Pilnveidošаnās pieredze

Labdien, godājamais Skolotāj! Labdien, draugi praktizētāji!

Es saņēmu Likumu 2009. gada novembrī, tad arī sākās mans apzinātais pilnveidošanās process Faluņ Dafa skolā. Pirmajā pilnveidošanās gadā es uzcītīgi pilnveidojos, mācoties Likumu un katru dienu izpildot visus piecus vingrojumus. Otrajā pilnveidošanās gadā izpratu, ka man jāapliecina Dafa, un es sāku darīt Trīs lietas. Pēc Skolotāja teiktā 2011. gada 29. augusta konferencē Ņujorkā, es sāku dziļāk izprast, kas ir Dafa skolnieks, un manī arvien vairāk nostiprinājās apziņa, ka es esmu Dafa skolnieks. Kopš 2012. gada nogales esmu Džeņ, Šaņ, Žeņ izstādes projekta koordinators Latvijā.

Līdz šim ik reizi, kad esmu piedalījies praktizētāju pieredzes apmaiņas konferencēs un klausījies tās pieredzes, ar kurām uzstājas Dafa praktizētāji, ļoti bieži esmu ieraudzījis sevī, tās lietas, par kurām stāsta runātāji, kas deva man iespēju paaugstināties kopā ar viņiem. Tātad šajā jautājumā līdz šim esmu tikai „ņēmis”. Rakstot šīs rindas izprotu, ka tas ir mans vēl neizskaustais egoisms. Tagad saprotu, cik svarīgi mūsu pilnveidošanās procesā ir dalīties izpratnē un pieredzē.

„Ir ārkārtīgi nepieciešami, lai mūsu skolnieki dalītos savā starpā ar pilnveidošanās pieredzi, pārdzīvojumiem un sasniegumiem. Ja vien tu tīšām sevi neizrādi, tad šaubu nav, ka tikšanās būs lietderīga savstarpējai sadarbībai un kopējai izaugsmei.“ (Li Hundži, «Uzcītīgas pilnveidošanās būtība», кanons «Likuma konference»)

Vēlos dalīties ar savu pilnveidošanās pieredzi, piedaloties izstādes „Džeņ, Šaņ, Žeņ” projektā, kas ļāva man atklāt savas pieķeršanās, atbrīvoties no tām un paaugstināties kopīgā ķermenī.

Epizode Nr. 1. 2013. gada vasarā kopīgi sākām realizēt domu atvest izstādi uz Liepāju. Pēc pirmajām sarunām vietējā pašvaldībā, kas bija veiksmīgas, mums bija norunāta nākamā tikšanās ar muzeja administrāciju un pašvaldības sabiedrisko attiecību pārstāvi. Mēs gatavojāmies braukt trīs praktizētāji. Iepriekšējā dienā man zvanīja māsa un raizējās, ka mamma viņai jau otro dienu nezvana, jo viņa bija pieradusi zvanīt māsai katru dienu. Mūsu mammai ir 78 gadi un diezgan slikta veselība, viņa dzīvo viena pati, bet tiek ar sevi galā. Mēs ar māsu ik nedēļu, pamīšus viens un otrs, braucam viņu apraudzīt un palīdzēt. Māsai sirds bija nemierīga, un tāpēc viņa bija devusies pie mammas, lai apskatītos, kas par lietu. Ieradusies pie mammas, viņa tūlīt zvanīja man, viņas balss bija ļoti satraukta, es sapratu, ka noticis ir kas nelāgs, un manā apziņā iezagās satraukums un bailes. Mamma bija pakritusi un nogulējusi bezsamaņā nezināmu laiku, tagad bija pie samaņas, bet nespēja kustināt kājas un skaidri runāt. Māsa izsauca ātro palīdzību un mammu aizveda uz slimnīcu. Manas bailes par mammas tālāko likteni auga augumā un mani sāka pārņemt ar vien lielāks satraukums, jautājums ko man darīt, kā palīdzēt? Bailes un neziņa radīja ar vien sliktāku stāvokli manā apziņā, radot iedomas un visādus priekšstatus, es biju pilnīgā izmisumā, mani bija pilnībā pārņēmušas dēla jūtas pret mammu, kas kombinējās ar izmisumu, ka nespēju viņai palīdzēt un bailēm, ka viņa aiziet no manis. Sirds dziļumos es sapratu, ka nākamās dienas tikšanās Liepājā ir paredzēta, lai palīdzētu Skolotājam Visuma Izlabošanas procesā glābt dzīvās būtnes. Visiem spēkiem centos izskaust no sevis tās domas un priekšstatus, ko vecie spēki izmantoja, lai novirzītu mani no tā, kas man bija jādara. Tas man bija ļoti liels pārbaudījums. Es pirmo reizi uzrunāju Skolotāju, lūdzot palīdzību stiprināt mani. Vairākas reizes pārlasījis Luņjui, patiesi sajutu, kā mani piepilda Likums, izspiežot ārā visu slikto. Pārējā nakts pagāja, tulkojot Likumu, un pret rītu iemigu uz pāris stundām.

„Izrādīt stūrgalvīgu pieķeršanos radniecīgām jūtām – tas nozīmē, ka tādas jūtas uzveļ cilvēkam nastu, nedod viņam mieru, apsedz viņu pilnīgi. Šo jūtu pavedienos viņš būs saistīts visu dzīvi. Kad vecums liks sevi manīt, cilvēkam par vēlu būs ko nožēlot.” (Li Hundži, «Uzcītīgas pilnveidošanās būtība», кanons «Tabu praktizētājiem»)

No rīta sazinājos ar māsu un teicu, ka uz slimnīcu varēšu aizbraukt tikai pēcpusdienā. Mana apziņa bija racionāla un sirds žēlsirdīga, centos domāt tikai par tām dzīvajām būtnēm, kuras braucām glābt un par tām, kuras varētu tikt glābtas pēc izstādes apmeklējuma. Satikos ar praktizētājiem un devāmies uz Liepāju. Braucot mašīnā, klausījāmies Likumu, atbraucot uz Liepāju vēl izlasījām Luņjui un noraidījām Taisnās domas, lai ļaunums nerepresē cilvēkus, pie kuriem ejam. Ejot uz tikšanos, papildus lūdzām FZN pārējiem Latvijas praktizētājiem. Mums kopā bija izveidojies ļoti spēcīgs lauks, kāds var izveidoties praktizētājiem, kas pilnveidojas pēc Īstena Likuma. Tikšanās laikā mums izdevās atvērt šo cilvēku sirdis, runājot par Faluņ Dafa pilnveidošanās praksi, muzeja direktore teica, ka tas ir tas, kas Liepājai ir vajadzīgs. Mums kopīgi izdevās prezentēt izstādi un izskaidrot patiesību, kā rezultātā sekoja piedāvājums rīkot izstādi gada nogalē. Braucot atpakaļ uz Rīgu, mēs visu ceļu klausījāmies Likumu.

Es noteikti zinu, ka tas man deva iespēju paaugstināties kopīgā ķermenī, esot šinī spēcīgajā, tīrajā laukā, kas piepildīts ar Skolotāja žēlsirdību. Tas ļāva man tikt pāri savām pieķeršanām radnieciskām jūtām un bailēm.

Atbraucot Rīgā, satikos ar saviem tuvajiem un visi kopā gājām uz slimnīcu, mamma atradās reanimācijā, garastāvoklis visiem bija drūms. Mēs nezinājām, kas mūs sagaida, es paļāvos uz lietu dabisko plūdumu un to, ko Skolotājs bija man sagatavojis. Visiem mums par patīkamu pārsteigumu, mamma ne tikai atpazina mūs, bet arī skaidri runāja un varēja pakustināt gan rokas, gan kājas. Ārsti skaidri nevarēja pateikt, vai ir bijis infarkts vai insults, bet solīja vistuvākajā laikā vest mammu uz palātu tālākai ārstēšanai.

„Dvēsele ir cilvēka patiesā dzīvība. Tā māte, kas radījusi tavu Dvēseli, ir tava īstā māte. Sešos pārdzimšanu lokos tev ir neskaitāmas mātes, varbūt viņas ir cilvēki, bet varbūt arī ne. Visās tavās pārdzimšanās tev ir neskaitāms daudzums bērnu. Kas ir tava māte, kas ir tavi bērni – pēc nāves neviens nevienu vairs nepazīs. Tev vienalga būs jāatmaksā savi karmiskie parādi. Cilvēki dzīvo maldos un nekādi nespēj atstāt šīs lietas.” (Li Hundži, „Džuaņ Faluņ”, 6. lekcija. „Sava prāta radītie dēmoni”).

Izpratne: Man, kā Dafa praktizētājam, nevajag pieķerties nekādām laicīgām jūtām, kas raksturīgas parastiem cilvēkiem, bet tā vietā ir jāpilnveido Šaņ.

„Ja neatmetīsi šīs jūtas, tad nespēsi pilnveidoties. Kad cilvēks no tām atbrīvosies, tad nekas viņu nespēs aizskart, un arī parasta cilvēka domas nespēs viņu izsist no līdzsvara. Šīs jūtas tiks aizstātas ar žēlsirdību, kas ir kaut kas daudz cildenāks. Protams, nav viegli uzreiz to visu atmest. Pilnveidošanās ir ilgstošs process, tas ir process, kurā pakāpeniski tiek atmestas pieķeršanās. Taču tev jābūt stingri prasīgam pret sevi.” (Li Hundži, „Džuaņ Faluņ”, 4. lekcija. „Sjiņsjin paaugstināšana”).

Taču mēs pilnveidojamies atrodoties mūsdienu sabiedrībā, tāpēc tai pašā laikā jārīkojas racionāli un maksimāli jāatbilst parasto cilvēku sabiedrībai.

„Protams, mēs sevi pilnveidojam parasto cilvēku sabiedrībā, mums ir jāciena vecāki, jāaudzina bērni, jebkuros dzīves apstākļos jāuztur labas attiecības ar cilvēkiem, jādara cilvēkiem labu, vēl jo vairāk saviem radiniekiem. Jāuztur labas attiecības ar visiem, tajā skaitā ar saviem vecākiem un bērniem. Mums vienmēr ir jārūpējas par citiem – tādai sirdij vairs nepiemīt egoisms, tā ir līdzjūtības un žēlsirdības pilna.” (Li Hundži, „Džuaņ Faluņ”, 6. lekcija. „Sava prāta radītie dēmoni”).

Epizode Nr. 2. 2013. gada nogalē mēs jau savlaicīgi sākām gatavoties izstādei Liepājas muzejā, darot daudz darbus paralēli un cenšoties maksimāli koordinēties. Liepājas muzejā bija paredzēts izstādīt „Džeņ, Šaņ, Žeņ” speciālo kolekciju, kas Eiropas turnejas ietvaros aizsākās Glāzgovā (Skotijā). Lai labāk iekļautos praktizētāju kopīgā ķermenī, es vienu nedēļu pavadīju Glāzgovā, palīdzot izstādes uzstādīšanā un reklamēšanā. Skotijā satiku arī divus Latvijas praktizētājus, kas piedalījās šajā projektā. Viens no viņiem ieteica izstādes reklamēšanā izmantot 37 sekundes garu video rullīti, kas iepazīstina ar izstādi.

Atgriežoties mājās, pārrunāju šo ideju ar pārējiem projekta dalībniekiem un visi bija vienisprātis, ka tas labi noderētu. Pie Eiropas projekta koordinatora noskaidrojām, ka ar šo video izveidi nodarbojas NTD TV strādājošie praktizētāji no Amerikas. Sazinoties ar viņiem, noskaidrojām, ka mums ir jāsagatavo divi faili, viens – informatīvajam tekstam par izstādi un otrs – balsij latviešu valodā. Darbs uz priekšu gāja raiti, jo katrs pielika roku, un tehnisko pusi nodrošināja praktizētājs, kuram ir iemaņas strādāt ar ierakstiem. Es cerēju, ka man tūlīt būs viss nepieciešamais, lai nosūtītu materiālu tālākai montāžai. Bet tā īsti nesanāca. Mums bija nepieciešams ierakstīt vīrieša balsi. Mēs lūdzām palīdzību pārējiem praktizētājiem un arī es pats piedalījos ieraksta mēģinājumā. Pēc balss ieraksta mēģinājumiem mums bija trīs varianti. Un te sākās mans pārbaudījums. Mēs sanācām kopā, lai nospriestu, kuru no tiem izvēlēties. Domas dalījās, man sava balss nelikās piemērota, savukārt pārējie praktizētāji ieteica tieši manu balss variantu, kas radīja man priekšstatu, ka esmu labs, patiesi spējīgs un labāks par citiem.

„Visas dvēseles mokas, kuras pārdzīvo praktizētājs pasaulīgo ļaužu vidū, ir šķēršļu pārvarēšana, bet visas uzslavas, kuras viņam nākas uzklausīt, kalpo viņam kā pārbaudījums.” (Li Hundži, «Uzcītīgas pilnveidošanās būtība», кanons «Praktizētājs, protams, ir ar visu saistīts»)

Tā kā domas dalījās mēs nolēmām pavaicāt koordinatora viedokli, kurš argumentēti atbildēja, kā katra balss viņam izklausās, bet par manu balss ierakstu viņš neko nepiebilda. Tādēļ man sirdī iezagās sašutums un aizvainojums. Kā tad tā – visi citi mani atzīst, bet viņš pat nepiemin. Iedomība un augstprātība jau bija sākusi manipulēt ar manu apziņu. Tagad redzu, cik maz vajag, lai ļaunums atrastu spraugu mūsu pilnveidošanās procesā, un sāktu izmantot mūsu pieķeršanās, cenšoties novirzīt mūs no savu solījumu pildīšanas palīdzēt Skolotājam glābt dzīvās būtnes.

Nākamajā tikšanās reizē vēlreiz kopīgi apspriedām, kā labāk rīkoties tālāk. Praktizētājs, kurš nodrošināja ierakstīšanu ieteica man vēlreiz pamēģināt ierakstīt audio celiņu. Visi pārējie praktizētāji arī visi kā viens atbalstīja šo domu, un man nebija izvēles. Vēl viens praktizētājs pieteicās braukt līdzi un raidīt Taisnās domas, un mēs trijatā tai pašā dienā, uzreiz pēc mūsu kopīgās tikšanās devāmies uz ierakstu studiju, kas atradās praktizētāja mājā, ierakstīt audio celiņu video rullītim. Sākumā lasījām Likumu, pēc tam raidījām Taisnās domas, un tikai tad sēdāmies pie ieraksta. Divi praktizētāji raidīja Taisnās domas, kamēr es ierunāju skaņas celiņu. Ierakstīšanas laikā es sajutu kopīgā ķermeņa lauku, un spēcīgu Gun enerģiju, kas caurstrāvoja manu ķermeni. Mana apziņa sakņojās Likumā, un es domāju par dzīvo būtņu glābšanu, egoisms un iedomība bija izgaisuši.

Tā man izdevās atpazīt savas kārtējās pieķeršanās un atbrīvoties no tām, vienlaikus paaugstinoties praktizētāju kopīgā ķermenī.

Izpratne: man kā Dafa praktizētājam ir nemitīgi jāpaaugstina savs Sjiņsjin un vienmēr jārīkojas saskaņā ar Dafa praktizētāja Sjiņsjin kritērijiem un, pirms kaut ko uzsāku, pirmkārt jādomā par citiem, nevis sevi.

„Praktizētājiem pretrunas var rasties negaidīti. Ko darīt? Ja tu vienmēr saglabā žēlsirdīgu sirdi un mierīgu prātu, tad brīdī, kad kaut kas atgadīsies, tu rīkosies, kā pienākas, un tava izturēšanās ļaus tev mazināt konfliktu. Tu vienmēr izturies labestīgi, laipni, visur un vienmēr rūpējies par citiem. Kad rodas kāda problēma, tu vispirms domā par to, vai citi spēs to izturēt. Vai citiem tas nekaitēs? Šādi nevarēs rasties problēmas. Tādēļ pilnveidošanās praksē tev jābūt prasīgam pret sevi, vadoties pēc augstākiem kritērijiem, vadoties pat pēc vēl augstākiem kritērijiem." (Li Hundži, „Džuaņ Faluņ”, 4. lekcija. „Sjiņsjin paaugstināšana”).

Ja redzat lietas, kas neatbilst Fa, lūdzu, norādiet man uz tām!

Paldies Skolotājam!

Paldies draugiem praktizētājiem!
He Ši