Pilnībā noliegt vecos spēkus, lai izkļūtu no vajāšanu ēnas

Mans vīrs zaudēja dzīvību, jo tika vajāts tādēļ, ka ticēja Faluņgun. Tā paša iemesla dēļ man tika piespriests pusotru gadu ilgs ieslodzījums piespiedu darba nometnē. Mana meita, kura tajā laikā studēja universitātē, nespēja izturēt milzīgo spiedienu, viņa pameta pilnveidošanos un nostājās pret Dafa.

Kopš tā laika es vienmēr atrados vajāšanu ēnā, un nespēju no tās atbrīvoties. Es jutos tā, it kā pieķeršanās bailēm turētu mani važās, un es nespēju saglabāt taisnas domas. Es vēlējos būt uzcītīga un sekot Skolotājam Likuma izlabošanā, taču mani ietekmēja vajāšanas un bailes. Manā prātā nepārtraukti pinās šādas izjūtas un domas. Nav iespējams izteikt, cik ļoti es tādēļ cietu.

Katru dienu es centos nopietni lūkoties sevī, mēģināt atklāt savas pamata pieķeršanās un atbrīvoties no tām. Kad vien es atradu kaut ko, kas nebija saskaņā ar Likumu, es nekavējoties to likvidēju. Taču es jutu, ka vecie spēki mani pastāvīgi uzrauga, un tas atturēja mani no cilvēku glābšanas.

Katru reizi, kad iedomājos par cilvēku glābšanu, uzreiz radās traucējumi. Es domāju, ka manī bija kāda nepilnība, ko vecie spēki izmantoja. Skatījos sevī, bet neapjautu, ka skatījos sevī tikai tādēļ, ka nevēlējos, lai man būtu traucējumi un lai es tiktu vajāta. Citiem vārdiem sakot, es pilnveidoju sevi vajāšanās, ko bija radījuši vecie spēki. Es nebiju tās noliegusi, un es neizlaboju sevi saskaņā ar Likuma kritēriju. Patiesībā es atzinu vecos spēkus.

Es zināju, ka man bija jānoliedz veco spēku plāni, bet es to teicu tikai virspusēji un nedarīju to savā sirdī. Kādu īsu brīdi savas pilnveidošanās procesā es atslābu. Lai gan es katru dienu biju aizņemta, tomēr tās lietas, ko darīju, nebija pietiekami efektīvas, lai glābtu cilvēkus un izskaidrotu patiesību. Es ļoti raizējos, jo zināju, ka tas nav stāvoklis, kādā jāatrodas praktizētājiem.

Es apzinājos, ka ilgu laiku nebiju apmeklējusi vietējās grupas nodarbības. Vai tad tas jau neparādīja, ka es negāju to ceļu, ko Skolotājs man bija ieplānojis? Kad to apjautu, es atkal pievienojos vietējai nodarbību grupai un sistemātiski lasīju Skolotāja lekcijas. Mans pilnveidošanās stāvoklis ievērojami uzlabojās.

Skolotājs teica:

„Ja, nonākot grūtos apstākļos, jūsu domas spēj būt patiešām Taisnas, tad, saskaroties ar ļaunuma radītajām vajāšanām un saskaroties ar traucējumiem, tikai viens jūsu teikums, kas balstīts uz nelokāmām Taisnajām domām, varēs acumirklī likt ļaunumam pazust (aplausi), un tas liks tiem, kurus ļaunums izmanto, pagriezties un bēgt; tas liks izzust vajāšanām, ko ļaunums vērsis pret jums, un tas liks bez pēdām pazust traucējumiem, ko ļaunums jums radījis. Tam nepieciešama tikai viena doma, kas radusies no Taisnas ticības. Un tas, kurš spēs saglabāt nelokāmu šo Taisno domu un noiet šo [ceļa] posmu, kļūs par diženu, Dafa radītu dievu." („Likuma mācīšana Starptautiskajā Likuma konferencē ASV rietumos”).

Es vēlējos, kaut man būtu taisnas domas, un vēlējos kļūt par diženu dievišķo būtni, ko radījis Likums! Savā sirdī es sacīju Skolotājam: „Kādēļ gan man nav Taisno domu? Es gribu, lai man ir Taisnās domas. Lūdzu, palīdziet man.”Un Skolotājs žēlsirdīgi palīdzēja man atcerēties atgadījumu, kas bija noticis ar mani jau pirms ilga laika.

Tas notika pirms desmit gadiem, kad es izplatīju patiesību skaidrojošos materiālus visos kāda dzīvojamā rajona blokos. Kad biju pabeigusi un jau grasījos doties prom, uz manu pusi nāca divi pusmūža vīrieši. Es biju diezgan mierīga un nodomāju: „Viņi visdrīzāk nenāk pie manis, neievēro viņus.” Tomēr viņi turpināja nākt uz manu pusi.

Tajā brīdī es raidīju domu: „Turieties no manis tālāk. Jūs nedrīkstat mani vajāt.” Tad viņi abi pagriezās un devās prom. Viens no viņiem iegāja dzīvoklī, otrs izgāja uz balkona otrajā stāvā, stāvēja tur un nekustējās. Es uzkāpu uz sava velosipēda un devos prom. Kad atskatījos, redzēju, ka vīrietis vēl aizvien stāvēja uz balkona. Es nodomāju: „Kādēļ gan viņš tik karstā laikā joprojām tur stāv?"

Pēc tam es atcerējos, ka, pirms došanās uz katru bloku izplatīt materiālus, es lūdzu dievišķajām būtnēm citās dimensijās pieskatīt materiālus un neļaut ļaunumam tos iznīcināt. Tad es apzinājos, ka man piemīt spējas.

Es sapratu, ka kritiskā brīdī viena doma, kas radusies no taisnas ticības, var iznīcināt visus ļaunos elementus citās dimensijās. Es uzskatu, ka patiesībā mums visiem piemīt tādas spējas, kādas piemīt dievišķām būtnēm, taču tādēļ, ka mēs domājam, ka esam cilvēki, mūsu cilvēciskie priekšstati ierobežo mūsu spējas. Tieši tādēļ es nevarēju atbrīvoties no veco spēku faktoriem – es uzskatīju bailes par daļu no sevis un nespēju apliecināt Likumu atklāti un ar cieņu.

Turpmāk es biju piesardzīga, ar katru domu noliedzot veco spēku plānus. Kad vien es atklāju kādas domas, kas atbilda veco spēku plāniem, es sacīju tiem: „Es nepiederu jums, vecie spēki. Man jūs ir jānoliedz. Es esmu Skolotāja Li Hundži sekotāja, man ir Skolotājs, kurš rūpējas par mani. Jūs neesat pelnījuši rūpēties par mani.” Es atkārtoju šos vārdus katru dienu.

Sākumā, kad teicu šos vārdus, manas domas bija vājas. Tās nesasniedza manu sirdi. Šķita, it kā starp manām domām un manu sirdi būtu blīvs šķērslis. Skolotājs runāja par principu „matērija un gars ir identiski” (Džuaņ Faluņ). Es sapratu, ka šis šķērslis bija mani cilvēciskie priekšstati un uzskati, kas atbilda veco spēku izplānotajai kārtībai. Es nobrīnījos, cik šīs lietas ir spēcīgas un blīvas. Es atkārtoju [šos vārdus] un noliedzu vecos spēkus, un šī matērija pakāpeniski pazuda. Es sajutu, ka vecie spēki kļūst vājāki un manas taisnās domas stiprinās.

Tajā laikā, lai izvairītos no vajāšanām, man nācās pamest mājas. Skolotāja Likums palīdzēja man izkļūt no šīs situācijas. Es paliku pie radiniekiem un pēc tam nolēmu atgriezties mājās. Sapnī vecie spēki kliedza uz mani: „Mēs neļausim tev doties mājās visu tavu atlikušos dzīvi.” Taču es tos pilnībā noliedzu, pateicoties Skolotājam, kurš žēlsirdīgi par mani rūpējās.

Es sajutu, ka savā pilnveidošanās procesā biju izrāvusies uz priekšu. Es tiku vajāta tāpēc, ka biju atzinusi vecos spēkus. Es mēdzu žēloties par savu nelaimi un pat ienīdu miličus. Taču, ja manas domas vienmēr būtu bijušas taisnas, kurš gan būtu spējīgs mani vajāt?

Tagad, katrreiz dzirdot, ka draugi praktizētāji tiek vajāti, mana pirmā doma ir noliegt veco spēku vajāšanas. Es vairs nesūdzos par tiem, kuriem ir pieķeršanās, kuras izraisījušas to, ka viņi tiek vajāti, vai par tiem, kuri tika vajāti, jo nerīkojās saskaņā ar Likumu. Kad es pilnībā noliedzu veco spēku plānus un savā sirdī patiešām atbrīvojos no cilvēciskajiem priekšstatiem un uzskatiem, tad sāku sajust, ka Likuma spēks kļūst arvien lielāks un lielāks.

Šī ir mana personīgā izpratne. Lūdzu norādīt uz jebko, kas nav pareizi.

Raksts angļu valodā: http://en.minghui.org/html/articles/2014/7/27/2254.html