Egoisms izraisa dusmas

Agrāk, skatoties uz lietām no vienkāršu cilvēku viedokļa, es sevi uzskatīju par cilvēku ar plašu redzesloku. Tagad, kad pilnveidojos Faluņ Dafa, es saprotu – lai paaugstinātos, man ir jāmaina savs domāšanas veids.

Aizkaitināmība

Es pat iedomāties nevarēju, ka man piemīt tādas rakstura īpašības, kas ātri noved pie aizkaitināmības. Manas dusmas nodara lielu kaitējumu.

Kad nomierinājies es pārdomāju savu uzvedību, es sapratu, ka katru reizi, kad kāds bija pret mani nelaipns, teica man nepatīkamus vārdus vai mani izmantoja, es uzreiz zaudēju savaldību.

It īpaši pagājušajā gadā man radās arvien vairāk šādu situāciju, un es nevarēju izturēt šo pārbaudījumu. Es jutos tā, it kā mani spiestu milzīgs smagums.

Reizēm es sadusmojos, līdzko dzirdēju kādu man nepatīkamu frāzi, un vairs negribēju ar šo cilvēku sarunāties.

Īpaši stipri es dusmojos tad, ja man šķita, ka pret mani izturas netaisni. Man gribējās cīnīties, strīdēties, niknoties, rīkoties skarbi un izpaudās arī citas negatīvas domas un jūtas.

Galvenais iemesls - egoisms

Kad es meklēju sevī, tad atklāju pieķeršanos cīņai un skaudību, kas sajaucās ar vēlēšanos sevi izrādīt un domām par personīgo interešu apmierināšanu. Turklāt, kad es mācījos Likumu, jūtas izpaudās viena pēc otras.

Skolotājs teica: „Cilvēkiem ir jūtas: dusmas ir jūtas, prieks – arī jūtas, mīlestība ir jūtas, naids – arī jūtas, patika ar kaut ko nodarboties – tās ir jūtas, nepatika ar kaut ko nodarboties – tās arī ir jūtas; kādu tu uzskati par labu, bet kādu ne – tās visas ir jūtas. Parastie cilvēki dzīvo tieši šo jūtu dēļ.” (sestā lekcija, „Džuaņ Faluņ”).

Pateicoties sevis pilnveidošanai es izpratu, ka jūtas izpaudās sekojošā veidā: kad man kaut kas patika vai es vēlējos, lai citiem pret mani būtu laba attieksme, man radās vēlēšanās.

Šo vēlmju un alkatības vadīts, es nespēju patiesi un no sirds novērtēt citus. Jūtu pamatā ir egoisms, sevis aizsargāšana un paaugstināts pašnovērtējums.

Mana pieķeršanās jūtām izpaudās tā: ja es redzu to, kas man patīk – es priecājos, pretējā gadījumā es no tā izvairos. Kad zaudēju savaldību, es nedomāju saprātīgi, atteicos sadarboties un nedomāju par citiem.

Tad man radās dziļāka doma: kāpēc es uzreiz tā sadusmojos? Es sapratu, ka katru reizi sastopoties ar garīgiem un fiziskiem pārbaudījumiem, jūtas ņēma virsroku.

Ja praktizētājs nespēj to pieņemt un atgrūž ciešanas, zaudējumus un sāpes, tad konflikts augs arvien lielāks. Tad dusmas pārvērtīsies cīņā, skaudībā un citās negatīvās izpausmēs.

Vēlme cīnīties var pat izlauzties uz āru, un tad problēmas vairs nevarēs atrisināt mierīgi un klusi.

Faluņ Dafa prakse man palīdzēja saprast, ka skaudība un tieksme uz cīņu ir saistītas ar cilvēka būtības sliktāko pusi un var izpausties kā jūtas. Ja mēs atbrīvosimies no jūtām, tad problēmas, ar kurām mēs sastopamies kļūs vienkāršas, un mēs spēsim ieraudzīt šo pieķeršanos sekas.

Skolotājs teica:

„Ļaunu cilvēku vada skaudība. Egoisma un dusmu vadīts, viņš žēlojas par netaisnību pret sevi.” („Sasnieguma pakāpe” no grāmatas „Uzcītīgas pilnveidošanās būtība”)

Vecajam Visumam ir raksturīgs egoisms, un zemākajos līmeņos šī īpašība izpaužas vēl spēcīgāk. Cilvēks var pat sajusties pārāks par citiem.

Tagad es patiešām sapratu, kāpēc nevēlos, lai citi man teiktu, kas jādara. Tas ir tādēļ, ka zemapziņā man vēl joprojām mīt pieķeršanās cīņai, skaudībai un sevis aizsargāšanai.

Ja praktizētājs nevēlas sekot citu norādījumiem, tad nebūs spējīgs sadarboties, strādājot Dafa projektos. Tas radīs grūtības sevis pilnveidošanā atbilstoši Dafa principiem.

Ja netiks novērsta pieķeršanās cīņai, praktizētāja apziņa nebūs mierīga un viņš nespēs sadarboties ar citiem. Tā ir mana izpratne par to, kā egoisms izraisa dusmas. Aicinu visus no tā atbrīvoties.

Raksts angļu valodā: http://en.minghui.org/html/articles/2014/6/19/1709p.html