Cilvēka āriene ir atspulgs tam, kas ir viņa sirdī

Ķīniešiem ir teiciens: „Cilvēka āriene ir atspulgs tam, kas ir viņa sirdī.” Tas ir ļoti patiesi. Sekojošais stāsts ir piemērs tam.

Kāds tēlnieks, iedomu vajāts, bieži veidoja dēmonu un briesmoņu skulptūras. Ar laiku viņš atklāja, ka kļūst aizvien neglītāks un neglītāks. Ārsti nevarēja saprast, kas ar viņu notiek. Reiz viņš satika pilnveidošanās meistaru. Meistars pārliecināti tēlniekam sacīja, ka viņš var izārstēt viņa „slimību”, bet par to tēlniekam jāuztaisa viņam simts Budas statuju. Meistars teica, ka ārstēšanās process sāksies tiklīdz tēlnieks sāks veidot statujas. Tēlnieks labprāt piekrita.

Tēlnieks pārstāja strādāt pie citiem darbiem un koncentrēja uzmanību tikai uz Budas statujām. Procesā viņš atklāja, ka viņa āriene pakāpeniski mainās, un, kad viņš bija pabeidzis simto Budas statuju, viņš izskatījās pat labāk, nekā sākotnēji. Kad viņš atdeva meistaram statujas, meistars viņam sacīja, ka tas nebija viņš, kurš izārstēja viņa slimību, bet gan tēlnieks pats.

Meistars viņam paskaidroja, ka tad, kad viņš veidoja dēmonu un briesmoņu statujas, viņa prāts bija piepildīts ar dēmonu un briesmoņu tēliem. Laika gaitā tie kļuva par daļu no viņa ārienes. Taču, kad viņš koncentrējās uz Budas statuju veidošanu, viņa prātu piepildīja tikai Budas tēls. Pēc laika Budas labestība, svētums un diženums kļuva par daļu no viņa zemapziņas, un nemanot viņa āriene pakāpeniski izmainījās uz labu. Kamēr mākslinieks veidoja Budas statujas, viņa prāts tika izlabots, un viņa āriene atjaunojās. Vai tad patiesībā tēlnieks neveidoja pats sevi?

Tas man atgādināja kādu notikumu, kas atgadījās „Īstenības – Labestības – Pacietības” mākslas izstādē Starptautiskās mākslas centrā Busanā, Korejā, 2009. gada septembrī. Izstādē tika eksponēta Budas statuja. Statuja bija pilnīgi balta. Tās viena roka bija pacelta vertikāli pie krūtīm, bet otra izstiepta uz priekšu. Budas seja bija labestības un mīlestības pilna. To ir grūti izskaidrot, taču katru reizi, kad kāds cilvēks skatījās uz šo statuju, viņu aizkustināja bezgalīgā labestība, ko tā izstaroja. Stāvot tās priekšā, cilvēks automātiski sajuta cieņu.

Sul Daesu kungs no Nunšanas pilsētas, Korejā, ir 91 gadu vecs, un viņš nodzīvojis gandrīz veselu gadsimtu. Viņš ilgi stāvēja Budas statujas priekšā, salicis abas plaukstas kopā pie krūtīm. Viņš turpināja teikt: „Es esmu dzimis 1917. gadā, un kopš jaunības esmu bijis daudzos tempļos un esmu redzējis neskaitāmas Budas statujas, taču šī ir vislabestīgākā Budas statuja, ko es esmu redzējis. Patiešām, palūkojaties uz šo izteiksmi...”

Vecais vīrs, apskatījis izstādi, bija pārsteigts par tajā redzētajiem mākslas darbiem. Kad viņš uzzināja, ka visi mākslinieki ir Faluņgun praktizētāji, Sul kungs sacīja: „Protams, ka bez tīras sirds šie mākslinieki nevarētu radīt šādus darbus. Šie darbi nav parastu cilvēku radīti.”

Sul kungs to labi pateica. Viņš caur cilvēka darbiem redzēja viņa sirdi. Protams, viņš varēja arī redzēt, kādi cilvēki ir praktizētāji, kuri bija radījuši šīs gleznas, un kā viņi ir sasnieguši „tīras sirds” stāvokli. Tas nav saistīts tikai ar dvēseles stāvokli, kādā viņi atradušies, radot savus darbus, bet arī ar metodi, ar kuru viņi pilnveido sevi.

Faluņgun praktizētāji seko Īstenības – Labestības – Pacietības principiem, kā tas aprakstīts grāmatā „Džuaņ Faluņ” (Faluņgun mācības galvenā grāmata). No tā izriet, ka viņu mākslas darbi atspoguļos svēto, brīnišķīgo un labestīgo Budas tēlu, jo viņu darbi atspoguļo to, kas ir viņu sirdīs. Kāda tad būtu šo praktizētāju āriene? Pakāpeniski asimilējoties ar Īstenību – Labestību – Pacietību, viņu āriene pilnīgi noteikti arī izmainās uz labu.

Palūkojaties uz viņu mierīgajām demonstrācijām, lieliskajām Dievišķās zemes maršējošā orķestra parādēm un brīnišķīgajām „Shen Yun Performing Arts” izrādēm tik daudzās pasaules vietās. Viņi ir nesuši pasaulei mieru, krāšņumu, labestību un laimi. Tajā pašā laikā viņu patiesās labestības un iecietības pilnā rīcība arī atstāj iespaidu uz viņu sejas izteiksmēm. Paskatieties tuvāk un jūs redzēsiet, ka viņi ir ļoti tīri un labestīgi, un visiem viņiem piemīt nopietnības un neatlaidības apziņa, kas jau ilgi raksturīga šai grupai.

Lai arī viņi ir pārcietuši desmit gadus ilgo vajāšanu radītās grūtības, praktizētāji vienmēr ir sekojuši Īstenībai – Labestībai – Pacietībai. Viņu tēls kļūst aizvien tīrāks un tīrāks. Tikai paskatoties uz viņiem, kļūst ir skaidrs, kādai grupai pieder šie cilvēki.