Es uzreiz atbrīvojos no narkotiku atkarības

Bērnībā es dzīvoju pie savas vecmāmiņas un nedzīvoju kopā ar saviem vecākiem līdz brīdim, kad sāku iet skolā. Mani vecāki strādāja visu dienu un bieži vien caurām naktīm spēlēja madžongu. Viņi neveltīja laiku manai audzināšanai, un es viņus redzēju tikai ēdienreižu laikā. Es nezināju, kā uzturēt attiecības ar citiem cilvēkiem, tāpēc man nebija labu attiecību ar klasesbiedriem. Es pat divas reizes aizgāju no mājām, kad mācījos vidusskolā.

Vientulība bija mans vienīgais draugs. Es satiku savu nākamo vīru uzreiz pēc vidusskolas absolvēšanas. Dažādu iemeslu vadīti, pēc dažiem gadiem mēs abi sākām lietot narkotikas. Mēs centāmies atbrīvoties no atkarības un tādēļ iztērējām daudz naudas, taču pēc laika tik un tā atgriezāmies pie narkotiku lietošanas. Mēs pat pārdevām mūsu dzīvokli, lai iegūtu naudu narkotikām. Mana vīra māte mūsu dēļ pārcieta daudzas nepatikšanas un pēc tam, kad bija vīlusies atkal un atkal, novērsās no mums. Mūs pameta arī citi mūsu ģimenes locekļi un draugi.

Lai uzturētu savu atkarību no narkotikām, mēs darījām daudz nosodāmu lietu, mēs pat tirgojām narkotikas. 1999. gadā mani uz diviem gadiem nosūtīja uz piespiedu darba nometni. Pat tad es vēl domāju par to, kā es lietošu narkotikas, kad iznākšu no nometnes.

Pirms mani nosūtīja uz piespiedu darba nometni, es mēnesi pavadīju aizturēšanas centrā. Tur kopā ar mani bija arī Faluņgun praktizētāja, un tad es pirmoreiz uzzināju par Faluņgun. Es varēju arī nekad neuzzināt par pilnveidošanos, jo katru dienu dzīvoju kā miglā. Es uzzināju, ka viņa tika aizturēta, jo atteicās pārtraukt praktizēt Faluņgun. Viņas kājas bija iekaltas ķēdēs. Es nespēju saprast, kāpēc prakse ir tik svarīga viņai? Kāpēc viņa vienkārši nepārtrauc praktizēt? Kāpēc runāt par patiesību, ja meli šobrīd ir daudz pieņemamāki? Mēs visi melojam un krāpjam cits citu un tā ir kļuvusi par vispārpieņemtu uzvedības normu. Lai gan es cienīju viņas neatlaidību, man tomēr likās, ka tas ir muļķīgi. Tajā laikā es nedomāju par to, kāpēc ĶKP (Ķīnas Komunistiskā partija) liek cilvēkiem melot.

Piespiedu darba nometnē man bija pastāvīgi jāuzrauga un jānovēro Faluņgun praktizētājas, un man bija jāziņo cietuma uzraugiem par to, ko viņas darīja. Lielākā daļa praktizētāju bija ieslēgtas mazās un tumšās vieninieku kamerās. Katru praktizētāju novēroja divas ieslodzītās un vairākums ieslodzīto bija narkomānes. Praktizētājas „pārveidošana” (1) deva iespēju ieslodzītajai saņemt „apbalvojumu”, piemēram, ieslodzījuma termiņa samazināšanu. Cietuma uzraugus neuztrauca tas, ko narkomānes darīja ar Faluņgun praktizētājām. Praktizētājas bieži tika sistas un apzagtas un reizēm tas tika darīts ar pašu cietuma uzraugu norādījumu. Apsargu vadītājs mācīja mūs, kā sist cilvēku, lai nepaliktu redzamas pēdas. Cietuma apsargi paši ķērās pie lietas, kad sastapās ar lielu neatlaidību no Faluņgun praktizētāju puses, jo viņiem bija jāpilda valdības noteiktās normas, veicot praktizētāju „pārveidošanu”.

Pirmo ieslodzījuma mēnešu laikā es pavadīju ar Faluņgun praktizētājām 24 stundas diennaktī. Tā kā es nezināju patiesību par Faluņgun, es nonācu bezizejas stāvoklī. Viss, ko es zināju par Faluņgun, nāca no režīma izplatītajām ziņām un cietuma uzraugiem. Tomēr, viss ko es redzēju, dzirdēju un jutu no saskarsmes ar Faluņgun praktizētājām, bija pretrunā ar to, ko man teica.

Sākumā es slikti izturējos pret Faluņgun praktizētājām. Es palīdzēju cietuma uzraugiem ļaunprātīgi izturēties pret viņām. Es nespēju piespiest sevi iesist viņām, jo daudzas no viņām bija vecākas par maniem vecākiem. Tad es izdomāju kā psiholoģiski uz viņām iedarboties, lai tādā veidā pacenstos viņas „pārveidot”. Tomēr tam, kā es pret viņām izturējos, nebija nekādas nozīmes, viņas palika labsirdīgas pret mani un pat palīdzēja man, kad tas bija nepieciešams.

Jebkuros apstākļos un pie jebkura spiediena es Faluņgun praktizētājās redzēju tikai „Īstenības Labestības Pacietības” principu. Pretstatā tam, cietuma uzraugos es redzēju tikai viltu, ļaunumu un nežēlību, viņi bija gatavi darīt visu, lai gūtu personīgu labumu.

Es sāku laipni izturēties pret katru Faluņgun praktizētāju. Es cerēju, ka kādu dienu es varēšu sekot tikpat augstiem morāles principiem kā viņas. Kādu laiku es pavadīju kopā ar 60 gadus vecu Seismoloģijas biroja inženieri. Viņa man izskaidroja ļoti daudzus principus, kurus mums vajadzētu ievērot. Viņa teica man, ka cilvēkam jābūt tikumīgam un labestīgam. Bez šīm īpašībām cilvēks ir spējīgs uz jebkuru ļaunprātību un saskaņā ar budisma principu par karmisko atmaksu, šis cilvēks saskarsies ar briesmīgām sekām.

Šī pavecā kundze man palīdzēja iemācīties no galvas Luņju (Par Budas Likumu) no grāmatas „Džuaņ Faluņ”. Šai īsajā laika posmā es no viņas daudz ko uzzināju. Pamazām es pārstāju rupji lamāties, sāku izturēties ar cieņu un iemācījos uz visu skatīties ar labestību. Kopš mana sirds katru dienu piepildījās ar labestību, es sapratu, cik laimīga un mierīga es esmu, ja man nav nekādu sliktu un egoistisku domu.
Daudzi cilvēki kļuva par lieciniekiem tam, ka es atteicos no narkotiku lietošanas un uzskatīja to par neiespējamu: „Patiešām? Un vienā mirklī?” Atļaujiet man teikt jums, ka tas patiešām notika vienā mirklī.

Sākumā es vēl nezināju, ka Skolotājs ir sācis par mani rūpēties kopš tā brīža, kad manā apziņā parādījās labestība un domas par pilnveidošanos. Skolotājs attīrīja manu ķermeni. Agrāk es domāju par to, kā, pēc iznākšanas no nometnes, atkal lietošu narkotikas. Kādu dienu es piepeši sapratu, ka manī vairs nav vēlēšanās lietot narkotikas un man pat nebija domu par tām. Es kļuvu kā veselīgs, normāls cilvēks, kurš nekad agrāk nav lietojis narkotikas. Pēc kāda laika pazuda visas manas slimības, tai skaitā kuņģa sāpes no narkotiku lietošanas. Neiztērējot ne santīmu, un bez vismazākajām ciešanām es vienkārši atbrīvojos no šīs atkarības. Pat es domāju, ka tas bija brīnums.

Pēc tam, kad es iznācu no cietuma, es satiku daudzus savus paziņas narkomānus, kuri mani aicināja kopā ar viņiem lietot narkotikas. Es nekad vairs negāju kopā ar viņiem un man nebija nekādas nepieciešamības kaut kādā veidā sevi ierobežot. Es vienkārši vairs negribēju iet. Es centos viņus pārliecināt atmest narkotikas. Es zinu, ka pārstāt lietot narkotikas ir ļoti grūti. Sākumā mana ģimene nespēja noticēt, ka esmu pārstājusi lietot narkotikas, bet pēc laika fakts, ka esmu atmetusi narkotiku lietošanu, tikai pastiprināja viņu ticību Faluņ Dafa radītajiem brīnumiem.

Mani draugi un ģimene saka, ka esmu kļuvusi pavisam cits cilvēks. Man vairs nav nekādu kaitīgu ieradumu, esmu pieklājīga, ļoti saprātīga un uzticama. Mani darba kolēģi arī saka, ka nekad neesot redzējuši tik labu cilvēku, kā mani. Patiesībā es pilnveidojos saskaņā ar principu „Īstenība Labestība Pacietība” un Skolotājs māca mūs dzīvot saskaņā ar pilnveidošanās standartiem. Man jāmācās domāt par citiem un būt nesavtīgai.

Faluņ Dafa ir izplatījies vairāk nekā 100 pasaules valstīs un šo praksi drīkst brīvi praktizēt Honkongā un Makao. Dafa ir atstājis labvēlīgu ietekmi uz sabiedrību visā pasaulē. Daudzu valdību amatpersonas ir piešķīrušas Faluņ Dafa praksei apbalvojumus, un rakstījušas atbalsta vēstules. Ja Ķīnā būtu ticības brīvība, un cilvēkiem nebūtu jābaidās kļūt par vajāšanu upuriem, domāju, ka narkomānu un citu cilvēku, kuri vajā Faluņ Dafa, skaits nebūtu tik liels. Daudzi varētu tāpat kā es, atmest narkotiku lietošanu, neiztērējot ne santīma. Viņu ģimenes būtu laimīgas. Cik tas būtu brīnišķīgi!

Šajā diženajā Vispasaules Faluņ Dafa dienā 13. maijā es pateicos Skolotājam par to, ka viņš mani izglāba.

No materiāliem, kas veltīti Faluņ Dafa izplatības 20.gadadienai.

1. „Pārveidot” – smadzeņu skalošanas un spīdzināšanas pielietošana, lai piespiestu praktizētāju atteikties no Faluņgun.

Raksts angļu valodā: http://en.minghui.org/html/articles/2012/6/29/134175p.html