Praktizētāja no Daliaņas pilsētas atceras nenovērtējami dārgās, Skolotājam līdzās pavadītās dienas (3. daļa)

1. daļa: http://lv.clearharmony.net/articles/201601/112446.html

2. daļa: http://lv.clearharmony.net/articles/201601/112460.html

3. Piedalīšanās lekcijās Čendu pilsētā Sičuaņas provincē

Kad beidzās lekcijas Daliaņā, Skolotājs, redzēdams, ka mēs negribam no viņa šķirties, teica: „Jūnijā es lasīšu lekcijas Čendu pilsētā. Jūs varētu man pievienoties Emeišaņā (Emei kalns).”

Mēs kopā ar dažiem praktizētājiem aizlidojām uz Čendu. Pa ceļam taksists pastāstīja, ka vēl pirms pāris dienām te bijis spēcīgs sausums. Lietus sācies tajā dienā, kad Čendu pilsētā ieradās Skolotājs. Mēs zinājām, ka tas bija Skolotājs, kas atnesa pilsētai svētību.

Kamēr mēs tur bijām, lietus lija katru dienu. Mēs iekārtojāmies viesnīcā, kurā bija apmeties Skolotājs. Kad no rīta izgājām uz ielas, lai kopā ar Skolotāju dotos uz lekcijām, lietus beidzās, bet, kad vakarā atgriezāmies mājās, tas atsākās. Tā notika katru reizi, tāpēc, izejot no viesnīcas, neviens no mums neņēma līdz lietussargu.

Svētdien vietējie praktizētāji uzaicināja Skolotāju un arī mūs aplūkot dažas gleznainas vietas. Kad mēs uzkāpām Cjinčenšaņā (Cjinčen kalns), Skolotājs teica: „Pirmajā acu uzmetienā var likties, ka es atpūšos, bet patiesībā uz maniem pleciem gulstas milzīga praktizētāju karma. Man nākas atrisināt neskaitāmus vēsturiskus konfliktus un nokārtot jūsu parādus. Tāda sajūta, ka man virsū gulstas trīs lieli kalni. Katrs solis sagādā grūtības. Taču, ja es nebūtu uzņēmies skolnieku karmu, neviens no jums nespētu praktizēt.” Uzzinājusi, ko Skolotājam nākas pārciest par mums, es sāku raudāt. Es sev nosolījos, ka darīšu visu, lai kaut nedaudz atvieglotu Skolotāja nastu.

Uzkāpuši kalnā, mēs bijām pagalam nosvīduši. Skolotājs nopirka mums gurķus un paskaidroja: „Gurķi jums palīdzēs. Tie veldzē slāpes un remdē izsalkumu.” Mēs visi pateicīgi smaidījām.

Cjinčenšaņā ir daoiešu templis. Skolotājs ieveda mūs templī un pastāstīja, kā mūsdienu ļaudis bieži jauc budismu un daoismu. Promejot es dzirdēju kāda daoiešu mūka vārdus: „Tie nav vienkārši garāmgājēji. Tie ir ļoti neparasti cilvēki.” Pastāstīju Skolotājam par dzirdēto, un viņš, paskatījies uz mūku, noteica: „Viņam ir diezgan labs iedzimtais pamats.”

Emeišaņs ir viens no četriem svētajiem budistu kalniem Ķīnā. Kad mēs tur nonācām, lietus mitējās, bija vēss un cēlās migla. Mēs jau iepriekš zinājām, ka augšā būs auksti, tāpēc vaicājām Skolotājam, vai mums - katram gadījumam - neiznomāt pāris apmetņu, bet viņš teica, lai nopērkam tikai plēves lietusmēteļus. Par desmit juaņām nopirku 10 lietusmēteļus, bet Skolotājs no lietusmēteļa atteicās.

Ar gaisa vagoniņu mēs pacēlāmies līdz Zelta virsotnei. Viena no praktizētājām iesaucās: „Es redzu drakonu!” Šoreiz Skolotājs deva viņai mājienu, ka tādu informāciju labāk paturēt pie sevis. Es tomēr pārjautāju Skolotājam, vai patiešām tur ir drakoni, un viņš atbildēja: „Jā. Viņi ir ne tikai vagoniņā, bet balsta to arī no ārpuses.”

Citi tūristi kalna virsotnē bija ģērbušies siltos ziemas mēteļos, bet man bija tikai vasaras apģērbs un virsū plāns lietusmētelis. Taču aukstumu es nejutu, likās, ka siltums no pēdām izplatās pa visu ķermeni. Caur miglu gandrīz nekas nebija redzams, tāpēc es vienkārši aizvēru acis, un pēkšņi ieraudzīju meditācijā sēdošu zelta Budu. Pēc tam Buda pazuda, bet debesīs iemirdzējās spoži gaismas atspulgi. Atvērusi acis, es ieraudzīju debesīs milzīgus, vienu otram blakus sēdošus Budas. Daži no viņiem izskatījās kā Bodhisatvas, bet daži - kā Šakjamuni. Visus es nevarēju atpazīt.

Es centos saglabāt mieru un vienkārši turpināju skatīties. Apskaidroto figūras mirdzēja tik spilgti, ka bija grūti noturēt vaļā acis. Es pagriezu galvu pa labi, un man priekšā parādījās vēl vairāk Budu. Tas pats notika, kad pagriezu galvu pa kreisi. Parasti ar savu Debesu aci es neko neredzēju. Tajā dienā mūsu atvērtās Debesu acis bija dāvana, ko sniedza Skolotājs.

Kad sapulcējāmies viesnīcā un sākām dalīties iespaidos, pie mums ienāca Skolotājs. Mēs piecēlāmies, bet Skolotājs palūdza, lai pastāstām, ko katrs no mums šodien ieraudzījis.

Dzjans no Guandžou teica, ka redzējis daudzus Budas, ieskaitot Budu Šakjamuni, Budu Amitabu, Bodhisatvu, Jēzu, Jaunavu Mariju, Jehovu, Astoņas Dievības un daudzus citus, kurus nebija atpazinis. Skolotājs paskaidroja, ka šodien tur bijuši visi lielie Budas. Es vaicāju par spožajām gaismām, ko biju redzējusi. Skolotājs atbildēja, ka tas bijis Visuma sprādziens un zvaigžņu sabrukšana.

„Es uzrakstīšu jums vienu vārdu!” teica Skolotājs un ar labās rokas rādītājpirkstu uzzīmēja uz sienas lielu hieroglifu „Buda”. Es ieraudzīju, ka no Skolotāja pirksta staro zaļa gaisma, un pavaicāju, vai šis vārds paliks šeit vienmēr. Skolotājs pamāja: „Tie, kas dzīvos šajā istabā, saņems svētību.”

Pēc pusstundas mūsu istabā ienāca praktizētāja un iesaucās: „Oho! Skolotājs šeit ir uzrakstījis vārdu.” Viņa norādīja precīzu vietu uz sienas un izlasīja Skolotāja atstāto vārdu. Mēs bijām ļoti pārsteigti.

Es atceros kādu šīs praktizētājas stāstu. Kādā vasaras dienā Pekinā viņa sēdējusi pie viesnīcas ārdurvīm. Bijis tik karsti, ka viņa nodomājusi: „Būtu lieliski, ja šeit tagad stāvētu auksts arbūzs, lai Skolotājam nebūtu tik karsti.” Līdzko viņa to nodomājusi, tā parādījies praktizētājs ar lielu arbūzu rokās. Tad viņa iedomājusies, ka nebūtu slikti, ja bez arbūza būtu vēl kādi citi augļi. Pēc maza brīža atnācis otrs praktizētājs un atnesis dažādus augļus. Viņa bijusi pārsteigta par to, cik ātri piepildījušās viņas vēlēšanās. Kad sieviete piecēlusies, iznācis Skolotājs un nopietni teicis: „Būs jau pietiekami. Cik vēl tev ir vēlēšanos?” Praktizētāja sapratusi, ka viņai nevajadzētu būt šādām domām.

Pēc tam mēs devāmies uz Lešaņas pilsētu pie gigantiskās Budas statujas. Skulptūra izskatījās ļoti veca, dažās vietās bija redzamas plaisas. Kāda praktizētāja pastāstīja Skolotājam: „Buda saka, ka viņam sāp kājas vidējais pirksts un ir slapja mugura.” Mēs ar praktizētāju piegājām tuvāk, lai paskatītos, kas par lietu. Statujas kājas vidējais pirksts bija apdrupis, un uz tā stāvēja vīrietis, kurš gribēja nofotografēties. Mēs uzkāpām augšā un atklājām, ka pēc lietus uz klints ir izveidojies strautiņš un ūdens tek Budam uz muguras. Nebija jābrīnās, ka viņš juta mitrumu un viņam nebija ērti. Man ienāca prātā doma, ka Budas statuja patiesībā ir viņa ķermenis. Un visi stāsti par karmisko atmaksu, ko saņēmuši ļaudis, kas Kultūras revolūcijas laikā iznīcināja Budu statujas, visdrīzāk ir patiesi.

Sjui teica Skolotājam, ka gigantiskais Buda izskatās kā 15 gadus veca meitene, kas salikusi rokas godbijības žestā, lai izrādītu cieņu Skolotājam, un saka: „Šeit ir Buda Tathagata”. Skolotājs paskaidroja, ka Lešaņas lielais Buda var redzēt tikai līdz Tathagatas līmenim.

Kad pienāca laiks doties prom, Skolotājs skaļi teica: „Tie, kas ir no Faluņ pasaules, iesim!” Es biju ļoti laimīga, jo šī bija pirmā reize, kad Skolotājs nosauca mūs par praktizētājiem no Faluņ pasaules.

Atgriezusies viesnīcā, es atklāju, ka esmu aizmirsusi ielikt fotoaparātā filmiņu, tāpēc brauciena laikā biju veltīgi fotografējusi. Es zināju, ka manu vēlēšanos fotografēties līdzās Skolotājam bija diktējusi pieķeršanās prieka jūtām un tieksme sevi izrādīt. Vai arī, iespējams, kaut kam no mūsu brauciena vajadzēja palikt noslēpumā.

(Turpinājums sekos)

Raksts angļu valodā: http://en.minghui.org/html/articles/2015/11/22/153780.html