Ķīniešu idioma: izturēties vienam pret otru ar cieņu 相敬如賓

Pavasaru un Rudeņu periodā (770. g.p.m.ē. – 476. g.p.m.ē.) Dzjiņu valsts valdnieks sūtīja savu diplomātu vizītē uz Lu valsti.

Mājupceļā diplomāts šķērsoja Dzji valsti. Tur viņš ieraudzīja zemnieku, kurš strādāja uz lauka, un jaunu sievieti, kas šķita esam viņa sieva, un kura bija atnesusi viņam pusdienas.

Ilustrācija: Sendija Čan, Epoch Times

Jaunā sieviete ar lielu cieņu pasniedza zemniekam pusdienas, turot trauku ar abām rokām. Arī zemnieks ēdienu pieņēma ar tādu pat cieņu. Kamēr viņš pusdienoja, sieva stāvēja netālu, pieklājīgi gaidot.

Redzētais diplomātu ļoti pārsteidza un viņš nodomāja: „Viņi izturas viens pret otru ar tādu cieņu!” Viņš piegāja pie pāra, uzsāka ar viņiem sarunu, un pēc tam lūdza dzīvesbiedrus kopā ar viņu doties uz Dzjiņu valsti.

Atgriezies mājās, diplomāts nekavējoties devās pie Dzjiņu valdnieka un pastāstīja viņam par šiem dzīvesbiedriem. Viņš teica valdniekam: „Cieņa ir tikumības izpausme. Cilvēks, kurš izturas ar cieņu pret citiem ir tikumīgs! Mums vajadzētu mācīt mūsu cilvēkiem šo tikumību.”

Pēc tam viņš ieteica valdniekam šo zemnieku. Valdnieks uzklausīja viņa padomu un iecēla zemnieku svarīgā amatā Dzjiņu valstī.

Šis stāsts nāk no teksta, kurš iekļauts vienā no agrīnākajiem darbiem par Ķīnas vēsturi „Dzuo Džuaņ¹”, kurā ietverta liela daļa no Pavasaru un Rudeņu perioda.

Vēlāk teiciens相敬如賓 (xiāng jìng rú bīn), kas burtiski tiek tulkots kā „izturēties ar cieņu vienam pret otru, kā pret viesi”, kļuva par idiomu. To lieto, kad runā par dzīvesbiedru cieņu vienam pret otru.

Piezīme:

1. „Dzuo Džuaņ” („Zuo Zhuan” 左傳), saukts arī par „Čuņcju Dzuo Džuaņ” (“Chunqiu Zuo Zhuan”) ir viens no svarīgākajiem vēsturiskajiem avotiem, kurā aprakstīts Pavasaru un Rudeņu periods (770.g.p.m.ē. - 476. g.p.m.ē.). Kopš 389. g.p.m.ē. šo darbu piedēvē Dzuo Cjumiņam, un tas tiek uzskatīts par komentāru „Pavasaru un Rudeņu hronikām”.