Galvenais mērķis patiesības skaidrošanā ir dzīvo būtņu glābšana

Sveicināti, godājamais Skolotāj!
Sveicināti, cienījamie praktizētāji!

Savā pieredzē es vēlos pastāstīt par to, kā es sāku darboties projektā – patiesības skaidrošana VIP personām pēc tam, kad 2008.gadā Sanktpēterburgā tika atcelts Shen Yun koncerts.

Mēs nolēmām apmeklēt parlamenta deputātus. Maskavā nokļūt pie deputātiem nebija pārāk grūti. Kad mūsu domas bija Taisnas, tad Valsts domes durvis mums atvērās viegli. Mēs ieradāmies pie viņiem kā „The Epoch Times” (ET) žurnālisti. Kaut gan līdz šim es nebiju piedalījusies šajā projektā, es uzreiz sapratu, ka starptautisko plašsaziņas līdzekļu darbiniekiem jebkuras durvis atveras viegli.

Tajā pašā laikā es izjutu lielu atbildību, jo biju spiesta atbilst savam jaunajam statusam. Sākumā es stādījos priekšā kā ET sabiedrisko attiecību menedžeris un sāku apmeklēt dažādus pasākumus, lai varētu izplatīt „Deviņus komentārus” un „The Epoch Times” laikrakstu apvienojumā ar Shen Yun prezentāciju. Drīz laikraksta redakcija lūdza mani strādāt par korespondentu un rakstīt rakstus.

Darbs projektā

Darbs projektā „The Epoch Times” kļuva par manu pilnveidošanās vidi, kura daudzas reizes deva man iespēju paaugstināties. Rakstu rakstīšana kļuva par lielu pārbaudījumu. Man šis darbs bija pilnīgi svešs. Draugi praktizētāji palīdzēja man apgūt jaunās prasmes. Kad mani raksti visbeidzot tika publicēti interneta mājaslapā un laikrakstā, man radās pieķeršanās uzrakstītajam. Vairākas reizes dienā es apmeklēju „The Epoch Times” mājaslapu, lai redzētu, cik daudzi cilvēki to ir izlasījuši. Ja raksts bija apskatīts divsimt vai trīssimt reizes, es kļuvu ļoti priecīga, bet ja mazāk - tad ļoti noskumu.

Kādu dienu es izlasīju Minhuei interneta mājaslapā publicēto praktizētāja pieredzi, par to, kā viņš ir novērsis pieķeršanos rakstīšanai. Man kļuva kauns, ka mana domāšana joprojām ir laicīga cilvēka līmenī. Kā es varēju aizmirst, ka visu, kas mums ir, mums dod Skolotājs? Vai es neapliecināju sevi, uzskatīdama savu darbu par ļoti svarīgu? Kad manas Taisnās domas bija spēcīgas, es varēju rakstīt ļoti ātri. Ja es mēģināju rakstīt pēc saviem ieskatiem, un izmantojot savu prātu, man nekas neizdevās. Es jutos slikti un nevarēju uzrakstīt pat vienu teikumu.

Darbam projektā nepieciešama laba koordinācija starp visiem dalībniekiem. Strādājot pie projekta, es bieži saskāros ar Sjiņsjin pārbaudi, jo es nespēju saprast koordinēšanās stilu un metodes. Sākās nesaskaņas ar koordinatoriem, kuri atbild par projektu. Tās bija tik spēcīgas, ka šķita pilnīgi neizturamas. Trīs reizes esmu mēģinājusi pamest projektu. Mana sirds nebija mierīga, es biju sašutusi un paštaisna.

Skolotājs Likuma lekcijā Singapūrā ir teicis: „Es domāju, ka no šī brīža visiem skolniekiem, nonākot pretrunās ar cilvēkiem, vai kad rodas nesaskaņas starp praktizētājiem, vai problēmas mācoties Likumu, ir jājautā sev: „Vai ir kaut kas, ko esmu darījis nepariezi?” Katram no jums vajadzētu tā rīkoties un pilnveidot savu sirdi. Ja tu tērē savu enerģiju ārējām lietām un meklē citu cilvēku trūkumus, nevis skaties savā sirdī, kā tu spēsi paaugstināties? Citi pilnveido sevi, tu norādīji uz viņu nepilnībām, viņi paaugstinājās pilnveidošanās ceļā, bet tu joprojām vēl atrodies šeit. Tāpēc es jums saku, kad rodas pretrunas, kad iekšēji jūtaties nepatīkami, tad jums vajadzētu meklēt cēloni pašam sevī. Garantēju, ka problēma slēpjas tieši tevī.” (neoficiāls tulkojums)

Es bieži citiem ieteicu izmantot pilnveidošanās zelta likumu: „Skatīties sevī, meklēt sevī", bet vai es to vienmēr piemēroju sev? Es izpratu, ka patiesība atklāsies, ja nomierināsi savu sirdi un attīstīsi pacietību. Tas bija ļoti grūts process, novērst sevī neapmierinātību un kritiku pret projekta koordinatoriem. Tikai tagad, kad pati kļuvu par koordinatori, es saprotu, kādu spiedienu ar savu negatīvo lauku es radīju citiem, ko ļoti nožēloju.

Patiesības skaidrošana VIP personām

Pamazām es ieguvu pieredzi un mans darbs, skaidrojot patiesību VIP personām, ar katru dienu uzlabojās. Es jutos pārliecinātāka kā korespondents un man bija vieglāk uzsākt sarunu ar cilvēkiem. Skaidrojot patiesību, es sajutu, ka cilvēki uzticas laikrakstam „The Epoch Times”, un viņu patieso interesi par „Deviņiem komentāriem”. Es tikos ar interesantiem cilvēkiem, ar neparastiem likteņiem. Pēc nelielām diskusijām, ET interneta mājas lapā parādījās jauna rubrika „Intervija”.

Intervējot cilvēkus, es iemācījos būt pacietīga, kā tas ir aprakstīts grāmatā „Džuaņ Faluņ”. Agrāk man ar to mēdza būt lielas problēmas. Reizēm tikšanās bija jāgaida mēnešiem ilgi un lai norunātu tikšanos, dažreiz nācās zvanīt pat 50 reizes. Ļaunums izmantoja visas metodes, lai radītu šķēršļus. Kad es piezvanīju uz biroju, sekretārs ikreiz atbildēja, ka cilvēks, kuru meklēju vēl nav ieradies, ir sanāksmē un tā tālāk. Dažreiz man pacietība beidzās un es atsāku zvanīt tikai pēc viena vai diviem mēnešiem. Galu galā, es saņēmu atlīdzību par pacietību; tikšanās notika.

Dažreiz ļaunums bija tik nikns, ka cilvēks pat nonāca slimnīcā. Tā notika ar vienu prezidenta amata kandidātu, kurš diezgan ātri piekrita intervijai. Tomēr intervija tika atlikta uz diviem mēnešiem, jo vispirms viņš gulēja slimnīcā ar bronhītu, tad aizbrauca komandējumā, un pēc tam notika vēlēšanas. Taču beidzot mēs satikāmies. Bija viegli skaidrot patiesību un runāt par ĶKP ļauno dabu. Informāciju par orgānu izņemšanu un Faluņgun vajāšanu viņu sarūgtināja, un viņš uztvēra to nopietni.

Man bija tikšanās ar ievērojamu dejotāju un horeogrāfu. Intervija notika kafejnīcā un tai bija atvēlēta viena stunda. Es biju nedaudz satraukusies, centos paturēt prātā Skolotāja vārdus no „Likuma lekcijas 2003. gada Atlantas Fa konferencē”: „Skaidrojot patiesību, jums vajadzētu darīt to pašu ko parasti, nedomājiet par to, ka viņš ir svarīga persona, un neradiet sev apziņā vēl vienu šķērsli, it kā jūs būtu atnācis lūgt viņam palīdzību. Patiesā situācija ir tāda, ka jūs glābjat viņu, un dodat viņam iespēju izvēlēties savu nākotni. Tā tiešām ir. Tāpēc jums vajadzētu uztvert patiesības skaidrošanu, kā galveno cilvēku glābšanā.” (neoficiāls tulkojums)

Pirms tikšanās es internetā meklēju visu informāciju, ko par viņu ir rakstījuši citi plašsaziņas līdzekļi un lasīju viņa intervijas ar citiem žurnālistiem. Centos atbilst profesionāla žurnālista līmenim un sagatavoju intervijas jautājumus jau iepriekš. Es zināju, ka intervijas iznākums ir atkarīgs no tā, cik labi es izskaidrošu patiesību. Es paņēmu līdzi dažus patiesību skaidrojošos materiālus.

Sarunas laikā es atklāju, ka viņš arī zīmē dekorācijas savām izrādēm. Tad es nolēmu pastāstīt viņam par mūsu gleznu izstādi „Īstenība Labestība Pacietība”. Pēc tam viņš paņēma albumu ar savām gleznām un izdarīja tajā otru ierakstu: „Uļjanai par godu mūsu iepazīšanās reizei no Vladimira".

Uz mūsu tikšanos viņš ieradās pēc sava mēģinājuma un bija ļoti noguris un izsalcis. Es neaizmirsīšu viņa seju, kad parādīju viņam Shen Yun fotogrāfijas. Viņa acis iemirdzējās, un šķiet viss viņa ķermenis absorbēja fotogrāfijās iemūžinātās krāsas, kustības un kompozīciju. Viņš ļoti atdzīvojās, kad starp skatītājiem, kuri pēc koncerta tika intervēti, ieraudzīja pazīstamu cilvēku. Šajā brīdī viņš no septiņdesmit gadus veca vīrieša pēkšņi pārvērtās bērnā. Viņš pat aizmirsa par ēdienu, un tā arī tam vairs nepieskārās. Viņa acis mirdzēja, un, kad viņš uzzināja par grūtībām, ar kurās sastapās izrāde Krievijā, viņš piedāvāja kļūt par sadarbības partneri koncerta Shen Yun Performing Arts sagatavošanā un organizēšanā.

Saruna bija sirsnīga, un mēs runājām divas stundas. Atvadoties, es viņam vēl uzdāvināju ET kalendāru. Viņa asistente Marina arī atnesa kalendāru, un viņš to parakstīja: „Dārgajai Uļjanai - ar vislabākajiem novēlējumiem”. Tas kā mainījās šie ieraksti, parāda to kā mainījās viņš, un kā pakāpeniski atveras viņa sirds.

Atgriežoties mājās, manī radās dziļāka izpratne par to, kas ir labestība. Tāda labestība varēja nākt tikai no Likuma. Es gāju un atkārtoju: „Skolotājs glābj cilvēkus, un es palīdzēšu Skolotājam glābt cilvēkus."

Jautājums par nepieciešamību steidzami glābt cilvēkus

Reizēm man bija jāpiedalās lielos starptautiskos pasākumos, kur skaidrot patiesību varētu būt ļoti grūti. Pastāstīšu par vienu no šiem gadījumiem. Maskavā notika kārtējā Šanhajas Sadarbības organizācijas (Shanghai Cooperation Organisation, SCO) tikšanās, veltīta cīņai pret terorismu un ekstrēmismu. Es iesniedzu pieteikumu akreditācijai un saņēmu pozitīvu atbildi.

Nekad agrāk neesmu bijusi SCO sanāksmē un man nebija ne jausmas par tās formātu. Es tikai zināju, ka tur būs pārstāvji no Ķīnas un augsta ranga amatpersonas no Krievijas un NVS valstīm – SCO dalībnieki. Tikšanās notika viesnīcā Prezident. Tā pulcēja tiesībsargājošo ministriju un aģentūru vadītājus no dažādām valstīm. Tur bija milzīgs apaļš galds, dažas nepiederošas personas zālē, un daudzi izlūkdienestu darbinieki. Kādā brīdī es kļuvu mazliet nervoza.

Es atradu stūrī brīvu sēdvietu, kas bija rezervēta plašsaziņas līdzekļu pārstāvjiem, aizvēru acis, un, kamēr noritēja diskusija, nepārtraukti raidīju Taisnās Domas un lūdzu Skolotāju stiprināt mani. Kad paziņoja pārtraukumu, visi piecēlās un virzījās uz bufetes pusi. Tajā brīdī mana galva kļuva pilnīgi skaidra, es pārstāju domāt par sevi un pilnīgi pārslēdzos uz to, kāpēc esmu šeit ieradusies.

Nolēmu sākt ar kaimiņu, kurš izskatījās ļoti reprezentabls, un izrādījās, ka viņš ir Starptautisko attiecību institūta departamenta vadītājs. Kad es viņam piedāvāju „Deviņus komentārus”, viņš labprāt tos paņēma kopā ar laikrakstu. Tas mani ļoti iedvesmoja, un es vienkārši piedāvāju „Deviņus komentārus” visiem, kas stāvēja man blakus. Citi, redzot, ka es izdalu grāmatas, nāca klāt un lūdza tās sev. 20 grāmatas tika ļoti ātri izdalītas. Tad es izņēmu no somas ET laikrakstus un izdalīju visiem tiem, kuri palika zālē un nebija aizgājuši uz kafijas pauzi.

Beigās man palika tikai „Deviņu komentāru” grāmata ķīniešu valodā. Es piegāju klāt vīrietim, kurš izskatījās pēc aziāta. Izrādījās, ka viņš bija Mongolijas vēstniecības sekretārs. Viņš teica, ka ķīniešu valodā nelasa, bet labprāt paņemtu grāmatu krievu valodā. Man bija ļoti žēl, ka nebija palikusi vairs neviena grāmata. Es sāku izdalīt „Deviņus komentārus” ķīniešu valodā. Daži cilvēki uzreiz ņēma vairākus grāmatas eksemplārus, bet viens ķīnietis (tulkotājs) pēkšņi sāka kliegt uz mani krieviski. Viņš jautāja, kas es tāda esmu, ko daru, kas mani šeit ir ielaidis, vai es saprotu, ka šeit tiek apspriests jautājums tieši par teroristiem.

Jāsaka, ka pirmā doma man nebija taisna, es pēkšņi iedomājos, kā izlūkdienesta darbinieki mani izved no zāles to cilvēku acu priekšā, kuriem es tikko izdalīju materiālus. Es nodomāju, ka to nedrīkst pieļaut, jo tas varētu pazudināt daudzus cilvēkus. Bet viņa vārdi par teroristiem lika man smieties, un es jautāju: „Kurš ir terorists? Es esmu teroriste? Nē, es jums saku, ka ĶPK ir terorists. Lūdzu, labāk paņemiet un izlasiet patiesību par savas partijas vēsturi.” Tad viņš uzreiz pārtrauca kliegt, pagriezās un devās prom.

Tad es nolēmu doties prom, jo materiāli bija izdalīti un kafiju dzert es negribēju. Es devos uz izeju. Es ieraudzīju, ka uz kafijas galda kāds bija atstājis grāmatu „Deviņi komentāri”. Kad noliecos to paņemt, es ar acīm sastapos ar jau pazīstamo mongoli un pasniedzu viņam grāmatu. Viņš labprāt to pieņēma. Es domās pateicos Skolotājam par to, ka cilvēks uzzinās patiesību par vajāšanām Ķīnā.

Skatīties sevī – patiesa atslēga uz sevis pilnveidošanu

Pēdējos trīs gadus, papildus darbam ET projektā, es organizēju koordinatoru tikšanās internetā. Ja darbs pie ET projekta prasa no manis lielu pacietību, tad koordinatora darbs – lielu žēlsirdību. Daudzi praktizētāji vairākkārt man ir teikuši, ka man ir smags raksturs. Es domāju, ka par smagu raksturu runā tie, kuri nevēlas koordinēties, un uzskatīju, ka viņiem pašiem ir problēmas ar pilnveidošanos.

Pirmo reizi es nopietni sāku domātu par šo jautājumu, kad pirms trim gadiem, pēc Krievijas koordinatora lūguma sāku veidot grupu darbam ar VIP personām. Es ieraudzīju daudzas kļūdas manā pilnveidošanā, tādas kā autoritārisms, nespēja uzklausīt citus, vēlme parādīt sevi, neiecietība pret cita viedokli. Kādā mūsu tikšanās reizē internetā es atļāvos asi kritizēt vienu no praktizētājām par manuprāt neapdomīgu uzvedību, tiekoties ar EP deputātiem. Vēlāk viņa man uzrakstīja, ka viņa baidās no manis.

Viņas vārdi mani satrieca, tas bija kā āmura sitiens pa galvu. Dažas dienas es domāju par savu pilnveidošanos, par to, kā praktizētājs, pilnveidojoties pēc „Īstenības Labestības Pacietības” principa, var izraisīt bailes citos praktizētājos? Kopš tā brīža, lai kas arī notika ar mani vai man apkārt, es vienmēr sāku meklēt sevī un mēģināt atrast brīdi, kad atkal esmu pārkāpusi „Īstenības Labestības Pacietības” principu?

Skolotājs redzēja manus centienus un pastiprināja konfliktu ar citiem praktizētājiem 2011. gada Fa konferences laikā Ņujorkā. Man bija jākoordinē liela Krievijas praktizētāju grupa, kuri bija atbraukuši uz konferenci. Ikviens atceras, ka toreiz taifūna dēļ tika atcelta parāde un nebija skaidrs, vai konference vispār notiks. Krievijas praktizētāji man uzdeva daudzus jautājumu, uz kuriem es nespēju atbildēt. Es neizturēju pārbaudi un tas parādīja manu zemo Sjiņsjin līmeni. Atkal dzirdēju sakām, ka ar mani ir grūti komunicēt, ka mani vārdi ir ļoti smagi un sāpina praktizētājus, un ka koordinatoram tā neklājas darīt. Šie vārdi ievainoja manu sirdi, es nespēju atbrīvoties no egoisma un atlaist domas par to, ka arī viņi varēja būt iecietīgāki pret mani, ka arī viņu sirdīs nebija laipnības.

Man līdzi bija „Likuma lekcija Singapūras Fa konferencē”. Es lasīju to un redzēju sevī tik daudzus trūkumus: „Parasti, kad mēs saskaramies ar kādām problēmām, mēs vienmēr meklējam ārpusē: „Kādēļ tā izturies pret mani?” Mums šķiet, ka pret mums izturas netaisnīgi, tā vietā, lai ieskatītos sevī. Tas ir viens no lielākajiem un nāvīgākajiem šķēršļiem visām dzīvajām būtnēm. Agrāk daži cilvēki teica, ka viņi nespēj gūt panākumus pilnveidošanā. Kā iespējams veiksmīgi pilnveidoties? [Viņi nespēja gūt panākumus], jo tas ir viens no lielākajiem šķēršļiem, un neviens konflikta situācijās nebija gatavs meklēt savus trūkumus. Ja cilvēkam sāp, ja viņš sastopas ar nelaimi, ir patiešām grūti vēl skatīties sevī un ieraudzīt, ko esi izdarījis nepareizi.” (neoficiāls tulkojums)

Es atgriezos mājās nomākta, man pat paaugstinājās temperatūra. Pārcietu slimību izraisošo karmu, kas izpaudās kā spēcīgs klepus. Praktizētājs man laipni norādīja, ka klepus ir no dusmām un citu nosodīšanas. Tajā laikā es redzēju, ka man rokās ir pātaga, ar kuru es šaustīju praktizētājus un es redzēju, cik ļoti viņiem sāp. Man bija ļoti skumji, un es jutu, cik sāpīgi tas bija, kad šo pātagu izmantoja pret mani. Protams, sitiens bija daudz vājāks nekā manējais, bet tas bija pietiekami, lai uz visiem laikiem atcerētos šo mācību. Es patiecos žēlsirdīgajam Skolotājam, ka palīdzēja man izprast un likvidēt nopietnu pieķeršanos!

Kopš tā laika ir pagājis vairāk nekā gads, un es esmu saskārusies ar dažādiem pārbaudījumiem manā pilnveidošanās ceļā. Bet es esmu sapratusi, jo vairāk izpaužas labsirdība, jo plašāka kļūst cilvēka sirds un piepildās ar Fa dzīvinošo spēku. Un tad tevī ienāk žēlsirdība. Tas ir tik brīnišķīgi, it kā Skolotājs tur tevi savās rokās, un no tevis izstaro neizmērojama žēlsirdība. Šāds stāvoklis manī rodas, kad es skaidroju patiesību. Vislielākā laime ir redzēt, kā cilvēka sirds mainās jūsu acu priekšā, kā no cilvēka acīm pazūd neuzticība un nevēlēšanās izprast. Likuma labošanas process jau sāk izpausties pašā virspusē, mums ir jāpasteidzas mūsu centienos, pretējā gadījumā mums nāksies rūgti nožēlot par visām neizglābtajām dzīvībām...

Lūdzu, ar labestību norādiet uz jebkuriem trūkumiem manā izpratnē.

Paldies, Skolotāj!
Paldies, draugi praktizētāji!

Raksts franču valodā: http://fr.clearharmony.net/articles/201211/111048p.html