Turiet dārgu katru brīdi, kad esat kopā ar citiem Faluņ Dafa skolniekiem

Labdien, Skolotāj,
Labdien, Faluņ Dafa skolnieki

Tas ir liels gods būt šeit, lai dalītos savā pilnveidošanās pieredzē. Es saņēmu Likumu 2005. gada pavasarī. Tas ir laiks, kad daba atkal atdzīvojas. Skatoties laicīga cilvēka acīm, nebija nekā neparasta, taču tagad, kopš es uzsāku savu Dafa skolnieka ceļu, es redzu, ka neviens solis nav sperts vienkārši tāpat.

Kopš bērnības es jutu, ka man nekad nebija pietiekami daudz vietas, lai kustētos. Kad es gāju bērnudārzā, pēcpusdienas miegs man likās veltīgi zaudēts laiks. Spēlējoties smilšu kastē, es nespēju ilgi koncentrēt uz to uzmanību. Es skatījos visapkārt un meklēju izeju. Arī mājās, vectēva dārzā man bija par šauru, tāpēc es bieži pārrāpos pāri žogam un devos skatīties ārpasauli. Pusaudža gados es taisīju sev daudzus dažādus riteņus, lai varētu ātrāk kustēties, taču tas viss deva man tikai īslaicīgu gandarījumu. Tajā laikā es sāku mācīties sporta internātskolā, un kopš tā brīža sākās mans profesionālā sportista ceļš.

Kā profesionāls sportists es daudz ceļoju. Tāpēc pašā prakses sākumā, kad es saņēmu Likumu, man bija maz laika, lai kopīgi mācītos Likumu vietējā praktizētāju grupā. Apmēram pēc mēneša es devos uz treniņnometni un turpināju praktizēt patstāvīgi. Dienas grafiks bija diezgan stingrs, tāpēc vienīgais laiks, kad varēju praktizēt, bija agri no rīta, kad citi mani komandas biedri vēl cieši gulēja, lai gatavotos nākamajai treniņu dienai.

Kādā brīnišķīgā vasaras dienā es pamodos no rīta. Mans ķermenis bija viegls un likās, ka kaut kas ceļ mani augšā. Tajā laikā man nebija ne jausmas, par to, kas notiek, jo mana Likuma izpratne bija visai zema. Es tikai sajutu, ka tas ir kaut kas patiešām ļoti labs.

Man patika izpildīt vingrinājumus. Kad man bija grūti noturēt rokas Faluņgun stājas pozīcijā, vai sāpīgi sēdēt meditācijā, es tikai klusībā atkārtoju: „Īstenība Labestība Pacietība”. Praktizējot tikai nelielu laika sprīdi, ar manu ķermeni notika lielas pārvērtības, taču mana apziņa bija tikai nedaudz uzlabojusies.

Kādu dienu manā sirdī radās spēcīga sajūta, ka ir kaut kas vairāk, nekā varenie vingrinājumi. Tā es paņēmu grāmatu „Džuaņ Faluņ” krievu valodā un sāku to lasīt. Tā kā manas krievu valodas zināšanas bija ierobežotas, tad, lai vienu reizi izlasītu visu grāmatu, man bija vajadzīgi trīs līdz četri mēneši. Bet tikai pēc kāda laika es sapratu, ka runa nav par valodas prasmi, bet gan par to, ka Likums ir neizmērojams un bezgalīgs, un arī to, cik ļoti man pietrūkst citu praktizētāju, kas sniegtu palīdzīgu roku, lai es varētu saprast visu daudz ātrāk.

Šī procesa laikā es labāk izpratu Skolotāja teikto par to, ka Likumu iegūt ir grūti un cik dārga ir iespēja visiem Dafa skolniekiem būt kopā, palīdzēt viens otram, dalīties pieredzē un kopīgi darboties projektos. Tiem, kas sūdzas par to, ka citu praktizētāju pleci ir pārāk mazi, es varētu teikt: lūdzu, vērtējiet tos augstāk, jo tie vienmēr ir lielāki par kalniem.

Kā jau iepriekš teicu, daudz laika es pavadu ceļojot – es ceļoju uz diezgan neparastām vietām. Lielākā daļa no kamaniņu trasēm atrodas mazpilsētās un ciematos, kalnos vai to tuvumā. Man vienmēr ir bijusi sirds, lai atrastu vietējos praktizētājus un kopīgi mācītos Likumu, vingrotu vai dalītos pieredzē. Līdz šim tas man nekad nebija izdevies, līdz pagājušajā gadā es ierados nelielā pilsētiņā netālu no Maskavas.

Netālu, tas nozīmē, ka līdz turienei bija jābrauc 2,5 stundas ar mašīnu. Tā bija mana lieliskākā pieredze par to, cik plašas var būt daudzu praktizētāju sirdis. Es piezvanīju viņiem un viņi vienkārši atbrauca man pakaļ. Turklāt pēc ilgas Likuma mācīšanās tajā vakarā, pieredzes apmaiņas un brīnišķīgām vakariņām viņi nogādāja mani atpakaļ, it kā tas būtu 15 minūšu ilgs brauciens. Tas palīdzēja man sajust un izprast, cik brīnišķīga iespēja mums dota šajā vēsturiskajā laikā un cik daudz mēs varam uzzināt par sevi caur citiem.

Skolotājs ir devis mums Likumu, un es uzskatu, ka mēs esam dzīvas tā sastāvdaļas. Kad mēs esam kopā, mēs kļūstam par vienu veselu Likuma gaismu, kas spēj mirdzēt un izlabot katru milimetru šajā cilvēku pasaulē un arī citās pasaulēs visapkārt, kuras pastāv vienlaicīgi visās paralēlajās dimensijās.

Pagājušajā gadā es devos uz pieredzes apmaiņas konferenci Vašingtonā. Tas bija ilgs ceļojums un pirmajā dienā es jutos patiešām noguris arī no laika starpības, bet es sapratu vienīgi to, ka negribu zaudēt šo dārgo laiku guļot. Tāpēc es centos neatpalikt, taču izjutu to, ka tās ir sava veida ciešanas. Tad es sāku skatīties sevī. Es atradu sevī diezgan daudz trūkumu, piemēram, pieķeršanos komfortam, to, ka es nepietiekami daudz mācos Likumu un vingroju, atradu sevī, ka pārāk daudz uzvedos kā laicīgs cilvēks un man ir pārāk maza vēlme glābt dzīvās būtnes. Protams, viss atrastais un izprastais palīdzēja man labāk pilnveidoties.

Diena bija galā un bija pienācis laiks iet gulēt. Es labi izgulējos un nākamajā dienā piecēlos apņēmības pilns. Bija ieplānota kāda tikšanās un es devos uz to. Mēs sākām ar kopīgu Likuma mācīšanos. Viss bija tīrs un harmonisks, bet tad nāca pieredzes apmaiņa un daži praktizētāji sāka iemigt. Es centos pārvarēt to un atrast iemeslu, kāpēc tā notiek, taču tad man prātā ienāca tikai viena doma: „Mēs visi šeit esam ieradušies Skolotāja aicināti. Tas nozīmē, ka Skolotājs ir gribējis, lai mēs dzirdam katru vārdu, kas skan šajā konferencē.” Pēc tam mana domāšana kļuva tīra un skaidra, es spēju ieklausīties citos un būt līdzjūtīgs, un mana sirds kļuva plaša pret visiem. Tā bija tīras zemes izjūta.

Tāpēc es gribētu pateikties jums visiem par to, ka jūs esat. Es arī gribētu atvainoties visiem tiem, kurus esmu pārpratis vai pret kuriem esmu slikti izturējies. Es ticu, ka vienīgais veids, kā pildīt savus solījumus visu dzīvo būtņu priekšā un sasniegt mūsu pilnveidošanās mērķi, ir cienīt vienam otru, un turēt dārgu katru brīdi, kuru varam būt kopā.

Es būšu priecīgs, ja palīdzēsiet man ieraudzīt manas nepilnības un palīdzēsiet paaugstināt manu izpratni, kur tā ir bijusi ierobežota.

Paldies, Skolotāj
Paldies, jums visiem!