Mūsdienu Ķīna, raugoties no seno imperatoru Jao un Šuņ viedokļa

Senās Ķīnas vēsturē imperatori Jao un Šuņ tika iecelti svēto kārtā. Šuņ bija pazīstams ar savu augsto tikumību un vienkāršo izcelsmi, kamēr Jao cienīja un augstu vērtēja tikumību un vienmēr vispirms domāja par savu tautu. Atceroties šo divu dižo imperatoru piemēru, mēs varam redzēt, cik tālu pašreizējais Ķīnas režīms ir novirzījies no Ķīnas dižo, tradicionālo valdnieku mācībām.

Imperators Šuņ bija cēlies no vienkāršas ģimenes, un viņa māte nomira, kad viņš vēl bija pavisam mazs. Viņa tēvs, pamāte un jaunākais brālis slikti pret viņu izturējās un pat mēģināja viņu noslepkavot. Cienot pieklājības, laipnības un pazemības tikumus, Šuņ aizvien izrādīja dēla paklausību pret tēvu un pamāti un ļoti labi izturējās pret jaunāko brāli, neraugoties uz nepatikšanām, kuras tie viņam sagādāja. Kad Šuņ bija 17 gadus vecs, viņa nesaprātīgais tēvs padzina viņu no mājām. Palicis bez pajumtes, Šuņ devās uz Lišaņas kalnu, kas atrodas uz dienvidiem no Dzjinaņas pilsētas Šaņdunas provincē, kur viņš iemācījās lauksaimniecību. Pēc tam viņš devās uz rietumiem līdz Leidze, lai mācītos zvejniecību, un visbeidzot uz Huanhe (Dzeltenās upes) krastiem, kur apguva podniecību.

Lai kur viņš dotos, Šuņ visur sastapās ar likstām. Taču viņa tikumīgā uzvedība vienmēr spēja aizkustināt cilvēku sirdis. Kontaktējoties ar Šuņ, vietējie iedzīvotāji kļuva labāki cilvēki un iemācījās cienīt labas uzvedības un pieklājības tikumus. Lišaņas zemnieki bija gatavi dalīties savā zemē, savukārt zvejnieki viesmīlīgi piedāvāja pajumti. Jau būdams tik jauns, Šuņ bija augsti tikumīgs cilvēks, un cilvēki bija priecīgi būt kopā ar viņu. Rezultātā Šuņ labā slava izplatījās tālu, un cilvēki no dažādiem reģioniem devās uz to vietu, kur viņš dzīvoja. Pakāpeniski jaunpienācēji laimīgi apmetās tur uz dzīvi, un pēc gada tajā vietā izveidojās ciemats, pēc diviem gadiem tas izveidojās par pilsētu, un vēl pēc gada par lielpilsētu. Jaunais Šuņ tika plaši atzīts par morāles normu paraugu.

Imperatoram Jao vissvarīgākā bija viņa valsts un viņa tauta, un viņš cienīja tikumīgus cilvēkus. Viņš gribēja būt pārliecināts, ka pēc viņa nāves valsts tiks labi pārvaldīta, tādēļ viņš ceļoja pa valsti, dedzīgi meklējot augsti tikumīgu un gudru cilvēku, kuram viņš varētu nodot savu troni. Viņš satikās ar vairākiem ļoti cienījamiem cilvēkiem, kuri bija veltījuši sevi garīgajai pilnveidošanai, taču neviens no viņiem nevēlējās kļūt par imperatora Jao pēcteci.

Jao meklējumi vainagojās panākumiem, kad viņš uzzināja par Šuņ. Izdzirdējis par viņa labo slavu un tikumīgajiem darbiem, Jao apbalvoja viņu. Jao izdeva savu meitu Šuņ par sievu un iecēla Šuņ savā tronī. Protams, Šuņ netiecās pēc apbalvojumiem. Kā Jao pēctecis Šuņ veiksmīgi uzturēja sabiedrisko kārtību un harmoniju un iemantoja visu gubernatoru apbrīnu un cieņu.

Tagad palūkosimies, kā ĶKP režīms izturas pret tikumīgiem cilvēkiem. Faluņgun, pilnveidošanās metode, kas balstīta uz Īstenības, Labestības, Pacietības principiem, palīdz cilvēkiem paaugstināt morāli un uzlabot veselību un it nemaz nav ieinteresēta politiskajā varā. Piemēram, Hunaņas provinces kalnu rajonos ir pazīstams stāsts par dalīšanos ūdens krājumos. Naņbiaņas un Šuidžuanas ciematu iedzīvotāji smēla ūdeni no vienas upes. Vasaras vidū, kad iestājās sausuma sezona, ciemati savā starpā parasti cīnījās par ierobežotajiem ūdens krājumiem. Naņbiaņas ciemats atrodas pie upes iztekas, un tam bija pārspēks cīņā par ūdens krājumiem, un vairāk nekā 20 gadus tas bija monopolizējis ūdens resursus. 1995. gada jūlijā Naņbiaņas ciemats tika iepazīstināts ar Faluņgun, un 176 ciemata iedzīvotāji iemācījās šo pilnveidošanās metodi. Ciema ļaudis iemācījās labestīgi izturēties pret citiem. Cīņa par ūdeni un tā monopolizācija pārtapa par dalīšanos ar ūdens krājumiem. Šo divu ciematu naids tika likvidēts, un tās dzīvoja saskaņā viena ar otru.

1998. gada vasarā Ķīnu skāra smagi plūdi. Hubejas provinces Vuhaņas pilsētas televīzija daudzkārt ziņoja par ziedojumiem, kas saņemti no grupām un atsevišķām personām visā valstī. Gandrīz katru dienu tika ziņots par Faluņgun praktizētāju ziedojumiem. Aizsprosta būvlaukumā bija vairāk nekā desmit strādnieki, kuri, neskatoties uz nogurumu, caurām diennaktīm smagi strādāja. Kad amatpersonas ieradās pārbaudīt aizsprosta būvniecību, strādniekiem jautāja, no kuras vienības viņi ir. Strādnieki atbildēja, ka viņi brīvprātīgi pieteikušies veikt celtniecības darbus. Viņi arī paskaidroja, ka ir Faluņgun praktizētāji. Šis ir tikai viens no neskaitāmajiem Faluņgun praktizētāju labo darbu piemēriem.

Kaut arī Faluņgun dod cilvēkiem lielu labumu un nenodara nemazāko kaitējumu, bijušais Ķīnas komunistiskās partijas (ĶKP) līderis Dzjan Dzemiņs un viņa režīma līdzgaitnieki savā aprobežotībā uztvēra Faluņgun pieaugošo popularitāti kā „konkurenci ar ĶKP par tautas masām”. Juzdams skaudību pret tikumīgajiem un gudrajiem, Dzjan negodīgi uzsāka asiņainu Faluņgun vajāšanu.

Imperators Šuņ izmantoja savu iedzimto tikumību un labestību, lai ietekmētu cilvēku uzvedību. Viņa pozitīvā ietekme uz viņa sekotājiem vienkārši izrietēja no viņa tikumīgās dabas, nevis no jebkādiem politiskiem mērķiem. Ziņas par Šuņ tikumīgo rīcību un labo slavu plaši izplatījās, un tās izdzirdēja toreizējais imperators Jao. Vērtējot no komunistiskās partijas viedokļa, Šuņ uzvedību varētu interpretēt kā mēģinājumu „konkurēt par masām” ar Jao.

Protams, Jao tā nedomāja. Kāpēc Jao neuztvēra Šuņ rīcību kā „konkurenci par masām”? Kāpēc Jao nejutās apdraudēts? Nav grūti saprast tā iemeslu. Redzot tikumīgu cilvēku, Jao ņēma no viņa piemēru. Būdams nesavtīgs un dāsns, Jao, protams, nekad neuzskatītu otru tikumīgu cilvēku par savu ienaidnieku.

Aplūkosim pašreizējo ĶKP filozofiju. Bēdīgi slavena ar savu kukuļošanu, korupciju un ārkārtējo egoismu, ĶKP jūt, ka tikumība un gudrība to apdraud, un patvaļīgi uzbrūk ikvienam, kurš nepiekrīt tai. Ja Šuņ būtu piedzimis mūsdienu Ķīnā, nav grūti iedomāties, ka viņš tiktu apspiests par „konkurenci ar ĶKP par tautas masām” un „iesaistīšanos politikā”.

Ķīnas vēsturē cilvēks tika cienīts par to, ka viņš mācīja citiem būt labiem. Taču mūsdienās, ĶKP pārvaldītajā Ķīnā, cilvēka labie darbi var tikt uzskatīti par „politisku motīvu” vadītu rīcību. Faluņgun māca cilvēkus būt labiem, un tas ir kļuvis populārs vairāk nekā 110 valstīs. Tādēļ ĶKP izdara apmelojošus uzbrukumus Faluņgun. Tikai ĶKP vajā Faluņgun. Starptautiskajai sabiedrībai ir grūti saprast, kāpēc tā notiek.

Visskumjākais ir tas, ka daži ķīnieši joprojām akli tic ĶKP nodevīgajiem meliem un tādēļ nespēj saskatīt patiesību par Faluņgun. Patiesībā, ja viņi atbrīvotos no komunistiskā režīma uzspiestā domāšanas veida, viņi varētu izdarīt spriedumus, vadoties no cilvēka dabas un sirdsapziņas. Tad viņi ieraudzītu, ka ĶKP ārkārtējais egoisms un skaudība ir noveduši to līdz ārprātam un ka tā uzsāka uzbrukumu Faluņgun, lai attaisnotu savu vardarbību.

Ar savu labestību un lielo tikumību Jao izpelnījās sabiedrības atbalstu un apbrīnu. Trīs gadus ļaudis bija pārņemti ar lielām sērām par Jao nāvi, it kā viņi būtu zaudējuši vienu no saviem vecākiem. No otras puses, ĶKP ir pazīstama ar savu ļauno tirāniju un noziedzīgo apspiešanu, tādējādi tā zaudējusi sabiedrības atbalstu. Nav brīnums, ka cilvēki ir sākuši izstāties no ĶKP un ar to saistītajām organizācijām.

Raksts krievu valodā pieejams: http://ru.clearharmony.net/articles/200911/6944.html

Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.