Mana pilnveidošanās pieredze pārdodot reklāmu projektā The Epoch Times

Cienījamais Skolotāj! Draugi praktizētāji!

Šodien es gribētu dalīties ar jums savā pilnveidošanās pieredzē, kuru esmu guvusi strādājot projektā The Epoch Times. Šajā procesā, strādājot laikrakstā, un īpaši pēc tam, kad es sāku pārdot reklāmas, ar mani ir notikušas dažas būtiskas izmaiņas. Šīs izmaiņas notika pateicoties tam, ka centīgi mācījos Likumu. Es jūtu, ka Likuma mācīšanās laikā mans Sjiņsjin ir kļuvis plašāks un lielāks un es spēju uztvert arvien vairāk un vairāk. Kad es centīgi mācos Likumu, man nav grūti atbrīvoties no priekšstatiem un cilvēciskajām pieķeršanām. Lielu labumu man ir devušas citu praktizētāju pieredzes un atgādinājumi, mācīšanās no citu praktizētāju vērtīgajām pieredzēm un biežāka kopīga Likuma mācīšanās. Pēc tam, kad es atbrīvojos no pieķeršanās savam „Es”, es atklāju, ka esmu ieguvusi vēl vairāk.

Būtiskas izmaiņas manā domāšanā, kuras saistījās ar sevis šaustīšanu

Kopš 2008. gada beigām es nodarbojos ar rediģēšanas un iespiešanas darbiem projektā The Epoch Times. Kopš paša sākuma, kad bija grūti tikt galā ar darbu, līdz šim brīdim, kad spēju visu paveikt viegli, es vienmēr jutu, ka vienkārši izpildu uzdevumu un ļāvu sev pasīvi to darīt. Lai gan no Likuma pozīcijām es apzinājos, ka tas ir mans pienākums, reizēm es to vienkārši centos atgrūst un saglabāju šo stāvokli nemainīgu daudzu gadu garumā. Es apzinājos, ka nerīkojos pareizi, tādēļ neieredzēju un šaustīju sevi un biju ļoti nomākta.

Es sāku strādāt The Epoch Times projektā tāpēc, ka redzēju cik smagi strādā galvenā redaktore, es vēlējos viņai palīdzēt un atvieglot viņas nastu. Tajā laikā mans darbs The Epoch Times nebija efektīvs, lai gan es strādāju no piektdienas vakara līdz svētdienas pusnaktij, vai pat ilgāk. Pēc tam pirmdien es gāju uz savu pamatdarbu. Pirmdiena parasti ir visnoslogotākā darba nedēļas diena. Reizēm man pat nebija iespējas apsēsties, lai atpūstos pēc darba. Taču fiziskais nogurums nav liela lieta, jo kā es izpratu, tad fiziskās ciešanas var tikai palīdzēt pilnveidoties. Tāpat es saprotu, ka Skolotājs man ir radījis pašu labāko pilnveidošanās vidi. Taču ļoti ilgu laiku es nespēju sabalansēt Likuma mācīšanos, vingrinājumu izpildīšanu ar darbu Likuma Izlabošanas procesa projektos. Es visu laiku jutos pārgurusi. Viss, ko es pastāvīgi redzēju, bija tas, ko es nebiju izdarījusi pietiekami labi, es nodarbojos ar sevis šaustīšanu un dusmojos uz sevi.

Izlasot dažas Minhuei interneta mājas lapā publicētās pieredzes, es uzzināju, ka daži praktizētāji ir ļoti centīgi. Viņi guļ tikai trīs stundas diennaktī, taču centīgi mācās Likumu un izpilda vingrinājumus. Viņiem ir daudz mazāk dažādu traucējumu un viņi vienmēr visu skata ar Taisnām domām. Tas mani aizkustināja, un es aizdomājos, kāpēc es tā nespēju, kāpēc starp mani un šiem praktizētājiem ir tik liela atšķirība. Pēc tam es pieņēmu lēmumu sasniegt to pašu, ko viņi, taču nespēju būt tik neatlaidīga. Pēc tam man radās izpratne, ka bez uzcītīgas Likuma mācīšanās es fiziski nespēju sasniegt tik centīgu pilnveidošanās stāvokli.

Šo negatīvo stāvokli man palīdzēja apzināties piedalīšanās apmācībās, kuras organizēja projekta The Epoch Times galvenais koordinācijas centrs, lai apmācītu tirdzniecības menedžerus. Šīs nodarbības mani arī iedvesmoja. Pateicoties apmācībām, es atklāju, ka veiksmīgi cilvēki domā pozitīvi. Piemēram, viņi nekad nesūdzas, viņi vienmēr virzās uz noteiktu mērķi un vienmēr uz visu skatās no pozitīvās puses. Kad mēs esam mierīgi, mums piemīt liels spēks. Es domāju, ka pat laicīgie cilvēki var labi tikt galā ar šīm lietām, vai tad Dafa skolnieki, kuri ir uzņēmušies tik milzīgu vēsturisku misiju, nevarēs rīkoties tikpat labi? Es nolēmu mainīt savu domāšanas veidu, mācīties laicīgu cilvēku darba metodes un labi veikt savu darbu projektā The Epoch Times.

Beidzot, pateicoties Skolotāja Likumam, es atbrīvojos no savas pieķeršanās šaustīt sevi. Skolotājs teica „Likuma mācīšana Dafa konferencē ASV rietumos Juaņsjao svētku laikā 2003. gadā”: „Man nepatīk, kad jūs paši uz sevi dusmojaties – tam nav nekādas jēgas” (neoficiāls tulkojums). Šis teikums bija kā pērkona grāviens manai apziņai: „Es nekādā gadījumā nevēlos būt skolniece, kura nepatīk Skolotājam”. Piepeši matērija, kura lika man sevi šaustīt, pazuda. Kad es kaut ko daru, es vienmēr sekoju līdzi tam, cik daudz es esmu varējusi paaugstināties. Esmu kļuvusi daudz pārliecinātāka, un turpinu pie tā centīgi strādāt.

Izprast pārdošanu nozīmīgumu un veikt to ar atbildību un pieaugošu pārliecību

2011. gada beigās es sāku strādāt uz pilnu slodzi par The Epoch Times redaktori. Ar reklāmas tirdzniecību es nesāku nodarboties uzreiz, jo toreiz man likās, ka reklāmas tirdzniecība nav mana atbildība. Ar šo darbu es sāku nodarboties tikai šī gada martā. Skolotājs lekcijā „Dafa skolniekiem ir jāmācās Likums” teica: „Šī iepriekšnolemtā iespēja, kura rodas reizi desmitiem miljonu vai pat miljardu gados, ilgstošā gaidīšana, caur kuru mēs visi esam izgājuši, tāpat kā arī viss tas, ko mēs esam pārcietuši vēstures gaitā – tas viss bija domāts tam, lai sagaidītu šo dienu. Ja šajā nozīmīgajā brīdī jūs nespējat darīt to, kas jums jādara, tad vēlāk, kad nākotnē visas lietas kļūs skaidras, jūs un jūsu dzīvās būtnes pārņems neizsakāmi liela nožēla par nepaveikto. Tāpēc jūs nepavisam nedrīkstat atslābināt savu uzmanību” (neoficiāls tulkojums). Es zinu, ka man jābūt apņēmīgai un jācenšas labi izpildīt šos pienākumus, jo laiks skrien ātri un tas neļauj man būt lēnai.

Mēneša laikā divas reizes izejot apmācības kursu galvenajā ofisā, un pēc domu apmaiņas ar projekta prezidentu, es sajutu, kā mani iespaido spēcīgā pozitīvā enerģija. Drīzumā mana apņēmība strādāt reklāmas pārdošanā kļuva arvien spēcīgāka un spēcīgāka, taču praksē to izdarīt nebija tik viegli.

Sākumā mans pienākums bija sazvanīt un sarunāt tikšanos ar iespējamiem klientiem. Joprojām atceros savu pirmo darba dienu, kad es sāku veikt šos telefona zvanus. Man nebija pieredzes un biju sagatavojusi tikai dažus teikumus, lai iepazīstinātu ar The Epoch Times. Pēc dažām telefonsarunām es biju sarunājusi divas tikšanās. Kad es pievērsu pārāk lielu uzmanību prezentācijas materiālam un tam, lai manis teiktais skanētu raiti, iespaids no sarunas vairs nebija tik efektīvs. Pēc tam, kad man vairākkārt tika atteikts, es kļuvu nomākta un jutu, ka tas ir ļoti grūti.

Vēlāk man pievienojās vēl viena skolniece, kurai arī nebija pieredzes reklāmas tirdzniecībā. Tas mums abām bija grūts periods. Pēc tikšanās jūnijā jaunā kolēģe man teica, ka mums ir jāiet un jāmeklē klienti. Es biju ļoti pārsteigta, tāpat es sapratu, ka nebiju gatava tam un nezināju, kā tas ir jādara. Šobrīd mēs esam sākušas to darīt, jo uz to mūs pamudināja steidzama nepieciešamība. Skolotājs „Likuma lekcijā „The Epoch Times” tikšanās laikā” teica: „Līdz ko jūs nonākat saskarē ar kādu, jūs jau kaut ko darāt viņa glābšanai, un to jūs darāt arī reklāmas pārdošanas laikā. Kurā pusē nostāsies cilvēks un ko viņš vēlēsies darīt – tas viss veidojas dažādās situācijās, Dafa praktizētājiem tieši kontaktējoties ar laicīgajiem cilvēkiem. Jums nevajag piešķirt pārāk lielu nozīmi šīm lietām. Jo lielākas jums liksies grūtības, jo grūtāk būs tās pārvarēt, jo „ārējo ainu rada prāts”. Un tādējādi uzdevums kļūs vēl apgrūtinošāks.” (neoficiāls tulkojums). Tajā laikā mana vienīgā doma bija par to, ka darbs reklāmas pārdošanā ir laba iespēja, lai veidotu kontaktus ar plašu sabiedrību. Es ticu, ka ja mēs pieliekam pūles, tad būs arī rezultāti. Es ticu, ka mūsu visu spēcīgais Skolotājs visu jau ir iepriekš noteicis, un mums ir tikai jārīkojas.

Mēs sākām apmeklēt iespējamos klientus Dimantu ielā. Tur ir tik daudz veikalu. Sākumā, kamēr mēs pētījām vietējo tirgus situāciju, mēs sākām ar mazo veikaliņu apmeklējumiem. Tolaik mums trūka pārliecības, lai dotos uz lielajiem veikaliem. Kāds veikala īpašnieks nepievērsa mums uzmanību, kad mēs ar viņu runājām. Viņš visu laiku sveicinājās ar saviem paziņām, kuri gāja garām veikalam un ar vienu cilvēku pat sāka sarunāties. Viņi runāja ivritā, un mēs nesapratām viņus, taču zinājām, ka viņi runāja par mums. Vēlāk mēs uzzinājām, ka šis cilvēks bija veikala īpašnieka brālis un ka viņa bizness ir vēl lielāks un ka viņam ir divi veikali. Vēlāk viņš aizveda mūs uz savu veikalu un izturējās ļoti draudzīgi. Sākumā mēs neko nezinājām par pārdošanas procedūrām, tāpēc galvenokārt visu jautājām viņam. Lai gan pirmajā tikšanās reizē par reklāmu mēs necik daudz nerunājām, manai partnerei bija tāda sajūta, ka veikala īpašnieks sadarbosies ar mums. Mūsu trešās tikšanās laikā ar tirdzniecības menedžera palīdzību parakstījām ar viņu mūsu pirmo līgumu. Pēc šī notikuma mēs katru nedēļu gājām turp un daudzi veikalu vadītāji uz šīs ielas mūs jau pazina.

Tad mēs sastapāmies ar jaunu problēmu – mums trūka pieredzes, un mēs nezinājām, kā strādāt ar klientiem. Reiz, kad mēs gatavojāmies ieiet veikalā, kāda veikala, kurš atradās ielas pretējā pusē, īpašnieks pamāja mums ar roku, aicinot mūs pie sevis. Viņš sasveicinājās ar mums kā sens draugs. Mēs apjukām, jo nekad agrāk nebijām ar viņu runājušas, un nesapratām, kā viņš var zināt, ka mēs esam no ķīniešu laikraksta. Mēs daudz runājām par pakalpojumiem, kurus varam piedāvāt. Piepeši viņš no visa atteicās, jo nevēlējās sadarboties ar ķīniešiem. Mēs zaudējām drosmi. Ja viņam tik ļoti nepatīk ķīnieši, tad kāpēc viņš tik sirsnīgi mūs aicināja pie sevis? Pēc neliela brīža mēs devāmies uz veikalu, kura īpašnieks bija The Epoch Times klients. Viņš teica, ka viņam tik tikko zvanījis veikala īpašnieks, kurš stāstīja par divām meitenēm no ķīniešu avīzes, jautāja par reklāmas izvietošanu šajā avīzē un padomu, kā rīkoties. Sirds dziļumos mēs pasmaidījām. Patiesībā viņš negribēja mums atteikt. Mums abām nebija atbilstošas pieredzes, kad kāds saka vienu, bet dara ko citu. Tā mēs ieguvām šo pieredzi un vēlāk uzturējām ar viņu kontaktus.

Šajā laikā es vairākkārt jutos Skolotāja pamudināta un viņa labestīgo rūpju apņemta. Pēc tam, kad mēs bijām saņēmušas vairākus atteikumus, piepeši, gluži kā no gaisa, parādījās pasūtījums. Reiz, kad mēs bijām nostaigājušas visu dienu un jutāmies nomāktas, jo nebijām satikušas nevienu vajadzīgo cilvēku, kāds dimantu veikala īpašnieks ieraudzīja mūs un aicināja savā veikalā. Viņš uzreiz jautāja man, cik maksā reklāmas izvietošana un ka viņš vēlas noslēgt darījumu tūlīt pat.

Reiz mēs dienas nogalē gājām restorānos piedāvāt izvietot reklāmu un mūsu darbs šajā dienā nebija veiksmīgs, jo mums vai nu atteica, vai arī mēs nevarējām satikties ar menedžeriem. Pulksten 16:30 mēs jau gatavojāmies beigt šo gājienu pa restorāniem un iet darīt citas lietas. Kad mēs atradāmies pie autobusu pieturas, mums piezvanīja un teica, ka viena restorāna menedžeris atgriezīsies pulksten 18:00 un jautāja, vai mēs varētu atgriezties? Šajā mirklī mēs ļoti spēcīgi sajutām, ka Skolotājs vēlas, lai mēs iegūtu pārliecību. Mūsu enerģija atjaunojās. Tikšanās ar menedžeri pagāja veiksmīgi, un mēs jau nākamajā dienā parakstījām līgumu.

Šajā procesā es ne tikai kļuvu arvien pārliecinātāka par spējām pārdot reklāmu, bet arī mana pārliecība par komandas darbu kļuva spēcīgāka. Sākumā mums nevienam nebija nekādas pieredzes, kopējā komandas pārliecība bija zema un diezgan ilgu laiku mēs vainojām cits citu. Pastāvīgi un centīgi mācoties Likumu, daloties pieredzē ar citiem praktizētājiem un apgūstot laicīgu cilvēku darba metodes, kuras ieteica projekta galvenais koordinācijas centrs, cenšoties būt paklausīgs darbinieku komandas loceklis es jutu, ka es kā sūklis absorbēju sevī pozitīvo enerģiju. Es kļuvu arvien aizņemtāka, taču šajā ierobežotā laika periodā es vēl vairāk sāku cienīt Likuma mācīšanās procesu. Es izpratu arvien vairāk Likuma principu un jutu arvien spēcīgāku enerģiju. Reizēm, kad beidzās tikšanās ar klientiem, es jutu sevī viscaur sāpes, taču dziļi sevī es biju ļoti mierīga un sakoncentrējusies. Pēc divas stundas ilgas Likuma mācīšanās mans ķermenis kļuva viegls un atbrīvots.

Atbrīvoties no pretrunām un uzlabot savstarpējo koordināciju

Šo gadu laikā, kamēr es strādāju par redaktoru, dziļi sevī es biju neapmierināta ar praktizētāju, kura pildīja galvenā redaktora pienākumus. Kad notika konflikti, šī neapmierinātība kļuva acīmredzama. Es veicu The Epoch Times vietējo ziņu redaktores darbu. Tā kā galvenā redaktore bija aizņemta ar citiem darbiem, es sāku strādāt arvien vairāk un vairāk līdz pat tam, ka ļoti ilgu laiku galvenā redaktore darīja ļoti maz un ne visai sīki paskaidroja darāmo darbu. Kādu dienu es piepeši sapratu, ka to visu ir ieplānojis Skolotājs, lai redzētu, vai skolnieki rīkojas pareizi vai nepareizi. Ja tas skar manu sirdi, tad tā ir lieliska iespēja paaugstināt savu Sjiņsjin, jo Skolotājs vēlas, lai es pilnveidotos.

Tā kā es nebiju sarunājusies ar šo praktizētāju ilgu laiku, mums bija zudusi savstarpējā uzticība, tas radīja dažas problēmas ar kādu reportāžu, un šī iemesla dēļ kāda cita ļoti svarīga reportāža pat netika publicēta. Arī galvenā redaktore ļoti smagi strādāja. Reiz viņai bija nepieciešama mana palīdzība, taču es viņai nepalīdzēju, jo domāju, ka viņai mana palīdzība nav vajadzīga un viņai nav pārāk daudz uzdevumu. Taču patiesībā šis uzdevums bija jāizpilda steidzami un viņa tiešām bija sarūgtināta par mani un gandrīz raudāja. Vēlāk viņa stāstīja man, ko konkrēti viņa darīja tajā laikā un tad es sāku ieskatīties sevī. Es atradu iemeslu, kura dēļ es radīju šo nesaprašanos – es biju pieķērusies domai, ka viņa vēl nav atteikusies no dažiem negatīviem virspusējiem elementiem. Es domāju, ka viņai ir liels ego, ka viņa nekad neskatās sevī, tāpēc es uzskatīju, ka viņa visu laiku man rada vienas un tās pašas grūtības, taču patiesībā manas pašas pieķeršanās kļuva arvien lielākas un lielākas.

Domājot par ceļu, kuru es esmu nogājusi šo pēdējo gadu laikā, es saprotu, ka bez šo draugu praktizētāju palīdzības es nespētu piedalīties Likuma Izlabošanas perioda projektos. Galu galā, iepriekšējo 8 gadu laikā es laiku pa laikam pārtraucu praktizēt. Patiesībā, tā arī bija Skolotāja dotā iespēja, lai es varētu kļūt stiprāka pēc iespējas ātrāk pēc tam, kad es atpaliku vairāku gadu garumā. Es reti raudu, taču es biju patiesi aizkustināta, tāpēc, ka šajā notikumā galvenā redaktore bija atklāta ar mani. Kā es varu sūdzēties par skolniekiem, ja man ir jābūt pateicīgai viņiem? Kad domāju par to, es jūtos bezgala pateicīga Skolotājam par viņa bezgalīgo žēlsirdību un līdzjūtību. Skolotājs neatstāj nevienu skolnieku, viņš jau bija iepriekš nolēmis, ka šī praktizētāja ar ilggadējo pieredzi man palīdzēs, lai es ātrāk izietu atgriešanās ceļu un varētu nest Likuma Izlabošanas perioda skolnieka atbildību.

Es vēlreiz izlasīju Skolotāja teikto „Likuma lekcijā „The Epoch Times” tikšanās laikā”: „Šī problēma pastāv jau ilgu laiku. Ja jūs atradīsiet iespēju labi koordinēties, būt vienotā domu laukā un kopīgi pielikt visas pūles vienā virzienā, tad ar savām spējām jūs patiešām radīsiet nepārvaramu spēku. Tāpēc man ir jautājums: varbūt, ka tad, kad jūsu pilnveidošanās kļūs vēl labāka, jūs varēsiet pietuvoties šim stāvoklim un jūsu spēks kļūs vēl varenāks? (Skolotājs smaida) Ja tikai jums to izdosies sasniegt šajā pašā grūtākajā laikā, iespējams, ka jūsu situācija var ļoti ātri mainīties un ka jūs spēsiet labi izpildīt darbu, kurš jums jādara. Taču laiks negaida cilvēku un apstākļi arī negaida cilvēku. Jebkurā gadījumā, Dafa skolniekiem šobrīd ir labi jākoordinējas. Situācija, ar kuru jūs sastopaties, prasa labu koordināciju, jo tikai labi koordinējoties, jūs varēsiet labi izpildīt savus solījumus un padarīt šo laikrakstu vēl spēcīgāku.” (neoficiāls tulkojums)

Es jautāju sev, „kas ir tik grūts tajā, lai atstātu savus priekšstatus un viedokli par citiem Faluņgun praktizētājiem? Ja es šoreiz nespēšu likvidēt šīs atšķirības starp mums, tad vai tas neiepriecinās vecos spēkus un neapbēdinās Skolotāju!” Kad es biju apņēmības pilna novērst pretrunas starp mums, es atklāju, ka galvenā redaktore ir mainījusies un sākusi pati koordinēties ar mani jautājumu risināšanā, lai palīdzētu man darbā. Kad mēs tiekamies, es skaidri jūtu, ka pretrunas starp mums ir izzudušas.

Šī ir mana pilnveidošanās pieredze, pēdējos gadus strādājot The Epoch Times. Daudzu gadu laikā esmu ieguvusi tik daudz pozitīvas enerģijas no pieredzes apmaiņas ar draugiem praktizētājiem. Lūdzu, norādiet uz jebkuriem maniem trūkumiem.

Paldies, Skolotāj! Paldies, draugi praktizētāji!