas bija sen, un es nebiju pārliecināta, ka spēšu to atcerēties. Atgriezusies mājās, es nolēmu pamēģināt. Es pastāstīju praktizētājam, ka vēlos iemācīties spēlēt instrumentu, un jautāju, vai viņš varētu man palīdzēt atrast privātskolotāju. Nesagaidījusi no viņa atbildi, es sāku meklēt internetā, un ātri vien atradu labu skolotāju.

Sākumā tas nebija viegli, jo bija jāapgūst pūšanas tehnika, un man bija ļoti grūti izpūst jebkuru toni. Tā kā tas bija pūšamais instruments, tad pūšot man bieži vien kļuva slikti. Taču es nepadevos, un soli pa solim virzījos uz priekšu. Pasniedzēja mani brīdināja, ka katra nākamā nodarbība būs daudz sarežģītāka nekā iepriekšējā. Pasniedzēja bija cilvēks ar lielu iepriekšnolemtības saikni, un pēc tam, kad biju izskaidrojusi viņai patiesību un iedevusi izlasīt grāmatu „Faluņgun”, viņa bieži palīdzēja man vākt parakstus Faluņgun vajāšanu apturēšanai un stāstīja par praksi saviem studentiem.

2013. gada Eiropas konferences laikā es gatavojos pirmo reizi piedalīties parādē kopā ar Dievišķās zemes orķestri. Taču es nebiju droša par to, ka esmu pieņēmusi pareizo lēmumu, jo vēl nebiju īsti gatava spēlēt. Nākamajā dienā es devos uz Likuma konferenci, un, nonākot pie ejas uz lidmašīnu, es redzēju, ka stjuarte lūdz pasažieriem uzrādīt iekāpšanas kartes. Es piegāju, lai pajautātu, vai viņai ir vajadzīga arī mana karte, viņa to paņēma, pārbaudīja – ar to viss bija kārtībā un gandrīz dusmīgi teica, ka man ir jāgaida VIP zonā, jo es lidoju pirmajā klasē. Viņa bija tik nopietna un skarba, ka es neuzdrošinājos teikt, ka neesmu maksājusi par pirmās klases biļeti, un tāpēc galu galā es ceļoju ar komfortu pirmajā klasē, un stjuartes pret mani izturējās ļoti laipni. Man šķita, ka tas ir sava veida stimuls. Tas lika man domāt, ka esmu pieņēmusi pareizo lēmumu, un man nav jāuztraucas.

Parādes dienā, pārtraukumā pirms parādes, visi Maršējošā orķestra dalībnieki tika sasaukti sapulcēties uz skatuves tuvējā skvērā, jo bija ieradies fotogrāfs no ASV, lai mūs nofotografētu. Es nodomāju: „Kā lai es pozēju fotogrāfijai, ja es vēl pat neesmu spēlējusi kopā ar grupu?” Bet es izpratu, ka tāds ir Skolotāja plāns, kurš mudināja mani turpināt iet tālāk.

Parādes laikā man sāka stipri sāpēt viena kāja, bet es zināju, ka tas ir karmas vilnis, kuru man vajadzēja likvidēt. Diena bija patiešām karsta, un es atcerējos pieredzi, kurā ar mani dalījās kāda praktizētāja. Viņa man stāstīja par Maršējošo orķestri Taivānā, ka, ja tas parādes laikā apstājas, visi praktizētāji stāv, un neviens nekustas, visi dalībnieki ievēro stingru kārtību, veido taisnas rindas, un visu parādes laiku smaida. Tāpēc visu parādes laiku es stingri ievēroju noteikto distanci, un stāvot nekustējos. Lai gan sāpes un karstums bija nepanesami, sirdī es biju ļoti laimīga un pateicīga Skolotājam par šo iespēju, kas man tikusi dota.

Es saskāros ar vēl vienu problēmu. Es atklāju, ka man ir ļoti grūti atcerēties skaņdarbu notis. Lai kā es centos, es nespēju to izdarīt. Tāpēc es galu galā nopirku speciālu nošu turētāju, lai parādes laikā notis būtu man priekšā. Taču vairākos pasākumos draugi praktizētāji man laipni norādīja, ka man nevajadzētu ņemt to līdzi, jo nest turētāju uz rokas nav ērti, turklāt pēdējo reizi tas nepārtraukti krita nost. Tā bija nepārprotama zīme, ka man ir jāpieliek pūles, lai atbrīvotos no pieķeršanās slinkumam un jāiegaumē notis no galvas.

Kādu dienu es gāju un sapratu, ka viena skaņdarba notis ir man līdzi, tāpēc es sev teicu: „Es gribu pamēģināt.” Skaņdarbs nebija garš, bet sarežģīts. Tāpēc es paņēmu daļu no ievada un sāku to atkārtot atkal un atkal. Pēc tam es turpināju atcerēties nākamo daļu un tā tālāk, līdz nonācu mājās. Gluži nemanot biju iegaumējusi visu skaņdarbu. Tas mani iedrošināja iegaumēt nākamo skaņdarbu. Es sāku ar vienkāršāko skaņdarbu un pēc tam sāku iegaumēt sarežģītākos, un līdz šim man ir izdevies iegaumēt 80-90% no visa repertuāra. Iegaumējot partitūru no galvas, nepietiek to vienreiz iemācīties, tā ir jāatkārto atkal un atkal, līdz visas notis no katras dziesmas ir ierakstītas jūsu smadzenēs.

Man bija izveidojies paradums gandrīz katru dienu nospēlēt visas dziesmas, bet, tā kā es vienmēr steidzos, es nekad necentos uzlabot spēli, es tikai spēlēju un tas bija viss. Taču pēc pēdējā mēģinājuma ar maršējošo orķestri, kur mēs vairākas stundas no vietas spēlējām vienu un to pašu skaņdarbu līdz mums izdevās panākt vienotu skanējumu, es sapratu, ka tas ir tāpat, kā, kad mēs mācāmies Likumu. Mums nav jālasa tikai lasīšanas dēļ, bet jālasa ar sirdi, un jāizprot Likuma dziļākā jēga. Mums ir jāpieliek pūles, lai paaugstinātos. Tagad es spēlēju divus vai trīs skaņdarbus un apstājos pie vietām, kur man neveicas, lai uzlabotu skanējumu un pirkstu veiklību. Šeit man nāk prātā sekojošie Skolotāja vārdi:

„Dafa sekotājiem viss ir jādara neatlaidīgi, jāieliek tajā sava sirds, nav jāpiesaistās laikam un nav pārāk daudz jādomā. Jums ir jāizdara vislabākais, ko vien jūs varat izdarīt, un tad tas būs izdarīts labi.” (Likuma izklāsts Pasaules Faluņ Dafa dienā 2014. gada Likuma konferencē Ņujorkā)

Saskaršanās ar slimību karmu

Šogad, pēc Shen Yun Performing Arts uzstāšanās Spānijā, man pēkšņi parādījās stipras sāpes pirkstos. Pirmais, kas man ienāca prātā, bija: „Nav svarīgi, cik ļoti tas sāp, tas mani neapturēs.” Un tas bija pārsteidzoši, kā tas notika. Reiz viens pirksts tik ļoti pietūka, ka es domāju, ka tas tūlīt uzsprāgs, bet tad man prātā ienāca Skolotāja vārdi:

„Kad tu jūties ļoti slikti, tas nozīmē, ka šī matērija sasniedz savu galējo robežu un pārvērtīsies savā pretstatā. Viss tavs ķermenis tiks attīrīts, tas pilnībā ir jāattīra. Slimības cēlonis jau ir novērsts. Tas, kas atlicis, ir vien šis mazumiņš melnās cji, kas pati nāk laukā, šādi sagādājot tev zināmas nepatikšanas un ciešanas.”(„Džuaņ Faluņ”, 2. lekcija)

Šis stāvoklis ilga gandrīz mēnesi, un sāpes sāka virzīties augšup uz pleciem. Kad sāpes nonāca līdz kreisajam plecam, es to vēl spēju izturēt. Taču vienu dienu man tik ļoti sāpēja abi pleci, ka es nespēju neko pacelt, un pirms pārģērbšanās man kādu laiciņu nācās pasēdēt, lai morāli tam sagatavotos. Naktī pie katras kustības es pamodos, un jutos tā, it kā man durtu ar nazi. Tad es atcerējos Skolotāja vārdus:
„Jo vairāk pārbaudījumu vai nepatīkamu lietu jūs sastopat, jo lielāka izdevība jums ir paskatīties uz šīm problēmām no citas puses un padomāt: „Tie visi ir pakāpieni, pa kuriem virzīties uz priekšu sevis pilnveidošanā un paaugstināšanā.” Vai tad tā nav? (Sekotāji atbild: „Jā” un aplaudē.)” („Dafa sekotājiem ir jāmācās Likums”, Likuma izklāsts 2011. gada starptautiskajā Likuma konferencē Vašingtonā)

Pēc divām dienām, kuru laikā nebiju izpildījusi vingrojumus, es biju vietējā Likuma mācīšanās grupā, un, atgriezusies mājās, apņēmos tos izpildīt. Izpildot pirmo un otro vingrojumu, sāpes bija paciešamas, bet trešajā vingrojumā, veicot roku kustības uz augšu un leju, man bija sajūta, ka labās rokas apakšdelmā būtu iedurts dzelzs stienis, taču es turpināju izpildīt vingrojumu.

Nākamajā dienā es devos uz parku, lai izpildītu vingrojumus, un jutos mazliet labāk. Tad es sev jautāju: „Ko es daru nepareizi? Kāpēc man pēkšņi parādījusies tik liela slimību karma?” Es sapratu, ka neesmu centīgi izpildījusi vingrojumus. Man vienmēr pietika laika, lai mācītos Likumu, bet bija tūkstošiem atrunu, kāpēc es nevaru izpildīt vingrojumus. Ziemā bija pārāk auksti, vasarā pārāk karsti, vai arī man tajā brīdī jādara šis vai tas utt.

Laika gaitā esmu atklājusi sevī spēcīgu pieķeršanos miegam un slinkumam. Praktizētājam šīs pieķeršanās ir kā inde. Gluži neapzināti es atkal piesārņoju sevi ar parasto cilvēku lietām, tādām kā televīzijas skatīšanos, iepirkšanos, tērzēšanu u.c. Šis uzcītības trūkums lika man saprast – ja kāds grib būt centīgs, viņam jābūt ļoti stingram pret sevi, un nedrīkst ļaut sev atslābināties ne vismazākajā mērā.

Es zinu, ka daudzi mani draugi praktizētāji ceļas pulksten četros vai piecos no rīta, lai izpildītu vingrojumus un mācītos Likumu, un no šā brīža arī man tas ir jādara. Pāris reizes man ir izdevies pārvarēt slinkumu un piecelties, lai agri no rīta izpildītu vingrojumus un mācītos Likumu, un šīs dienas man pagāja pilnīgi savādāk. Man bija vairāk iespēju skaidrot apkārtējiem cilvēkiem patiesību, es biju daudz žēlsirdīgāka un pacietīgāka, un, mācoties Likumu, mana apziņa bija skaidra un koncentrēta.

Tas, ka varu būt maršējošā orķestra dalībniece, man ir liels gods. Tagad, kad man ir šī iespēja, un es zinu, ka tādā veidā mēs palīdzam Skolotājam izlabot Likumu un glābt dzīvās būtnes, es nepadošos tādēļ vien, ka dažkārt manam ķermenim uzbrūk sāpes, vai tāpēc, ka likstas, kas mani piemeklē, ar katru reizi kļūst arvien smagākas, vai manu vēl neatmesto pieķeršanos dēļ.

Es vēlos pateikties visiem draugiem praktizētājiem, kuri ir laipni norādījuši uz manām pieķeršanām un trūkumiem, palīdzējuši man pārvarēt lielas nelaimes un devuši iespēju pilnveidoties un paaugstināties kopā ar viņiem.

Savu pieredzi vēlos pabeigt ar Skolotāja vārdiem: „Patiesi, vai jūs saprotat, ka esat Dafa sekotāji, un neskaitāmas augstākās būtnes, vienkārši neiedomājami daudz būtņu, jūs apskauž. Ja es šodien piedāvātu jebkuram augsta līmeņa dievam, lai arī cik dižens viņš būtu, iespēju atnākt un kļūt par Dafa sekotāju, tad, tiklīdz mani vārdi viņu sasniegtu, viņš nekavējoties izmantotu šo iespēju un vienā acumirklī nolēktu šeit. Viņš vienkārši līksmotu, jo katrs, kurš to saprot, zina, ka tādā veidā viņš spēs izglābt ne tikai sevi, bet arī neskaitāmas dzīvās būtnes savā pasaulē. Tā ir visneparastākā lieta nākotnes Visumā.” („Kas ir Dafa sekotājs”, 2011. gada 29. augusts)

Es nespēju izteikt, cik pateicīga esmu Skolotājam par Viņa žēlsirdību un bezgala daudzajām man dotajām iespējām. Es ceru, ka sasniegšu līmeni un visaugstāko standartu, un spēšu līdz pašām beigām palīdzēt Skolotājam Likuma izlabošanā.

Paldies, Skolotāj,

Paldies, draugi praktizētāji.